Par jauno pasaules nekārtību
Runa ir par lielu bezprecedenta krīzi cilvēces vēsturē, par sistēmas krīzi. Pasaule atrodas tādā momentā, kad kapitālisma tālāka attīstība vairs nav iespējama, jo ir sasniegta tā galējā stadija. Attīstības fundamentālie avoti, visas neatjaunojamās enerģijas sistēmas, izbeidzas vai izbeigsies šī gadsimta gaitā: nafta, gāze, akmeņogles, urāns. Tas ierobežo rūpnieciskās ražošanas paplašināšanos.

Milzīgos daudzumos tiek ražota nauda, kas meklē pielietojumu, bet pielietot vairs nav kur. Daba – tā ir ierobežota struktūra, jo zeme ir apaļa, tā nav bezgalīga. Pēdējo divu gadsimtu laikā cilvēki dzīvoja ilūzijās, ka varēs attīstīties bezgalīgi. Visas iepriekšējās aptuveni 4000 cilvēces paaudzes dzīvoja harmonijā ar dabu, bet tikai pēdējās 40 sāka graut mūsu dabu. Šī ir pēdējā pietura. Kapitālisma laikmets beidzas.

Mēs jau esam sagrāvuši visu, kas mums apkārt, tālāk to turpināt nedrīkst. To pierāda nopietni zinātnieku pētījumi un aprēķini.

Situāciju pasaulē pārvalda ne vairāk kā 40 cilvēku. Avīzes "New York Times" pirmajā lappusē bija nopublicēts, ka deviņi pašu lielāko pasaules banku pārstāvji katru mēnesi tiekas, lai noteiktu pasaules likteni. Bet kur tad ir demokrātija? Šos cilvēkus neviens nav vēlējis. Bet arī šiem deviņiem vai 40 cilvēkiem, kuri uzskata, ka reāli pārvalda pasauli, nav zināms, ko darīt.

Agrāk visu noteica spēku attiecība – vai nu viens bija stiprāks, vai otrs. Bet tagad tas vairs nav svarīgi, kurš stiprāks, jo ir iestājusies situācija, ka visi ir saistīti savā starpā un atraisīties nav iespējams. Bet jau pēc pieciem gadiem visiem uz šīs planētas vietas nepietiks, uz zemes būs deviņi miljardi cilvēku. Visstraujāk attīstās Ķīna, Brazīlija, Indija un Indonēzija. Un, ja visi šie ķīnieši, indieši, brazīlieši un indonēzieši arī sāks ēst gaļu un dzert pienu, kā mēs to darām, ja viņiem arī būs tādas mašīnas un dzīvokļi, kādi ir mums, tad šī sabiedrība beidzas. Jautājums tikai – kā? Un kas būs pēc tam?

Lai tas viss nebeigtos ar karu, mums būtu nepieciešams noteikt zināmus ierobežojumus.

Zemapziņas līmenī visi saprot, ka mums ir izveidota patērētāju sabiedrība. Visa Eiropa, Amerika, Rietumu tā saucamais zelta miljards. Mēs esam pieraduši, ka neatsakām sev ne ēšanas, ne mašīnas, ne dzīvokļa, ne ceļojumu ziņā. Pateikt sev, ka jāapstājas, ir ļoti grūti.

No tā izriet, ka vispirms ir jāzina patiesība. Pats principiālākais jautājums – cik ir cilvēku, kas par to zina?

Zemapziņā cilvēki jūt zināmu nemieru. Saprot, ka kaut kas nav tā. Notiek lietas, kuru agrāk nebija. Šī ir pirmā paaudze vairāku gadsimtu garumā, kura domā, ka nākotne būs sliktāka, nekā pagātne. Mūsu paaudze dzīvo neziņā – nav nodarbinātības nekur. Igaunijā, piemēram, šajā ziņā katastrofāla situācija – vairāk nekā 30 % jaunatnes nav darba. Eiropā tas pats – Itālijas dienvidos vairāk nekā 30 % jauno cilvēku nestrādā. Tāpēc, ka šī tā saucamā attīstība nenodrošina nodarbinātības attīstību. Milzīga pasaules iedzīvotāju daļa nevienam nav vajadzīga.

Viss intervijas ieraksts video versijā (krievu val.):

Par Rietumu civilizācijas beigām
Pēdējo gadu lielākie notikumi pasaulē – tādi kā osetīnu–gruzīnu karš, oranžā revolūcija Ukrainā, arābu revolūciju kaskāde un Fukušima – atrodas uz robežas starp divām fāzēm. Pirmā fāze vēl bija tad, kad noteiktas aprindas Amerikā un Eiropā vēl domāja, ka viņi atrodas uzbrukumā. Viņi piemēroja, ja tā var teikt, uzbrukuma ideju. Bet pēc tam sākās notikumi, kas visu pagrieza atpakaļgaitā – sākās 2007., 2008. gada krīze. Tas bija pagrieziena moments. Tūlīt pēc finanšu krīzes parādījās visu citu krīžu simptomi.

Arābu atbrīvošanās cīņas – tā nav uzspiestas revolūcijas pēc krāsaino revolūciju piemēra, tas ir kaut kas pavisam cits. Oranžā revolūcija Ukrainā, mēģinājums sagrābt Dienvidosetiju – tas bija Rietumu uzbrukums, bet pēkšņi parādījās plaisa pašā Rietumu iekšienē. Šīs lietas es uzlūkoju kā plašas krīzes simptomus.

Var jautāt – kāda saistība arābu notikumiem ar Fukušimu? Bet ir saistība – tie ir vienas un tās pašas krīzes simptomi, tāpēc es tos savienoju, pat ja tie ir ļoti dažādi. Šo krīzi raksturo pazaudēta kontrole pār tehniku un cilvēku jūtām arābu pasaulē.

Līdz tam bija cita paaudze, cits redzējums, citas jūtas arābu pasaulē. Jo jauno arābu tēvi neskatījās televīziju, bet tagad šie cilvēki jau 25 gadus skatās televīziju arābu valodā. Atšķirībā no saviem tēviem, viņi var salīdzināt savu tagadējo nožēlojamo dzīvi, kur viņi dienā saņem mazāk par diviem dolāriem, ar tiem vienaudžiem, kuri dzīvo Romā, Ņujorkā, Londonā. Tas rada nomācošu efektu uz šo paaudzi. Tāpēc, ka viņi nevar saprast, kāpēc tā notiek. Un pamatā viņi grib to pašu.

No tā līdz trešajam pasaules karam tikai daži soļi. Piemēram, Ķīnas iekšzemes kopprodukts katru gadu palielinās par 10 %. Tas nozīmē, ka pēc pieciem gadiem mums būs pusotras Ķīnas. Ja ķīnieši gribēs ēst tikpat daudz gaļas, cik mēs, ja viņiem būs tikpat daudz mašīnu, kā mums, ja viņi gulēs tikpat lielos dzīvokļos kā mēs utt., tad uz šīs planētas Rietumiem nebūs vietas. Nemaz nerunājot par Indiju, Brazīliju utt.

Praktiski tas, kas senāk saucās par trešo pasauli, tagad attīstās pastāvīgi. Tagad mēs viņiem neesam vajadzīgi, viņi jau var dzīvot neatkarīgi. Uzņēmuši paātrinājuma kursu, viņi iet arvien tālāk, bet mēs jau pēdējos piecus gadus atrodamies situācijā, kad naftas ražošana samazinās, turklāt ļoti strauji samazinās, tas ir acīmredzami. Pēc tam samazināsies gāze. Tas nozīmē, ka visi neatjaunojamie resursi izbeigsies divdesmit piecu, trīsdesmit, četrdesmit gadu laikā. Bet tas nozīmē to, ka krīze sākas daudzkārt agrāk. Naftas cenas kļūs nepanesami lielas, tāpēc rūpnieciskā ražošana, kurā tiek izmantota nafta, nebūs iespējama.

Tas ir šīs civilizācijas gals. Kas būs?

Nesaku, ka būs karš, bet, ja mēs turpināsim iet tajā pašā virzienā, tad tas praktiski būs neizbēgams. Tāpēc, ka kurš no mums var izskaidrot 500 miljoniem eiropiešu vai 300 miljoniem amerikāņu, ka tāds dzīves līmenis nevar saglabāties. Kurš to var pateikt? Neviens. Neviens nav spējīgs to pateikt.

Tāpēc vislielākais kārdinājums būs pielietot spēku, lai sagrābtu tos resursus, kuri vēl ir palikuši. Tas ir karš. Tāpēc es saku – vai nu mainīt virzienu – ātri, ļoti ātri. Tas nozīmē vai nu organizēt jaunu savstarpējo attiecību arhitektūru, vai nu karš. Lūk, mans vienkāršais paskaidrojums.

Mēs nesaprotam, ka Eiropa un Rietumi vairs nav pasaules centrs. Miljoniem cilvēku par to, par ko es runāju, neko nezina. Tāpēc, ka neviens viņiem šajā ziņā neko nepalīdz. Varas iestādes nerunā patiesību, arī masu informācijas līdzekļi slēpj patiesību, tāpēc miljoniem cilvēku nav spējīgi domāt.

Tā iemesla pēc mēs atrodamies lielās briesmās. Tāpēc, ka tad, kad krīze sāksies pa īstam un miljoniem cilvēku atradīsies šādā neziņas situācijā, ar viņiem būs iespējams manipulēt. Varēs teikt, ka vainīgs tas vai kāds cits, ka vajag ar to cīnīties. Piemēram, ar to, kas mums nedod ūdeni. Daudz karu izcelsies tīra ūdens trūkuma dēļ.

Intervijas video versija: