Prāts bija nemierīgs
"Uz šo adresi bija jānogādā tāda palielāka bandrole, man šķita, ka tajā iekšā ir mūzikas diski, tāpēc baidījos tos saspiest, liekot pastkastītē. Zinot, ka cilvēks, kam bandrole adresēta, vienmēr, kad esmu nākusi, ir bijis mājās, nolēmu sūtījumu uznest uz dzīvokli. Zvanu pie durvīm un sadzirdu – kāds no iekšas sauc: "Es nevaru atvērt durvis!" Pagaidīju, zvanu vēlreiz, atkārtojas tas pats. Izgāju ārā, paskatījos uz logiem, domāju – varbūt sauks pa logu, ja reiz kaut kas nav kārtībā ar durvīm – varbūt atslēga ieklemmējusies."
Brigita, vēl neizprotot notiekošo, devusies tālāk piegādes gaitās, līdz pabeigusi tās dienas darbus. Bet prāts bijis nemierīgs. Tāpēc sameklējusi telefonu grāmatā tā dzīvokļa tālruņa numuru, zvanījusi, bet neviens nav atbildējis. Nu Brigita satraukusies vēl vairāk, saprotot, ka, iespējams, ar cilvēku notikusi kāda nelaime. "Domāju, mājās ejot, piezvanīšu vēlreiz pie tām durvīm. Zvanu, bet atkal tas pats. Centos pajautāt tāpat, caur durvīm, vai viņam ir slikti. Kaut ko atbildēja, bet nevarēju saprast, ko. Nolēmu zvanīt pašvaldības policijai, vai viņi nevar palīdzēt. Policijā man atbildēja, ka pēc kāda laika viņi šo informāciju pārbaudīs, bet es varot doties prom, viņi paši tikšot galā. Aizgāju mājās, un pēc brīža policisti zvana un prasa, kāda īsti adresīte bija, vai Paegles ielā, teicu – nē, Lakstīgalas ielā! Pēc kādas pusstundas vēlreiz piezvanīju policijai, lai uzzinātu, kā viss beidzies. Izrādījās, ka cilvēkam patiešām bijis slikti. Policisti izsaukuši ātro palīdzību, un tobrīd vīrietis jau bija ceļā uz slimnīcu."
Pensiju nes pat uz slimnīcu
Brigita Matisāne par pastnieci strādā tikai kopš pagājušā gada septembra. Vairāk nekā 30 gadus viņas darbavieta bijusi Siguldas pasta ēkā. Pirms pastnieces gaitām Brigita bija pasta piegādes vadītāja, taču ilggadējā darbavieta pagājušajā vasarā likvidēta. Brigitai tā vietā piedāvāta piegādes operatores pusslodze, bet alga tad būtu neliela, taču darbs, kā var nojaust no Brigitas teiktā, jāpadara tādā pašā apjomā kā pilnas slodzes darbiniekam. Tāpēc brīdī, kad atbrīvojusies pastnieka vieta, Brigita labprāt piekritusi to ieņemt.
Pastniekam, pienākumus pildot, ik dienu jātiekas ar dažādiem cilvēkiem viņu dzīvesvietā. Brigita stāsta, ka viņas apgaitā ir vairāk nekā 900 adrešu. Starp tām arī vientuļu pensionāru mitekļi. Pie kādiem pieciem vai sešiem vecīšiem nākot aprūpētāji, ar tiem šāda liksta nevarot notikt. Brigitai ir gadījies, ka jāpalīdz vienam kādu apģērba gabalu uzvilkt, citam pārbaudīt pastkastīti, vēl kādam elektrības skaitītāju nolasīt. Cik var spriest, Brigitai tas šķiet pats par sevi saprotams, ka nespēcīgākiem cilvēkiem ir jāpalīdz, viņa tikai nosaka: "Tāds darbs." Par Brigitas gādīgo attieksmi pret līdzcilvēkiem liecina arī tas, ka viņa pensijas dienā pensiju kādai siguldietei piegādājusi pat uz slimnīcu, "jo naudiņa taču viņai vajadzīga".
Siguldā ir arī tādi dzīvokļi, kuros pastniecei bail iet iekšā, – tajos sagaida nikni suņi. Izrādās, suņi nav tikai lauku pastnieku problēma, bet arī pilsētā strādājošo. Brigitai viņas nesenajā pastnieces karjerā suņi uzbrukuši jau divas reizes. "Kad vēl tikko biju sākusi strādāt par pastnieci, nezināju, ka vienā no dzīvokļiem namā Paegles ielā 7a ir nikns suns, kad gāju iekšā, puisis nenoturēja suni, tas man tūlīt kājās iekšā," Brigita atceras vienu no gadījumiem.
Vēl darbu apgrūtinot vecās pastkastītes, no kurām daudzas esot vaļā. Arī tas, ka dažām pilsētas centrā esošajām iestādēm neesot savas pastkastītes, tām sūtījumi ik reizi jāpienesot klāt. Ziemā grūti ar riteni izbraukt pa nenotīrītiem trotuāriem. Bet, neraugoties uz visu to, Brigita teic: "Pastniecei būt ir labāk, nekā pastā sēdēt – tagad esmu cilvēkos."