Drukāt šo lapu
08.02.2013 10:43

Didzis Kalniņš: Par demogrāfiju un Lielo Mammu

Autors  www.aculiecinieks.delfi.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Didzis Kalniņš: Par demogrāfiju un Lielo Mammu www.delfi.lv

Gan valdības ietvaros, gan interneta vietnēs notiek diskusija par to, kā risināt demogrāfiskās problēmas. Palielinot bērnu pabalstus? Aizliedzot abortus? Atceļot griestus māmiņu algām? Piemaksājot par aukles algošanu?

Atļaušos apgalvot, ka tie visi ir tikai un vienīgi plāksteri mironim. Nekas vairāk. Kāda tad ir reālā situācija? Kopš 1991. gada katru gadu Latvijā piedzima ap 20 000 bērniem. Dažus gadus drusku vairāk, dažus drusku mazāk. Tātad kopumā kopš PSRS sabrukuma piedzimuši ap 400 000 mazuļu. Vidējais bērnu skaits vienai sievietei šobrīd ir 1,2. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados šis skaitlis bija drusku virs divi un katru gadu piedzima ar 40 000 bērnu. Lai ieskicēto to demogrāfisko bedri, kurā esam iegāzušies, nedaudz pamodelēsim situāciju.

Šobrīd reproduktīvo vecumu ir sasniegušas un bērnu sāk dzemdēt sievietes, kuras dzimušas pēc 1991. gada. Viņu ir aptuveni divas reizes mazāk, nekā to sieviešu, kuras reproduktīvais vecums šobrīd iet uz beigām, PSRS beigu posmā dzimušo. Jo deviņdesmitajos gados bērnu dzima divas reizes mazāk kā Brežņeva laikā. Tātad ir gaidāms arī turpmāks straujš dzimstības kritums. Vienkārši tāpēc, ka nav sieviešu, kas dzemdē. Visoptimistiskākajā variantā varbūt varam cerēt, ka dzimstības līmenis turpmāko pārdesmit gadu garumā svārstīsies kaut kur ap 14-15 tūkstošiem bērnu gadā.

Tas nozīmē, ka ap 2040. gadu teorētiski varētu būt ap 850 000 cilvēkiem, kas jaunāki par 50 gadiem. Praktiski – būs jāatņem nost emigrējušie. Gan tie, kas jau prom, gan tie, kas vēl aizbrauks. Domāju, ka neatkarības atjaunošanas 50. gadadienu šeit sagaidīs ap 500 000 cilvēku zem 50. Droši vien aptuveni puse no tiem būs latvieši. Tātad – 250, varbūt 300 tūkstoši. Būtībā tas nozīmē, ka vilciens ir aizgājis... Tiem, kas šeit valdījuši kopš 1991. gada, būs izdevies panākt to, ko nepanāca ne carisms, ne nacisti, ne komunisti. Būs panākta latviešu tautas fiziska iznīcināšana. Vai tas bija tas, par ko mēs cīnījāmies uz barikādēm? Jautājums, protams, retorisks un muļķīgs...

Ko darīt? Jautājums vēl abstraktāks... Un tomēr. Uzdrošināšos apgalvot, ka neviena māte šeit negribēs laist pasaulē kuplu bērnu pulciņu, ja mums visiem kopā nebūs Lielās mammas. Jā, ar to es saprotu liberāļu un globālistu apsmieto valsts kā Lielās mammas jēdzienu. Tādas valsts, kura rūpējās par savu tautu, nodrošinot apstākļus, kas nepieciešami normālai tautas attīstībai. Tādas valsts, kura pasargā tautu no iznīcības. Nevis reproducē tukšas un bezjēdzīgas frāzes par liberālismu, indivīda izvēles tiesībām un Rietumu vērtībām.

Kā jau sākumā norādīts, ka astoņdesmitajos gados Latvijā katru gadu piedzima ap 40 000 mazuļu. Turklāt, atšķirībā no mūsdienām, lielākā daļa no viņiem auga pilnās ģimenēs, kur abiem vecākiem bija darbs.

Salīdzināsim valsts ieguldījumu cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanā toreiz un tagad.

Pirms 30 gadiem valsts nodrošināja:

1) bezmaksas izglītību (studentiem pat maksāja stipendijas aptuveni 20 % apmērā no vidējās, nevis minimālās algas);
2) bezmaksas veselības aizsardzību;
3) bezmaksas ārpusskolas interešu izglītību (pulciņi, sporta skolas, vasaras nometnes);
4) bezmaksas sabiedrisko transportu (3-5 kapeikas par braucienu laikam nevar tikt uzskatītas par nopietnu maksu);
5) bezmaksas apkuri dzīvokļos (ja ne gluži bezmaksas, tad aptuveni 10 reizes lētāku kā šobrīd);
6) bērnu preces un pārtiku par simbolisku cenu;
7) kultūras pasākumus par simbolisku cenu (kino biļete maksāja no 20 kapeikām līdz 1 rublim, lielākā daļa grāmatu – arī).

Pie šādiem apstākļiem vecāki varēja atļauties divus vai trīs bērnus. Pat tad, ja paši nesaņēma nekādas lielās algas. Vienalga bija pārliecība, ka bērni būs paēduši, apģērbti un izskoloti.

Bez tam Lielā mamma rūpējās par to, lai pašos pamatos būtu izskausta prostitūcija, pornogrāfija, jebkura veida perversiju un netiklības propaganda. Daudz ko varēja pārmest tā laika mākslai, literatūrai vai masu saziņas līdzekļiem. Tikai ne to, ka tiek glorificēta laulības pārkāpšana, izlaidība vai pretdabiskas darbības intīmajā dzīvē. Protams, bija arī puritāniski pārspīlējumi. Kā nu bez tiem. Bet nekādā ziņā cilvēku apziņa netika pārpludināta ar tādas informācijas lavīnu, kura stādītu baudkāri augstāk par atbildību, egoismu augstāk par ģimeni un bērniem.

Alimentu nemaksātāji riskēja ar reālu cietumsodu, pornogrāfija un prostitūcija bija iedzīta dziļā pagrīdē. Lielākā daļa jauniešu pēc izglītības iegūšanas un darba dzīves uzsākšanas stājās laulībā. Šķiršanās notika nesalīdzināmi retāk, arī t. s. vientuļo māšu bija krietni mazāk.

Paradoksāli, bet nīstais okupantu režīms šādā veidā pasargāja latviešu tautu no izmiršanas. Protams, šī raksta mērķis nav slavināt padomju režīmu vai attaisno tā pastrādātos noziegumus. Mērķis ir rosināt diskusiju par to, ko latviešiem šobrīd būtu jāsagaida vai jāprasa no savas Lielās mammas – šoreiz jau mūsu pašu valsts.

Varbūt būtu laiks pašiem sev pateikt, ka valsts nav abstrakts jēdziens. Tā nav arī konstrukcija, kurā process ir svarīgāks par rezultātu vai forma par saturu. Latvijas valsts galvenais pastāvēšanas mērķis ir latviešu tautas eksistences nodrošināšana. Līdz ar to valsts galvenajai prioritātei jābūt tādu apstākļu nodrošināšanai, lai latviešu skaists pieaugtu, nevis saruktu.

Pavaicāsim paši sev, vai mēs patiešām varam iztikt bez Lielās mammas. Vai varam atļauties, ka valsts visu ir atstājusi pašplūsmā? Visu, izņemot, ne par ko atbildību nenesošā pārvaldes aparāta finansēšanu? Atcerēsimies, ko māca pirmās republikas pieredze.

Toreiz, tieši tāpat kā tagad, latviešu tautai draudēja iznīcība liberālās visatļautības un bezatbildības zaņķī. Valsts nerūpējās ne par tautsaimniecības attīstību, ne par tautas morāles stiprināšanu. Rezultāts – lejupslīde visās dzīves jomās līdz pat 1934. gadam, kad valsts atkal vairāk vai mazāk uzņēmās Lielās mammas lomu ekonomikā, kultūrā un izglītībā. Diemžēl toreiz tas notika uz demokrātisko brīvību ierobežošanas rēķina. Tomēr – būsim godīgi – nebija ļaunuma bez labuma. Tautas dzīvē daudz kas mainījās uz labo pusi. Turklāt tik pamatīgi, ka ''labie Ulmaņlaiki'' kā jēdziens vēl aizvien dzīvo tautas apziņā. Varbūt ir vērts padomāt, kā pārņemt to neapšaubāmi labo 30-to gadu pieredzi? Protams, vienlaicīgi izvairoties no attiecīgā laika kļūdām, ļaunprātībām un pārmērībām.

Vai tad būtu slikti un nepareizi, ja valsts veidotu stipru karkasu tautas izdzīvošanai, rūpējoties par ģimeni, morāli un noteiktu labklājības minimumu visiem? Ar visiem es saprotu tos, kas gatavi veikt pašu būtiskāko un smagāko darbu – nopietni un atbildīgi audzināt jauno paaudzi. Laist pasaulē, aprūpēt un skolot bērnus.

Vai tad būtu slikti, ja augstāk uzskaitītie padomju laiku labumi varētu tikt attiecināti uz ģimenēm, kurās aug (un tiek atbildīgi audzināti) vismaz divi bērni?

Ja ģimenes, kurām ir šie tautas izdzīvošanai tik nepieciešamie divi bērni, baudītu bezmaksas transportu, veselības aizsardzību un izglītību? Ieskaitot bez maksas mācību grāmatas un bezmaksas interešu izglītību – pulciņus, sporta un citas ārpusskolas nodarbības. Bet tās, kurām ir trīs un vairāk bērnu – arī bezmaksas apkuri dzīvokļos un bezmaksas kultūras pasākumus? Jūs teiksiet, ka tāda leiputrija nav iespējama un tie ir tikai utopiski murgi...

Bet varbūt tas tomēr ir pilnīgi reāli? Tikai valstij ir atkal jāsaņemas un jāsāk vadīt un regulēt daži no tiem procesiem, kuri pēdējo divdesmit gadu laikā ir palaisti pašplūsmā. Naivi cerot, ka tirgus visu noregulēs pats. Un - ka visi likteņa pabērni paši tiks galā ar savām problēmām.

Jebkura ideja ir tikai tukši vārdi bez finansiālā pamatojuma. Nav šaubu, ka iepriekš uzskaitīto labumu nodrošināšana prasītu ne 30, ne 50 un pat ne 100 miljonus latu gadā. Reālais cipars varētu būt ap 600 miljoniem latu gadā. Aptuveni 200 000 ģimenēm ar bērniem tas dotu papildu 3000 latu katrai.

Kurt ņemt šo summu? Autors redz trīs galvenos līdzekļu avotus. Uzreiz uzsvēršu, ka visi trīs prasīs valstij saņemties un kļūt krietni aktīvākai. Darīt to, kas gadu desmitiem nav darīts. Tātad

1) Cīņa pret ēnu ekonomiku un valsts mantas izlaupīšanu dažādās formās.

Atcerēsimies, kā bija Lielās mammas laikos – astoņdesmitajos gados – t. i. pirms pārdesmit gadiem. Ekonomiskos noziegumos pieķertais varēja i nesapņot par nosacītu sodu. Nedz arī par gadiem ilgu tiesāšanos, kuras laikā visi aizmirst, par ko īsti bija runa. Tie, kas mēģināja nekaunīgi grābt no kopīgā katla, sēdēja ilgi un pamatīgi. Ja summa pārsniedza 10 000 rubļu, varēja tik arī nošauti. Nedaudzus arī nošāva. Ne jau par 11 000 rubļu nozagšanu. Tad, ja no valsts kabatas bija grābti simtiem tūkstošu. Tad nošāva neatkarīgi no ieņemamā amata un sakariem.

Mūsu valsts apzadzēji – kukuļņēmēji, kontrabandisti, nodokļu nemaksātāji – zina, ka riskē ar gadu nosacīta soda pēc piecu gadu tiesāšanās. Ja viņi zinātu, ka pēc pusgadu ilgas tiesas un izmeklēšanas būs jāuzturas cietumā 10-15 gadi, domāju, ka daudz kas būt citādi. Vismaz kādi 200 miljoni lati no ēnu ekonomikas aprites nāktu klāt budžeta ieņēmumu daļai. (šobrīd ēnu ekonomikas kopapjoms tiek lēsts viena miljarda latu apmērā). Bet, lai tas notiktu, valstij ir krietni jāsaņemas. Nekaunēsimies šī vārdā – Lielajai mammai ir jāņem rokā ne vairs žagari, bet krietna pātaga.

2) Valsts apgāde ar energoresursiem

Šobrīd Latvija katru gadu importē pāri par trīs miljoniem tonnu naftas produktu. Kaut gan esam valsts ar lielākajiem mežu resursiem uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Pēc dažām metodikām rēķinot, mums uz vienu cilvēku ir vairāk koksnes, nekā Krievijai. No kuras pērkam naftu un gāzi. Absurds? Protams. Iepriekš minēti 3 miljonu tonnu maksā 2 miljardus ASV dolāru. Tā ir summa, kuru mēs katru gadu ieguldām Krievijas ekonomikā. Protams, atraujot to sev un saviem bērniem.

Valstij vajadzētu tikai nedaudz pamainīt prioritātes. Tā vietā lai, sapņotu par nacionālām aviokompānijām un transbaltijas Fukušimām (atvainojiet, Visaginām), vajadzētu izveidot valsts mēroga koksnes resursu izmantošanas sistēmu. Lai katru gadu vairāki miljoni kubikmetru koksnes un koksnes atlikumu nesapūtu, bet pārvērstos enerģijā. Un vismaz daļa no iepriekš minētajiem 2 miljardiem dolāru paliktu Latvijā. Domāju, ka pie vispieticīgākajās versijas, te būtu atrodami otri 200 miljoni latu.

3) Maksājumi kreditoriem

Šobrīd valsts parāda procentu maksājumi katru gadu ir virs 200 miljoniem latu. Piedevām, 2013.-2020. gadā katru gadu būs jāveic pamatsummas atmaksa 500 – 900 miljonu latu apmērā. Apstākļos, kad Latvijas bērniem nav ko ēst un tauta izmirst katastrofālā ātrumā, šāda situācija ir ne vien absurda, bet teju vai noziedzīga. Atcerēsimies, ka bagātajai Grieķijai puse no parāda privātajiem kreditoriem jau ir norakstīta. Un tiek plānots, ka tiks norakstīta arī puse no parādiem starpvalstu institūcijām. Ja vien grieķi paklausīgi turpinās reformas... Ja reiz Latvija tiek publiski slavēta kā krīzes pārvarēšanas un strukturālo reformu veiksmes stāsts, tad varbūt būtu laiks pateikt, ka par to pienākas prēmija? Ja ne pamatsummas norakstīšanas formā, tad vismaz procentu maksājumu atlaišanā? Tie būtu trešie 200 miljoni. Taču tikai tad, ja valsts saņemsies un spēs pateikt stingru vārdu savas tautas interesēs.

Rezumējot – ir risinājumi. Bet tie nav viegli. Padomāsim, vai mēs spētu saņemties. Kamēr vēl nav par vēlu.