Kad Miltiņu ģimene ir uz skatuves un dzied, viņi ir seši: Arnis Miltiņš un Ināra Garklāva, viņu trīs bērni Kārlis, Jānis un Laima, kuriem piepulcējusies Jāņa sieva, dziedātāja Ieva Sutugova, un reizēm arī citi draugi mūziķi.

Dziedāšanā izpaužas attieksme pret pasauli

Arnis Miltiņš jau 70. gadu otrajā pusē pievienojās dziesminieces Austras Pumpures dziedošajiem pavadoņiem – Austrasbērniem, kuri izpildīja komponista Imanta Kalniņa dziesmas. Jautāts, kā tas toreiz bija – sabiedrībā, kurā visiem bija jādomā vienādi, dziedāt īsti latviskas dziesmiņas, – Arnis teic: "Dziesmu dziedu, kāda bija, ne tā manis darināta... Patiesībā dziedāšana bija mans esības veids, kā runāt par lietām, par kurām Padomju Savienības laikos katrs domājām, neminot tās vārdā, jo oficiāli pastāvēja tikai viena realitāte, kurā tolaik bija jādzīvo."

Savukārt, runājot par dziedāšanu ģimenē, Arnis teic, ka šī ir tradīcija, ko bērni var mantot no vecākiem. "Manā ģimenē, kad bija viesības un sanāca radi, visi sēdēja pie galda un dziedāja. Savus bērnus mēs pat īpaši neesam aicinājuši vai spieduši dziedāt līdzi, man patīk, ka viņi paši jau no mazām dienām to dara."

Arņa sieva Ināra ir māksliniece grafiķe, grāmatu ilustratore, animatore, pedagoģe, strādā Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā par zīmēšanas un grafikas skolotāju un arī dzied.

"Sākumā, kad bijām divi vien, dziedājām arī mājās vai tad, kad kaut kur braucām savā sarkanajā žigulītī," atceras Arnis. "Kā muzikants un māksliniece kopā pie viena mikrofona publiski pirmo reizi "Bildēs" uzstājāmies pirms trīsdesmit gadiem. Es spēlēju ģitāru, Ināra – blūmīzeru.

Protams, mūsu ģimenes skatījumā, viņa ir labākā māksliniece pasaulē. Ināra ir arī ilustrējusi vairākas grāmatas. Lielākā no tām ir pasaku grāmata "Trīs vēja mezgli", un šajā grāmatā kodētā veidā ir iezīmēta arī mūsu ģimene." Bet, atgriežoties pie dziedāšanas, Arnis skaidro, ka ir ļoti svarīgi ģimenē dziedāt, jo vārdos "dziedāt" un "dziedēt" atšķiras tikai viens burts... "Es uzskatu, ka dziedot mēs saskaramies ar vibrācijām, kuras, iespējams, nododam tālāk saviem klausītājiem."

Satikšanās uz skatuves un citur

Kad "Rīgas un Apriņķa Avīze" aicināja Arni Miltiņu uz interviju, lai iztaujātu viņu par dziedāšanu, ģimeni un dzīvi Valdlaučos, vienojāmies, ka būtu labi, ja viņam pievienotos arī kāds ģimenes loceklis. "Tā ir gandrīz neiespējamā misija darba dienā visiem savākties kopā," viņš sacīja, taču, kad tiekamies, klāt ir gan sieva Ināra, gan vecākais dēls Kārlis, gan jaunākā meita Laima, bet vidējo dēlu Jāni pārstāv viņa sieva Ieva Sutugova – nu jau trešo gadu Miltiņa.

Arnis bilst, ka ģimene satiekas tad, kad tas ir lemts, jo katrs taču aizņemts savā dzīves jomā: viņš pats – Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentā, Laima studē Kultūras akadēmijā, strādā Kultūras pilī "Ziemeļblāzma", dzied dažādos projektos, Kārlis paralēli saviem darbiem dzied Baložu kultūras nama vokālajā ansamblī "Vivo", Jānis strādā Ādažu mūzikas un mākslas skolā un kā taustiņinstrumentālists piedalās muzikālos projektos. "Ikdienā sazvanāmies, bet vienmēr priecājamies par tikšanos klātbūtnē, ne tikai apmainīšanos ar jaunumiem "WhatsApp" tīklā."

Savukārt Ieva domā, ka Miltiņu ģimene tomēr satiekas pietiekami bieži. "To es saprotu, kad dzirdu, kā tas izdodas vai drīzāk neizdodas citiem man pazīstamiem cilvēkiem, kuriem ir nelielākas ģimenes. Ar savējiem vienmēr gribas būt vairāk kopā. Ne tikai koncertos vai mēģinājumos pirms tam," viņa saka.

Un vēl Arnis uzsver, ka tā ir laime, ka visa ģimene ir tepat Latvijā. "Man Latvija ir skaistākā vieta pasaulē, es priecājos, ka esmu piedzimis un dzīvoju šeit. Ir labi, ka tagad ir iespēja doties pasaulē mācīties, gūt jaunas iemaņas, jo katram no mums ir savs dzīves gājums, savs ceļš ejams, savas "dzīves universitātes", sava pieredze, kuru varam apgūt tikai tur, kur mums ir bijis lemts nonākt."

Miltiņu ģimene folkloras festivālā “Baltica”. “Ģimene ir mūsu balsts,” saka Arnis. “Tā ir mūsu atbalsts, mūsu spēks un vislielākā vērtība, ko nevar iesaiņot kastē un uzdāvināt, nevar nosūtīt e-pastā, bet tikai sajust klātienē – sev līdzās! Būt mirkli kopā, kopā dziedāt, padarīt dziesmām bagātus ģimenes svētkus. Dziesmās iepazīt savas tautas un savas ģimenes vēsturi, leģendas un sapņus.” Foto – Guna Oškalna-Vējiņa

Ģimene dod enerģiju

Miltiņu jaunākā atvase Laima, runājot par savu ģimeni, ar prieku piemin pozitīvo skatu uz dzīvi, kas vienmēr un visur staro no tēta.

"Kad esam kopā nodziedājuši kādu koncertu, vēl vairākas dienas savā starpā pārrunājam gūtos iespaidus," viņa bilst, skaidrojot, ka pirms katra koncerta ģimene apsēžas un sastāda sarakstu ar dziesmām, kuras plānots dziedāt. Taču nereti, kad sākas koncerts un ir sajusta konkrētā publika un koncerta atmosfēra, visi plāni pēkšņi var mainīties, un koncerta programma kā kaleidoskopā var sakrist visnegaidītākajā secībā.

"Tajā pašā laikā nekādu lielu pārsteigumu – vismaz mums pašiem – šajā ziņā nav, un visi pie tā jau ir pieraduši. Bērni, izņemot Kārli, ir beiguši mūzikas skolu, spēlē klavieres un vijoli. Jānis ir lielisks pianists, izglītojies Mūzikas akadēmijā. Pateicoties viņam, mēs uz skatuves varam justies pavisam brīvi, jo zinām, ka vismaz klavieru pavadījums nekad nepazudīs," teic Arnis.

Dzīve Valdlaučos

Par pašu senāko Vadlauču iedzīvotāju sevi sauc Ināra, kuras ģimene tur dzīvojusi jau pirms 50 gadiem.

"Toreiz te bija daudz lielāki lauki nekā tagad. Gandrīz katrā privātmājā bija govis, pļaviņā pie Olektes upītes ganījās kazas un āzis, kas oda pa lielu gabalu, pavasaros dziedāja Katlakalna lakstīgalas... Kad bērni bija mazi, pie Katlakalna baznīcas zem priežu saknēm kaut kur bija mājiņa, un tajā dzīvoja rūķītis, kurš bija mūsu ģimenes ikvakara stāstu galvenais varonis ar stingri ieprogrammētu dzīvesveidu – viņš bija čakls, regulāri tīrīja zobus un pirms gulētiešanas nolika vietā savas mantiņas... Reizēm gan gadījās, ka stāstnieks aizmiga ātrāk nekā tie, kuriem stāsts bija domāts," atceras Ināra.

Tikmēr Arnis, kurš pirms vairāk nekā 30 gadiem pārcēlies dzīvot pie Ināras, atceras, ka tolaik Valdlauču vietā bija "VSKB" jeb valsts uzņēmums "Vadošais specializētais konstruktoru birojs" ar darbinieku dzīvojamajām mājām tam apkārt.

"Mana māsa, pirmo reizi braucot ciemos pie mums, taksometra vadītājam lūdza aizvest viņu "uz vietu ar nosaukumu, kas līdzīgs "KGB", tikai Pārdaugavā. Un taksometra šoferis nekļūdīgi atveda," saka Arnis.

Vēl Ināra piebilst, ka Valdlauči laika gaitā ir mainījušies, kādreizējos klajumos sabūvētas mājas. Par vienu gan viņai esot skumji, proti, Daugavas otrā krastā pilsēta uzbūvējusi promenādi, bet šajā pusē viss esot otrādi ‒ privātā apbūve daudzviet aizšķērsojusi pieeju Daugavas krastam.

Par dzīves kopainu Ķekavas pagastā Miltiņiem grūti spriest, jo paši dzīvo Valdlaučos, kur no autobusa izkāp Rīgas pilsētai piederošā teritorijā, pārej pāri ielai un esi Ķekavas novadā. Abi vecākie puikas savulaik mācījušies un beiguši Pļavniekkalna sākumskolu. Tur bijusi fantastiska atmosfēra – bērni piedzīvojuši "dzīvo" zvanu, ar kuru dežurants iezvanīja stundu sākumus un beigas. Ināra tai laikā, divus gadus pirms jaunākās meitas piedzimšanas, skolā strādāja par vizuālās mākslas skolotāju.

"Kad mūsu dēls Jānis 90. gados gatavojās savam pirmajam jauno pianistu konkursam "Concourse Musicale de France", kurš notika Parīzē, bijām pateicīgi pašvaldībai par izpratni un atbalstu, lai viņš turp varētu nokļūt," atceras Arnis.

Kopā satur dvēseles stīgas

Visbeidzot esam tikuši līdz jautājumam, kā diviem radošiem cilvēkiem – dziesminiekam un māksliniecei – ir izdevies nodzīvot kopā nu jau vairāk nekā 30 gadus un uzturēt saites ar visiem trim bērniem. "Kā jau visus cilvēkus, arī mūs kopā saista dvēseles stīgas, jo nav jau tā, ka, līdzko satiekamies, tūdaļ sākam dziedāt. Komunicēt var arī klusējot," teic Arnis, piebilstot, ka te spēkā būšot vecā patiesība – kāds podiņš, tāds vāciņš.

Ināra gan atzīst, ka vidē, kur ir tik daudz radošu personību un visi grib lidot, reizēm pietrūkstot praktiskuma. "Taču ir svarīgi, lai ar to cilvēku, kurš ir man blakus, visu laiku būtu par ko runāt – par mākslu, dzīvi, par jebko.

Un vēl mums paveicās, ka mums tepat Valdlaučos bērnus palīdzēja audzināt oma un opis, jo tad veidojas tā reizēm iztrūkstošā paaudžu pieredzes pārmantojamība."

"Kad sākumā skatījos uz Miltiņiem, domāju: kā var izaudzināt tik labus bērnus? Viņiem ir iemācīts viss, ko var iemācīt, – pieklājība, dzīves pamatvērtības... Dievs, dod man izaudzināt tā savus bērnus! Un vēl atļauties būt māksliniekiem," teic Ieva.

"Mamma man bērnībā teica: bērni vecākus neizvēlas, tāpēc tev ar māsu ir jāklausa un jādara tas, ko jums sakām. Mēs savējiem savukārt teicām, ka bērni paši izvēlas vecākus, un, ja nu gadījumā kaut kas nepatīk – paši mūs izvēlējāties..." smejoties sarunu noslēdz Miltiņu ģimenes galva.


Publikācija tapusi sadarbībā ar Ķekavas novada pašvaldību