Ārstēt tās var profesionalitāte, pozitīvisms un sava veida kontrole, pārliecināts pieredzējušais jurists.

– Kā jūs definētu neatkarīgu mediju? Vai Latvijas masu saziņas līdzekļu vidē vispār vēl ir redakcionāli neatkarīgi mediji?
– Neatkarība kā tāda ir ļoti nosacīts jēdziens. Atļaušos apgalvot, ka Latvijā neatkarīgu mediju nav. Aiz katra medija ir kāds īpašnieks. Un tas ir normāli, ka īpašniekam ir savas intereses. Daudz skumjāk ir tas, ka oficiālie mediji ir ārkārtīgi, maigi izsakoties, deformēti.

– Kādu nākotni redzat Latvijas sabiedriskajiem medijiem – "Latvijas Radio" programmām un "Latvijas Televīzijai"? Varbūt – kādai vajadzētu būt to nākotnei?
– Es vēlētos, lai sabiedriskais medijs mani informētu. Objektīvi, patiesi par notikumiem, ļaujot izdarīt secinājumus man pašam. Nevis lai ziņu raidījumos sabiedriskais medijs pats veidotu notikumus. Secinājumus pratīšu izdarīt pats.

– Informētu bez attieksmes?
– Tā ir ārkārtīgi būtiska lieta, ka plašsaziņas līdzekļi, veidojot ziņas, ārkārtīgi deformē objektivitāti. Sabiedriskajam medijam jābūt gan audzinošam, gan izglītojošam, ar autorraidījumu piedāvājumu. Varu minēt tikai divus šādus raidījumus "Latvijas Televīzijā" – "100 g kultūras" un "Zebra".

– Tomēr "100 g kultūras" reitingi esot katastrofāli zemi...
– Neticu. Ja tā ir, tas arī parāda to, ka sabiedrības apziņa ir tik spēcīgi deformēta, ka skatītāji ir mierā ar to surogātu, ko piedāvā, piemēram, TV3, reizēm arī LNT (ilustrācijai – 2013. gada marta skatītāko TV programmu TOP 20). Komerckanālu pamatā ir skatītāju debilizācija. Kāda interese ir tiem, kas stāv aiz šiem kanāliem? Veidot savu publiku, kurai laba produkta vietā vieglāk iesmērēt popkornu.

– Pārraides, uz kurām cenšaties norādīt, toties pievelk auditoriju, skatītāju masas.
– Uzrunāt profesionālu skatītāju var tikai profesionāls medijs. Tieši profesionalitātes sabiedrībā trūkst. Pastāv komercializācija, bet nav profesionalitātes.

– Vai abās pusēs ekrānam?
– Medijam ir iespēja audzināt sabiedrību un veidot gan sabiedrisko domu, gan sabiedrības gaumes slieksni. Nenoliedzami medijiem ir ļoti liela ietekme. Televīzijai, radio un visiem drukātajiem medijiem ārkārtīgi liels konkurents pašlaik ir interneta informācijas vide. Tas ir kaut kas jauns, un, iespējams, attīstoties interneta piedāvājumam, klasiskā televīzija ar laiku zaudēs savu nozīmīgumu. Veidosies multimedijs – tehnoloģijas to noteiks.

Daudziem jau tagad ir televizori, kuros ir iespējams sērfot internetā – tostarp skatīties "YouTube", interneta TV raidījumus. Interneta paralēlā pasaule nekontrolēti ienākusi mediju telpā. Domāju, pamazām arī mediju politbirojs, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, zaudēs savu lomu. Tās darbības lietderības koeficients, manuprāt, ir ar milzīgu mīnusa zīmi. Bet dienaskārtību turpmāk diktēs tehnoloģijas.

– Realitātes sagrozīšanu pārmet gan juristiem, gan redakcijām. Viens notikums dažādos plašsaziņas līdzekļos nereti tiek atspoguļots kardināli atšķirīgi.
– No filosofijas viedokļa absolūtas taisnības nav. Ir ļoti daudzas relatīvas patiesības ar subjektīvu redzējumu uz lietām. Šo daudzo subjektīvo patiesību summa mūs kaut cik pietuvina objektīvam redzējumam.

Piemērs. Mēs varētu abi divi zem zvērestiem teikt, ka bijām šajā telpā. Tur mūsu taisnība sakritīs. Mēs abi varētu zvērēt, ka esam sēdējuši pie šī galda. Mēs abi zvērētu un teiktu, ka uz galda bija telefons. (A. Borovkovs galda vidū stāvus novieto savu "Iphone" – aut.) Bet tad notiktu paradokss – es apgalvotu, ka manā pusē telefons bija gumijots un ar caurumu objektīvam. No otras puses uz to skatoties, tu teiktu – nē, tam bija nospeķots ekrāns, kurš mirgo. Abiem būtu simtprocentīga taisnība. Mēs abi būtu konkrētā laikā un vietā redzējuši "Iphone", bet – katrs no savas puses.

Ja tiek melots, neatkarīgi no tā, vai to dara mediju pārstāvis vai jurists tiesas sēdē, meli, grozi kā gribi, ir un paliek tikai meli. Spilgts melu piemērs. Piedalījos kādā diskusijā "Eiropas mājā" par dzimumu līdztiesības jautājumiem. Diskusija bija ļoti polarizēta, bet nevienā brīdī neizkāpa ārā no tolerances, pieklājības rāmjiem. Diskusijas sākumu filmēja arī TV3. Vakarā, skatoties šī kanāla ziņas, mani pārsteidza tajās paustais vēstījums – ka diskusija bijusi tik nekontrolējama, ka jau pašā sākumā nācies iejaukties policijai. Šiem meliem sekoja kadri no Rīgas praida, specvienībai "Alfa" mēģinot savaldīt pūli geju gājiena laikā. Zvanīju uz TV3, un diktors man sniedza ļoti precīzu atbildi: "Ko man atnesa, to arī lasīju." Producents paskaidroja, ka ziņu vajagot uztaisīt interesantu, bet fakts, ka ziņa atklāti melojusi par konfrontāciju un vardarbību ikdienišķā darba diskusijā bez neviena policijas pārstāvja, palika bez sekām. Sižetā redzamie bruņotie cilvēki – pilnīgākie meli, izdomājums, un bez nekādas atbildības no medija puses.

Bieži vien ziņu raidījumu veidotāji stāsta nepārbaudītas lietas, kuras izpētot dziļāk, vēstījums būtu daudz citādāks. Piemēram, aizvadītajās dienās ziņās daudzkārt pieminēts Ukrainas prezidenta apžēlotais bijušais iekšlietu ministrs Jurijs Lucenko. Es gan šo personu atceros arī gadījumos, kad šis iekūlās skandālos, gan ar korupciju, gan dzērumā demolējot Vācijas lidostas.

Nožēlojami, ka Rietumi, un tai pakaļ LV polittehnologi, katru padibeni taisa par disidentu, tā nonivelējot šo jēdzienu. Par patiesajiem Krievijas disidentiem Eiropa nerunā. Latvija arī ne.

– Kā medija patērētājam saprast, kas ir kas?
– Jāpastāv lietām, kurām var ticēt. Kad aptiekā pērku medikamentus, paļaujoties, ka zāļu pārdevējs ir godprātīgs un man pārdod īstas zāles, nevis falšas. Tāpat produktam, ko man pasniedz ziņu laikā, jābūt patiesam un īstam, nevis melīgam un izdomātam. Tas būtu tas pats, ja žurnālists slimīgas fantāzijas īstenošanai uzraksta interviju, kura faktiski nav notikusi.
Šo tēmu aizskart ir grūti, bet ir jāsāk runāt par korupciju mediju vidē, ar korupciju saprotot negodprātīgu, ļaunprātīgu likumā dotās varas izmantošanu. Medijiem nenoliedzami ir milzīga vara.

– Tieši varas apziņa un ietekmes sviras, kas ir mediju rīcībā, arī korumpē mediju vidi.
– Jebkurai personai, kura ir apveltīta ar varu, tomēr būtu jābūt kontrolējamai. Nepieļaujami, ka varu sāk izmantot ļaunprātīgi. Diemžēl ap medijiem ir masa sabiedrisko organizāciju, cilvēku grupas, kas kaut kādu dīvainu ideju vai pilnīgi jaunu ideoloģiju vārdā sāk sabiedrībā ienest un uzspiest citādāku, pilnīgi atšķirīgu attieksmi pret ļoti tradicionālām lietām. Graujot ģimenes, normālu attiecību modeli, arī ietekmējot ticības lietas.

Kāds mēģina to visu diskreditēt. Šī diskreditācija tiek ārkārtīgi apdziedāta, glorificēta, popularizēta, absolutizēta. Tas atstāj nenoliedzamu ietekmi uz sabiedrisko domu. Tas šobrīd tiek aktīvi proponēts no skandināvu puses, noliedzot jebkādas vērtības. Esmu jau teicis, ka, sludinot cilvēktiesības, ir vēlme visus darīt laimīgus un nosist katru, kurš to negrib. Taču sabiedrība bez vērtībām nevar pastāvēt.

– Ir tāds novazāts teiciens, ka pat slikta reklāma ir laba reklāma. Arī gaužoties par skandināvu pseidovērtībām, tās tiek popularizētas.
– Jā, protams. Pilnīgi piekrītu šim apgalvojumam. Tāpat kā diskusija par "Jauno vilni". Šo pasākumu var aizliegt, bet, ja nav nekā kvalitatīva, piepildīta un laba, ko nolikt vietā, tad aizliegšana ir ar mīnusa zīmi.

– Medijos vērojama agresija un negatīvo ziņu īpatsvars. Kādai vajadzētu būt proporcijai starp "labajām" un "sliktajām" ziņām?
– Šobrīd mediju vidē dominē neiecietīga, pat brīžiem ļauna un iznīcinoša žurnālistika. Par daudz ir visa sliktā. Šis spārns medijos ir ļoti stiprs un pat izkopts. Otra spārna diemžēl tikpat kā nav, tāpēc lidojums ir tāds zems un kroplīgs. Visaptverošais negatīvisms, kuru apzelē un sabiedrībai liek izbaudīt līdz mielēm, aptver visas jomas. Sākot no indivīda, jo pie mums nevienā sfērā pēc definīcijas nevar būt labu cilvēku, līdz ziņām par mūsu valsti – vispirms uz visām tiek raidīti mēsli par Latviju un tad ar milzīgu mazohisma pieskaņu tiek tvertas jebkuras sliktas atraugas, ja kāds ir kaut ko pārpublicējis.

Aprīļa sākumā medijos parādījās ziņas par "amerikāni", kurš apgalvoja, ka nekur nav redzējis tik lielu rasismu, kāds esot Latvijā. Tā vietā, lai Latvijas Institūts "uzsprāgtu" un vērstos pret šādu melīgu paziņojumu, tas sāka tiražēt šo ziņu tālāk. Pat nepārbaudot, kas tas par "amerikāni"– īsts vai varbūt izdomāts? Apbrīnojami!

Tajā pašā laikā Latvijas veiksmes stāstus – nevis Dombrovska izpildījumā, bet patiesus veiksmes stāstus, ar kuru palīdzību mēs varētu lepoties ar unikālo, kas top Latvijā, – popularizē pārāk maz. Inovatīvi mobilie telefoni, kas piemēroti veciem cilvēkiem, puisis, kas Ķekavā ražo ikrus britu karaļnamam, interneta portāls "Ask" ar miljoniem lietotāju pasaulē. Par viņiem Latvijas Institūta vietnē es neatrodu neviena vārda. Latvija ir lieliska valsts, bet savā garīgajā niecībā to nemitīgi noniecinām, cerot – varbūt kāds teiks, nu ko jūs – nav jau tik slikti.
Nav labāku ziņu par sliktām ziņām, un, ja to nav, tās ir jārada. Pašlaik šis ir vadošais uzstādījums medijos.

– Kur tas sakņojas?
– Profesionalitātē. Un tā ir gan garīga, man materiāla nabadzība tiem, kas ir par stulbu, lai uztaisītu kaut ko labu. Daudz izdevīgāk ir taisīt dzeltenu un sliktu, nekā daudzkrāsainu un labu. Materiālā nabadzība, ka medijs nav spējīgs nopirkt tādu žurnālistu, kurš ir pietiekami profesionāls. Mēģina visu apķēzīt, un nekas vairs nav svēts. Manuprāt, Latvijas drukāto mediju vide ir ļoti dzeltena. Bet elektroniskie mediji ir vienkārši dzelteni!

Piemērs. Jūrmalas pilsētā šajās dienās nomainīja mēru. Medijiem nevajadzētu lietot likumam neatbilstošu terminoloģiju – ziņās Jūrmalas mērs tika "izsviests", "nosviests" un "nogāzts". Sadzīviski dzeltenais slengs dominē pat sabiedriskajos medijos. Tas nonivelē. Tā ir kā ļauna anarhija, tāds ķēķiski ļauns prieks par jebkuru neveiksmi. Vienmēr esmu ārkārtīgi saniknots, dzirdot, ka sabiedriskais medijs ziņās lieto noziedzīgās pasaules žargonu, piemēram, izteicienu, ka "kāds ir palicis uz brīvām kājām", nevis "pret šo personu nav izraudzīts drošības līdzeklis, kas saistīts ar brīvības atņemšanu". Ziņu raidījumiem nevajadzētu aizrauties ne ar poētismu, ne ar žargonu, bet vajadzētu turēties pie pareizas literāras valodas.

– Vai nav tā, ka negācijas bieži vien nāk līdzi analīzei un kritikai, kas no mediju puses tomēr ir nepieciešama?
– Jautājums – kas ir diskusijas dalībnieki, kas piedalās šajā analīzē? Pašlaik Latvijā ir ļoti daudz viena viedokļa paudēju, vienas ideoloģijas ekspertu, kas sevi skaļi proponē par profesoriem, nozares ekspertiem un zinošām personām, automātiski pasludinot, ka ikviens cits, kas var atļauties paust pretēju viedokli, ir nekompetents, atpalicis, mazizglītots un Kremlim kalpojošs.

Epitetu buķete, ko kabina klāt, ir paliela. Galvenā dominante, ka ārkārtīgi ātri pāriet no diskusijas priekšmeta uz pašu diskutētāju. Diskusijās bieži vien ir izskan Žvaņecka tipa uzstādījums – "nu kā cilvēks bez pieraksta var spriest par šīs pilsētas arhitektūru?".
Jābūt gan labām ziņām, gan objektīvai un konstruktīvai kritikai. Nepieciešams harmonisks līdzsvars.

– Jūs runājāt par "Latvijas Televīziju", bet vai ir kāds "Latvijas Radio" raidījums, ko klausāties?
– Viennozīmīgi nē. Man ir nācies ieslēgt kādu radiostaciju, ja zinu, ka man raidījuma laikā zvanīs un jautās viedokli. Internetā klausos mūzikas radiostacijas un jūtos neierobežots savā izvēlē. Mani traucē nemitīgā čalošana un muldēšana starp dziesmām. Arī tas, ka radio dīdžeji mēģina kādu intervēt. Kvalitatīvus jokus var atļauties ne katrs. Profesionāli runātāji ir Fredis, Ufo, Sipeniece, Valters Krauze, varbūt vēl kāds un punkts.

Ja nepareizā latviešu valodā runājošs jaunietis mēģina pievīterot radio, tas ir vienkārši traucējoši. Laiks, ko cilvēks radio ēterā velta domām starp vārdiem, nezin kāpēc tiek aizpildīts ar skaņām "ēē" un "āā". Šķiet, tas aizgūts no aizjūrām. Radiostacijās, ko izvēlos pats, neviens neiedomājas man piedāvāt pamperus, zāles vai ātro kredītu. Reklāma un komercijas klātbūtne, plus, kā jau es teicu, ļoti slikta valoda un intervētāja kompetences trūkums. Savās prasībās esmu minoritāte, tāpēc mana izvēle – neklausīties.

– Sabiedriskajā telpā izskanējis viedoklis, ka nenotiek žurnālistikas vides attīrīšana.
– Esmu personīgi vairākkārt paudis šo viedokli. Parasti salīdzinu trešo un ceturto varu. Arī starp juristiem ir ne mazums negodprātīgu cilvēku. Tomēr pienāk brīdis, kad juristu vide negodprātīgo no sava vidus izstumj ārā. Tas ir mīkstākais variants, cietākais – ja likuma noteiktā kārtībā amata brāļi viņu sauc pie atbildības.

Piekrītu, ka tas nav tik bieži, kā gribētos un pat vajadzētu. Bet neatceros nevienu gadījumu Latvijas vēsturē, ka mediju pārstāvji kādu izstumtu no savas vides. Ir kaut kāds slieksnis, aiz kura sākas vispārēja mediju ļaužu savstarpēja solidarizēšanās.

– Problēma slēpjas žurnālistos vai mediju īpašniekos?
– Vidē kopumā. Ir mediji, kuri apzināti iet uz netīrumiem un skandāliem, apzinoties, ka jebkurš troksnis, kas būs saistīts ar šo mediju, atnesīs viņiem papildus reklāmu.

– Varbūt arī šis ir nabadzības jautājums, jo reitingu uzturēšana ir veids, kā izdzīvot?
– Es apzinos, ka tas tā ir. Tomēr ir jāaizdomājas, kā mēs pelnām naudu. Ir robeža, aiz kuras nauda kļūst netīra.

– Vai nepieciešama sistemātiska un visaptveroša mediju kontrole jeb ombuds, un ko īsti tam vajadzētu pārraudzīt?
– Diskusija par mediju ombudu vēl ir jāizdzīvo. Šobrīd, cik zinu, ir divas žurnālistus apvienojošas profesionālas organizācijas [Latvijas Žurnālistu savienība un Latvijas Žurnālistu asociācija], kas savos uzskatos ir polarizētas. No malas raugoties, pat ir tāds neformāls dalījums "labajos" un "sliktajos". Iniciatīvai kaut ko mainīt ir jānāk no pašiem mediju cilvēkiem. Cilvēkiem, kuriem pietiek godaprāta, jāsāk rakstīt vadlīnijas, memorands, par pamatlietām, kuras mediji nepārkāps. Tas gan ir labas gribas jautājums. Nevar ar varu piespriest cilvēkam būt pieklājīgam, morāli tīram. Tā ir audzināšanas pieredze.

Lai attīrītu kopējo mediju vidi, sen ir laiks sākt disciplinēt elektronisko mediju vidi. Vispirms, jāizbeidz anonīmā šļura, kas valda internetā. Ka par jebkuru cilvēku var uzrakstīt pēdējās nelietības bez nekādas atbildības. Cilvēkiem jāļauj izteikties tikai tad, ja tas identificējas zem sava vārda. Lai atklāti izsakās Aivars Borovkovs, nevis "Pūkainā Puķīte", kas ieraksta nelietību.

– Cilvēki mēdz jokot, ka gānīšanās anonīmos komentāros latvietim ir kā bezmaksas seanss pie psihologa.
– Labāk sporta zālē mētāt hanteles, nevis [internetā] ieročus, pie kuriem pieder arī ievainojoši vārdi.

– Vai par mediju vides problēmām tiks diskutēts šā gada Juristu dienās?
– 23. aprīlī Juridiskajā koledžā notiks diskusija par medijiem – varu, atbildību, par to, ka vārda brīvība ir ne tikai brīvība, bet arī pienākumi un atbildība. Mazliet filosofiskā griezumā. Centīšos uzrunāt mediju ekspertus no visām pusēm, aicināšu abu žurnālistu organizāciju pārstāvjus. Ir lietas, ko varam izdarīt kopā, nevis, viens otru grūstot, neizdarīt neko. 26. un 27. aprīlī notiks tradicionālās juristu konferences Baltijas Starptautiskajā akadēmijā.

– Citu interneta portālu vidū izceļas un veiksmīgi darbojas jūsu un jūsu domubiedra Aināra Brūveļa projekts "Nekropole.info".
– Tajā tiek skrupulozi vākta un apkopota informācija par cilvēkiem, nešķirojot tos pēc svarīguma, tostarp arī par masu slepkavību vietu upuriem, piemēram, Krievijā. Vēstures dati ir tik precīzi un reizē bezkaislīgi, ka daudziem mirušajiem līdzās var lasīt to slepkavu vārdus. Pamatoti lepojamies, ka esam saņēmuši atsauksmes no mirušo radiniekiem, kuri līdz tam pat nav zinājuši, kāds bijis, piemēram, 1930. gadu represijās pazudušā priekšteča liktenis. Šajā interneta vietnē nekautrīgi tiek pievienoti video, kas ne tikai Krievijā, bet arī Eiropā, kas nav redzējusi komunisma patieso seju, ir nolikti tālos un putekļainos plauktos.

Esmu satraukts par to, ka korekta Latvijas vēstures skaidrošana, kāda ir, piemēram, filma "Padomju stāsts", netiek popularizēta. Tai vajadzētu būt Latvijas Institūta interneta vietnes pirmajā lapā, lai pasaule saprot, kas šeit ir noticis, taču filmas tur nav. Nav pat rakstītu vai video stāstu par Latvijas ļaudīm, skaistākajām vietām, dziesmusvētkiem, teātriem, mākslu, zinātnes sasniegumiem. Tai vajadzētu būt vietnei, kur var noskatīties latviešu filmas. Šīs iestādes vietne ir nebaudāma, un to neapmeklē cilvēki ne Latvijā, ne ārzemēs, ko var secināt pēc apmeklējumu analītikas. [Latvijas Institūta direktore Karina] Pētersone ar [ASV vēstnieku Latvijā Marku] Pekalu kopā nofotografējušies – nu un kas?"

Iepriekš:
Mediju vide priekšvēlēšanu laikā – ceļš uz elli bruģēts labiem nodomiem