Par to liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2011. gada tautas skaitīšanas dati.

CSP aplēsusi, ka Latvijā apdzīvoto mājokļu vidējais vecums ir 48 gadi, un visvecākie mājokļi sastopami laukos un viensētās, kā arī atsevišķu pilsētu, piemēram, Rīgas vai Liepājas, vēsturiskajos centros.

Zemgalē un Latgalē mājokļu vidējais vecums ir 56 gadi, bet Kurzemē un Vidzemē ļaudis dzīvo vidēji 53 gadus vecos namos, savukārt galvaspilsētā mājokļi ir vidēji 49 gadus veci. Taču blīvāk apdzīvotās vietās, sevišķi Rīgas tuvumā, kur dominē pēdējo 20 gadu laikā celti mājokļi, namu vidējais vecums ir mazāks – 42 gadi.

CSP dati liecina, ka novadu pagastu un pilsētu līmenī tieši Baložos un Mārupes novadā sastopami visjaunākie mājokļi (23 gadi), savukārt visvecākie apdzīvotie mājokļi ir Sabilē (84 gadi) un Cesvaines pagastā (82 gadi).

2011. gada tautas skaitīšanā sniegtas ziņas par 798,8 tūkstošiem namu parāda, ka 9 % apdzīvoto mājokļu celti līdz 1919. gadam, bet 12 % – no 1919. līdz 1945. gadam. Turklāt, kā noskaidrojuši pētnieki, vairums iedzīvotāju laukos ar viensētu apbūvi vēl aizvien dzīvo pirmās brīvvalsts laikā celtās ēkās, kas tapušas 1920. gada agrārās reformas veicinātās jaunsaimniecību izveides rezultātā.

Savukārt lielākā daļa jeb 71 % apdzīvoto mājokļu Latvijā celti no 1946. līdz 1990. gadam. Šie padomju laikā celtie nami koncentrējas blīvāk apdzīvotās vietās, proti, Jelgavā, Rīgā, Ventspilī un Liepājā, kā arī Latgalē.

8 % apdzīvoto mājokļu uzcelti pēc 1990. gada, turklāt visvairāk šādu namu ir tieši Pierīgā. Kā liecina CSP dati, visvairāk jaunu dzīvojamo ēku ir Garkalnes novadā, kur aptuveni 60 % no visā novadā esošajiem mājokļiem celti pēdējo gadu laikā. Savukārt Ikšķiles novada Tīnūžos jauno mājokļu īpatsvars ir 59 %, bet Mārupes novadā – 52 %.