Lēmums briedis pamazām

Šopavasar ar Ķekavas novada Tūrisma koordinācijas centra vadītāju Juri Žilko runājām par iespējamu mēģinājumu uzstādīt Ginesa rekordu, izveidojot plostu no kanoe laivām un kajakiem apkārt Nāves salai Daugavā. Jācer, ka nākamgad tas izdosies. Taču vasaras otrajā pusē Juris atrakstīja e-vēstuli, ka viņa vietā turpmāk darbosies Tūrisma koordinācijas centra direktora pienākumu izpildītāja Aiva Veršiņina, kurai ir gan atbilstoša izglītība, gan pieredze darbā tūrisma nozarē – tātad cilvēks, kurš zina "drēbi".

Juris arī paskaidroja pārmaiņu iemeslu: "Jūlija beigās mūsu ģimenē piedzima piektais bērns. Vecākajam dēlam Matīsam nu jau ir pilni 12 gadi, Reinim tūlīt būs desmit, Martai astoņi, Uvim divi gadi un Tomam Osvaldam – divi mēneši. Vecākie bērni iet skolā, uz dažādiem pulciņiem un treniņiem, un tas prasa vecāku līdzdalību, viņus visur izvadājot un rūpējoties, lai viss būtu kārtībā, bet mēs ar abiem jaunākajiem dzīvojam pa māju.

Jau tad, kad Toms Osvalds vēl tikai pieteicās, mēs ar sievu nolēmām, ka es uz vienu gadu došos bērna kopšanas atvaļinājumā. Saskaitīju, ka zaudēju apmēram 80 eiro mēnesī, bet tā vietā iegūstu 168 darba stundas, ko varu veltīt savai ģimenei, esot kopā ar sievu un bērniem. Un tam laikam ir daudz lielāks svars nekā tiem eiro," teic J. Žilko.

Protams, lēmums doties ilgākā atvaļinājumā neradās vienā dienā, un tūrisma joma, kā viņš pats saka, vēl arvien ir tuva, jo tai tomēr ir veltīti vairāk nekā seši gadi, ieskaitot Lejasdaugavas tūrisma klastera radīšanu.

Radās iespēja, un es to izmantoju

"Ir pagājušas trīs nedēļas, kopš neeju uz darbu, bet jaunajam dzīves ritmam jau esmu pielāgojies," tiekoties ar portālu "Apriņķis.lv", stāsta Juris. Patiesībā gan ar zīdaini vairāk nodarbojoties sieva, bet viņš pats velta laiku četriem vecākajiem bērniem.

"Rīts mums sākas ar brokastīm, tad dodamies turpat uz Baložu vidusskolu, kur bērni iet 2., 4. un 6. klasē. Kad māsa un vecākie brāļi ir pavadīti, abi ar Uvi domājam, ko darīt – iet uz kafejnīcu, rotaļu laukumu vai paskatīties uz strūklaku. Darbdienās deviņos no rīta kafejnīca vēl nestrādā, tāpēc ejam uz strūklaku un rotaļu laukumu. Tad dodamies atpakaļ uz māju, ieturam otrās brokastis un pošamies ciemos pie mana vecātēva, kas Uvim ir vecvectēvs. Viņam septembrī būs jau 94 gadi, bet vēl arvien labi tiek galā ar visiem ikdienas darbiņiem," stāsta Juris.

"Laiks ir vērtība, kas nav atgūstama, un labi, ka daļu no tā es tagad veltīšu bērniem. Ar vecākajiem bērniem, piemēram, Matīsu, neesmu bijis tik daudz kopā, cik būtu vēlējies, un ir lietas, kuras es atskārtu, kad jau bija par vēlu. Tāpēc tagad izmantošu šo iespēju vairāk laika būt kopā ar jaunākajiem bērniem, turklāt Uvis tūlīt sāks runāt. Tādas lietas taču notiek dzīvē tikai vienu reizi, un man būs tīra sirdsapziņa, ka man bija tāda iespēja būt kopā ar jaunāko dēlu un es to izmantoju.

No otras puses, man ir pieredze arī uzņēmējdarbībā – man bija neliels veikaliņš, datortehnikas noma un vēl šis tas, kas prasīja laiku.

Par to esmu runājis ar cilvēkiem ar līdzīgu pieredzi. Viņi atzīst, ka bērni reti izvēlas turpināt tēvu iesāktos darbus, jo ir redzējuši, ko nozīmē būt uzņēmējam: pirmajam iet uz darbu un pēdējam no tā aiziet, biznesa vārdā ziedot ģimenei nepieciešamo laiku. Un tad bērniem vairs nepatīk ne vecāku darbs, ne dzīvesveids. Un ja tā, ko tad es viņiem atstāšu mantojumā?" jautā Juris.

Cita starpā viņš uzsver, ka tagad laika pietiekot arī grāmatu lasīšanai. Varot ieteikt rakstnieka Gerija Čepmena "Piecas mīlestības valodas". "To ir vērts izlasīt gan tīnim, kuram parādās simpātijas pret pretējo dzimumu, gan jauniem pāriem un sen precētiem ļaudīm, jo tas ir stāsts par to, kā labāk saprasties ar savu otro pusīti, bērniem un labāk saprast pašam sevi."