Drukāt šo lapu
01.03.2013 09:21

Mamma: "Bērnu nekad nemocīšu un parastajā skolā nelaidīšu!"

Autore 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Attēlam ir ilustratīva nozīme. Attēlam ir ilustratīva nozīme. arhīvs

Rīdziniece Evita ir divu brīnišķīgu bērnu mamma. Sievietes vecākais dēls ir īpašs, jo puisēnam diagnosticēti autisma spektra mācību traucējumi, un viņš ir viens no tiem bērniem, kuriem piešķirts tā sauktais 5.6 kods, kas nozīmē, ka viņam ir grūtības apgūt vielu.

Mamma nekaunas no tā, ka dēls mācās speciālajā skolā, jo uzskata, ka viņam tā ir labāk. Evitas deviņgadīgais dēls mācību vielu apgūst pēc individuāla plāna. Lai gan, piemēram, Ulbrokas vidusskolā Stopiņu novadā puisēns varētu mācīties kopā ar citiem bērniem, jo šajā mācību iestādē bērni ar 5.6. kodu tiek integrēti ar skolēniem, bez mācību traucējumiem, Evita uzskata, ka tas nav labākais variants. Viņas dēls apmeklē speciālo skolu un apgūst zinības savām spējām piemērotā ātrumā, turklāt mamma ar viņu vēl īpaši strādā brīvdienās.

"Cietēji būs visi bērni"
Lai gan 5.6. kodu piešķir tiem bērniem, kuriem ir kāds no mācību traucējumiem, mamma Evita zina teikt, ka par niekiem to gluži nedod. Pēc viņas teiktā, neviens netiks ierindots šajā īpašo bērnu grupā tikai tad, ja viņam būs, piemēram, neglīts rokraksts. Vajagot kaut ko vairāk. "Ja to piešķir mazam bērnam, tad medicīniski pedagoģiskā komisija vairāk vadās no tā, kā viņu raksturo audzinātāji un vecāki," teic mamma.

Viņa neizslēdz iespēju, ka šis kods var tikt piešķirts arī kādam bērnam, kuram to nemaz nevajag: "Otra un daudz būtiskāka lieta ir tā, ka mums nav īsti tādu speciālistu, kuri varētu precīzi izvērtēt, vai bērns ar savām spējām varēs vai nevarēs veiksmīgi integrēties pilnīgi visos mācību priekšmetos, jo traucējumi katram var būt ļoti, ļoti individuāli." Mamma savu bērnu izvēlējusies laist speciālajā skolā, jo šaubās, vai parastajās skolās pedagogi ir tik zinoši, lai spētu palīdzēt tādiem kā viņas dēls. Lai gan skolotāji ir izgājuši īpašus kursus, lai varētu strādāt ar šiem audzēkņiem, mamma Evita netic, ka tas ir pietiekami, lai pedagogs spētu vienlīdz veiksmīgi strādāt ar visiem bērniem, kuriem ir dažādi mācību traucējumi.

"Šī integrācija būtu daudz veiksmīgāka, ja notiktu pakāpeniskāk, proti, bērni ar mācību traucējumiem un bez nevis apgūtu visus priekšmetus kopā, bet tikai dažu stundu vielu," uzskata Evita. Tieši pārliecības trūkums, ka vispārizglītojošā skola viņas īpašajam bērnam būs piemērotākā, mammu atturēja no ieceres laist dēlu tādā. Zaudētāji, viņasprāt, būs visi. Gan īpašie bērniņi, jo pastā risks, ka tiem netiks veltīta pienācīga uzmanība, un arī klasesbiedri bez mācību traucējumiem apcels, it īpaši talantīgākie. Viņi būs spiesti apgūt vielu tādā tempā, lai arī klasesbiedri ar "grūtākām galvām" varētu tikt līdzi.

"Es ļoti priecājos, ka mans dēls uz skolu iet ar prieku. Viņam patīk. Es nezinu, kā būtu, ja viņš mācītos kopā ar 30 citiem bērniem. Iespējams, kāds viņam darītu pāri un galu galā bērns vispār negribētu iet uz skolu. Man to nevajag," pieredzē dalās Evita. Īpaši grūti tas varētu būt vecākajās klasēs, kad mācību viela ir kļuvusi krietni sarežģītāka, turklāt šim īpašajam bērnam ir vēl papildus slodze, jo dažas zinības jāapgūst individuāli.

Īstai integrācijai trūkst naudas
Lai gan šī integrācijas programma "uz papīra" esot laba, teorijā tā var izrādīties ne tik veiksmīga. "Es ļoti labi saprotu arī tos skolotājus, kuriem klasē ir 30 skolēni, un ar visiem ir ne tikai jātiek galā, bet viņiem kaut kas arī jāspēj iemācīt. Ar tādiem resursiem, kā ir pašlaik, es nedomāju, ka tas ir īstenojams dzīvē," pārliecināta mamma.

Viņa uzskata, ka veiksmīgai integrācijai vajadzētu vēl vairāk speciālo pedagogu, turklāt skolotājiem būtu nepieciešami asistenti, kuri stundu laikā un arī pēc tām īpaši varētu strādāt ar bērniņiem, kuriem ir mācīšanās traucējumi. "Bet mums jau tam visam nav naudas. Lielajās skolās, cik esmu interesējusies, ir viens, labi, ja divi pedagogi, kuri izgājuši kursus, kas ļauj tiem strādāt ar bērniem ar mācību traucējumiem, un tas ir krietni par maz," uzskata Evita.

Tāpat jārēķinās, ka ir arī bērni, kuriem ir uzvedības traucējumi, piemēram, tā saukātais uzmanības deficīta sindroms, kas nozīmē, ka viņam skolas solā nosēdēt 40 minūtes ir praktiski neiespējami. Viņš mokās pats, kā arī traucē tiem, kuri grib apgūt mācību vielu.
"Tad kāda jēga no tādas integrācijas, ja tā nedod rezultātus? " taujā divu bērnu mamma. Bieži vien vecāki par to nepadomā, vai arī līdz galam nespēj pieņemt, ka viņu atvase ir īpaša, kurai nepieciešama speciāla pieeja mācīšanas procesam.

Vecāku ambīcijas var kaitēt bērnam
Evita neslēpj, ka ziņa, ka viņas bērnam ir jāpiešķir šis kods, nebija iepriecinošākā vēsts pasaulē. "Ikviens vecāks taču cer, ka tieši viņa bērns būs nākamais profesors. Nu tagad zinu – mans bērns tāds var arī nebūt. Taču viņam ir citi talanti, tādēļ galvenais ir nenogalināt viņā vēlmi mācīties un izzināt pasauli," uzskata puisēna mamma. Viņa ar prieku stāsta, ka dēlam interesē elektrība un viss ap to, kā arī padodas matemātika. Arī atmiņa esot laba.

"Vecākiem vienmēr ir jādomā, kā būs labāk viņu bērniem, jo bieži vien tas ir nekas vairāk kā mūsu pašu ambīcijas sūtīt bērnu vispārizglītojošajā skolā, jo pieņemt faktu, ka viņš ir citādāks, daudziem vecākiem nav viegli. Iespējams, ir pat tādi, kuri uzskata, ka šie mācību traucējumi ar laiku pazudīs, ja bērns mācīsies kopā ar nosacīti veselajiem. Lai nu tā būtu, bet es nekad savu dēlu tā nemocītu," teic mamma.

Iespējams, citu mācīšanās traucējumu gadījumā ir citādāk, Evitas dēlam ļoti būtiska ir vide, kurā puisēns atrodas. "Viņš pilnīgi citādāk uztver pasauli. Daudz tiešāk. Kas notiks, ja kāds klasesbiedrs ne tikai pasmiesies par viņu, bet teiks, lai lec ārā pa logu. Viņš to arī var izdarīt, jo nespēj nošķirt labo no ļaunā. Savukārt es kā mamma esmu ieinteresēta viņu maksimāli pasargāt. Speciālajā skoliņā bērnu ir maz un skolotājs var izsekot līdzi teju katram bērna solim, lai gan arī tad vecāko klašu skolēni ir iemanījušies mazākos "apcelt"," zina teikt Evita. Viņas dēls apmeklē īpašo skolu tepat Rīgā, jo mammai ir svarīgi, lai dēls būtu kopā ar ģimeni.

Deviņgadīgajam puisēnam, kurš pašlaik apgūst trešās klases vielu, turklāt, atšķirtība no ģimenes būtu liels pārdzīvojums. Tāpēc viņa saprotot tos vecākus, kuri izvēlas laist bērnu maksimāli tuvu mājām vispārizglītojošajā skolā, pat, ja viņam ir mācīšanās traucējumi. Turklāt papildus stimuls esot skolu interese par šiem bērniem.

Īpašo bērnu pievienotā vērtība - "sekojošā nauda"
Šai interesei, lai bērni ar mācīšanās grūtībām mācās parastajās skolās, bieži vien apakšā ir materiāli apstākļi, jo par to, ka tajā mācās kāds īpašs bērns, tiek maksāta papildus nauda, kas nozīmē, ka mācību iestādes kopējā budžetā ieripo vēl viens lieks lats. "Turklāt, neviens jau nav teicis, ka to vajag izmantot tieši šiem bērniem. Tas nonāk skolas kopējās finansēs un, kā to pēcāk izmantot, tā jau ir direktora atbildība," pārliecināta mamma. Vai tas ir labākais risinājums? Tas jau esot sekundārs jautājums.

Tieši šo aspektu dēļ Evita neslēpj, ka negribētu, lai viņas jaunākā meita mācās kopā ar bērniem, kuriem ir mācīšanās traucējumi, jo zina, ko tas nozīmē. "Es kā mamma arī savai meitai gribu visu to labāko un zinu, ka to var sniegt tikai tāda mācību iestāde, kurā bērnam ir iespējas izaugsmei un savu talantu attīstīšanai, tāpēc katram ir jāsaņem izglītība atbilstoši viņa spējām," atklāti skarba ir Evita. Lai gan viņas dēls mācās speciālajā skolā, mamma viņu nav "norakstījusi". Viņa tic, ka dēlam ir talanti un viņš tos spēs attīstīt. Iespējams, mācoties savā tempā un atbilstoši spējām. Ne velti runā, ka vienam no pasaules bagātākajiem cilvēkiem, uzņēmuma "Microsoft" radītājam Bilam Geitsam arī esot tieši ar autismu saistīti traucējumi. Tas gan nav traucējis izveidot datorsistēmu impēriju.