– Kā nonācāt līdz Vangažu pilsētas pārvaldnieka amatam?
– Pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas mani nosūtīja strādāt uz Vangažu dzelzsbetona rūpnīcu. Tas notika tālajā 1977. gadā, un tur es nostrādāju līdz mirklim, kad šī rūpnīca pārstāja eksistēt, sadaloties atsevišķās struktūrvienībās, un vienā no tām es arī paliku, proti, gāzbetona ražošanas cehā. Mēs daudz maz sekmīgi turpinājām darboties, līdz sadomājām taisīt rekonstrukciju. Labu gribēdami, darījām to pamatīgi. Taču tā sagadījās, ka šis lēmums netika pieņemts īstajā brīdī. Sākās ekonomiskā krīze, taču tas, ka bija uzstādīta un palaista jauna, brīnišķīga ražošanas līnija, vairs neko nedeva. Atnāca bankas darbinieki un teica, ka pasaulē esot krīze un to naudu viņiem vajagot atpakaļ. Protams, naudas nebija, tāpēc iznākums jau laikam visiem tāpat ir skaidrs. Man īsti šajā vietā vairs nebija ko darīt.
– Tad ieraudzījāt šo vakanci?
– Vangažos esmu nodzīvojis savu darba mūžu, tādēļ gribējās vēl kaut ko darīt tieši šeit. Turklāt šo darbu es neuzskatu par politisku, bet gan saimniecisku, un, tā kā par šiem gadiem ir sanācis šādu tādu saimniecisko pieredzi uzkrāt, nolēmu pamēģināt un pieteikties konkursā. Tieši tādēļ centīšos šim darba pieiet no tādas racionālās un lietišķās puses. Galu galā – politisku lēmumu pieņemšana lai paliek Inčukalna novada domes deputātu ziņā.
– Kuras ir tās problēmas vai jautājumi, kurus jūs gribētu risināt kā prioritārus?
– Vispirms jāsaka, ka es šeit strādāju tikai nedēļu, un vienmēr ir grūti saprast tos cilvēkus, kuri pēc kāda amata ieņemšanas uzreiz jau var izklāstīt savas vīzijas un redzējumus, ko grib mainīt. Mēs daudzu gadu gaitā Latvijā esam piedzīvojuši to, ka nāk cilvēki ar milzu vīzijām un ambīcijām, taču kā tas viss beidzas?...
Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka pārmaiņas ir vajadzīgas pārmaiņu pēc. Gribu darīt citādi. Vispirms vēlos izrakties cauri visam, kas jau ir padarīts un ieplānots. Cik zinu par mana priekšgājēja Aivara Nalivaiko (tagadējā Inčukalna novada domes priekšsēdētāja – aut.) paveikto, uzskatu, ka viņš ir darījis pietiekami daudz un pietiekami labus darbus, kā arī saplānojis šim gadam darāmo darbu sarakstu. Tie ir patiešām labi darbi, tāpēc mans pirmais pienākums ir pacensties tos īstenot.
– Kas Vangažos trūkst?
– Runājot par to, kas Vangažos trūkst, varu pateikt tikai vienu – tas pats, kas visā Latvijā. Tas ir darbs, par ko cilvēkiem maksā naudu, kuru viņi šeit var tērēt. Īsāk sakot, trūkst pievienotās vērtības. Nerunāsim par masveida emigrāciju, kas ir tikai sekas visam iepriekš pieminētajam. Protams, arī bezdarbs. Lai gan tā ir tāda dīvaina lieta, jo, no vienas puses, cilvēki meklē darbu, bet tajā pašā laikā kvalificētu darbinieku ļoti trūkst.
– Mēs runājam par visas Latvijas problēmām, bet kas ir tieši Vangažu "sāpe"? Lasītāji, piemēram, sūdzas par vietējo kultūras namu.
– Ar kultūras namu ir tā, ka šogad ir paredzēti līdzekļi jumta nomaiņai. Mājā var taisīt tādu remontu, kādu vien vēlies, taču, ja jumts būs slikts, tad neko citu arī īsti nav vērts darīt. Aizpagājušajā gadā tika veikts dažu iekštelpu remonts. Pagājušajā gadā tika nomainīti krēsli zālei, bet tikko – gaismu aparatūra.
– Ko vēl plānojat šogad Vangažos izdarīt?
– Līdzekļu ir tik, cik ir, un par tiem plānojam veikt vēl dažus pilsētas labiekārtošanas darbus. Mēģināsim, ja būs tāda iespēja, piesaistīt vēl Eiropas fondu līdzekļus kādiem projektiem.
– Strādājat šajā amatā jau nedēļu. Vai ir jau skaidrs, kādi varētu būt lielākie izaicinājumi?
– Pirmais izaicinājums noteikti būs izstudēt visus likumus, kas attiecas uz pašvaldībām un valsts pārvaldi. Ja ir nostrādāts ražošanā tik ilgs laiks, tad jāpaiet zināmam laikam, lai pārslēgtos uz šādu darbu un saprastu, kā tad te viss notiek. Pašlaik man ir tāds iejušanās laiks.
– Vai darbs ar cilvēkiem, viņu problēmu uzklausīšana nebūs jauns izaicinājums?
– Šo gadu laikā savas komunikācijas prasmes esmu pietiekami labi noslīpējis, jo pēdējos 20 gadus strādāju neliela uzņēmuma administrācijā. Protams, ir lietas, ko noteikti vajag pieslīpēt. Iespējams, man vajadzēs piemācīties klāt runāt skaistus un pareizus vārdus (smejas). Esmu pieradis runāt tā, kā ir, un saukt lietas īstajos vārdos. Nav sanācis runāt iedvesmojošas runas.
– Cilvēki ir nākuši pie jums jau pirmajā nedēļā. Kas viņus visvairāk uztrauc?
– Tās ir sadzīviskas lietas, ar kurām cilvēki nāk pie manis runāt. Vienam nepatīk kanalizācijas lūka ir iegruvusi, kādam kaut kas cits. Tas ir kaut kas reāls, un to mēs varam labot. Tepat blakus pārvadei ir sociālā māja, kurā mitinās tie cilvēki, kuri ir zaudējuši pajumti. Protams, viņi arī nāk un sūdzas viens par otru, jo iemītnieki ir dažādi. Es vienmēr uzklausu un saprotu, ka iespēju robežās viņiem centīšos palīdzēt. Ar globālām lietām līdz šim nav nācies saskarties.
– Vai priekštecis deva arī kādas norādes, kā ko labāk darīt?
– Nē. Es tomēr šajā pilsētā dzīvoju tik ilgi, ka pats zinu, kādas ir problēmas. Arī cilvēki mani pazīst. Varbūt arī tādēļ viņš man nekādus padomus nedeva.
– Jūsu priekštecis kļuva par Inčukalna mēru. Vai arī jūs sekosiet piemēram un iesaistīsieties vietējā politikā?
– Pagaidām man to nevajag. Pietiekami ilgu laiku, no padomju gadu norieta līdz 2004. gadam, biju Vangažu pilsētas deputāts. Tas vēl bija laikā, kad tika atļauts startēt vēlēšanās no nepolitiskajām vēlētāju apvienībām. Iesaistīties lielajā politikā man galīgi nav vēlmes. Tāpēc nevar teikt, ka pašvaldības darbu galīgi nepārzinu.