Divdesmit piecus gadus vecā Inese Vilciņa Olaines 1. vidusskolā mācīs sociālās zinības. Viņa studējusi kultūras socioloģiju un menedžmentu Latvijas Kultūras akadēmijā.

"Nu jau gan ir pagājis kāds laiciņš kopš augstskolas beigšanas, un esmu paspējusi pastrādāt dažādus darbus, tostarp indiāņu rezervāta bērnudārzā Kvebekas provincē Kanādā. Tā bija cita pasaule, kurā es neko iespaidot nevarēju, bet tad atgriezos Latvijā, un man bija vēlme kaut ko mainīt pirmsskolas izglītībā. Nebiju gatava četrus gadus mācīties pedagoģiju, tāpēc, lai iegūtu labus pamatus šajā jomā, pieteicos izglītības programmai "Iespējamajā misijā". Izturēju konkursu četrās kārtās, kurās vērtētāji guva pārliecību par to, ko es gribu un varu," saka Inese.

"Skolā bērniem mācīšu sociālās zinības, kas patiesībā ir vienīgais priekšmets par viņiem pašiem. Ar skolēniem runāšu par viņu vietu skolā, mājās, pasaulē. Nevienā citā priekšmetā par to runas nav, tāpat kā citās mācību stundās nemāca to, ko nozīmē, piemēram, uzņemties atbildību, domāt kritiski un izteikt savu viedokli. Mani klausītāji būs pusaudži, kas cenšas noliegt iepriekšējo paaudžu pieredzi. Ar viņiem strādāt nebūs vienkārši, taču uzskatu, ka tieši pusaudži ir pasaules progresa virzītāji, kuri ne tikai pārskata mūsu vērtības, bet liek mums pašiem tās pārdomāt un argumentēti paskaidrot, kāpēc viss notiek tieši tā, kā notiek."

Vēl Inese teic, ka būt skolotājai viņai ir liels izaicinājums: "Skolotāji bija mans vecaistēvs un vecmāmiņa, arī mana mamma. Kādreiz noliedzu pat domu, ka varētu strādāt skolā, bet, kad biju izmēģinājusi spēkus citos darbos, piemēram, organizēt kultūras pasākumus vai producēt teātra izrādes, sapratu, ka tas nav tas, ko man vajadzētu darīt. Savukārt tuvošanās skolai iznāca kaut kā ļoti pašsaprotami. Ja man izdosies, es mūsu ģimenē būšu skolotāja jau trešajā paaudzē."

Vaicāta pamatot, kāpēc bija vērts piedalīties konkursā, lai kopā ar diviem simtiem citu pretendentu sacenstos par 21 vietu "Iespējamajā misijā", Inese skaidro, ka līdz 6. klasei mācījusies lauku skolā.

"Tagad, kad sastopu savus klasesbiedrus, redzu, kā klājas tiem, kuri pēc pamatskolas beigšanas vairs nekur mācīties negāja. Daudzi no viņiem strādā mazkvalificētu darbu, kas bez šaubām kādam ir jādara, bet vienam otram jau ir radušās arī dažādas sociālās problēmas. Iespējams, ka viss būtu bijis citādi, ja viņi paši un viņu vecāki būtu sapratuši, cik liela nozīme ir izglītībai. Mēs taču visi sākām vienā izejas punktā, tikai tagad esam aizgājuši pa dažādiem dzīves ceļiem.

Protams, es nevaru izdarīt izvēli savu skolēnu vietā, bet es varu viņiem likt padomāt, ka vienmēr ir izvēle – nedarīt neko vai tomēr iet dzīvē uz priekšu, apgūstot jaunas zināšanas un pieredzi."

Turpmāk publicēsim arī citu "Iespējamās misijas" skolotāju Pierīgā stāstus.