Drukāt šo lapu
25.01.2013 14:00

Mācītājs Rolands Eimanis: "Ja gribam stipru Latviju, beigsim aprunāt cits citu!"

Autors  Rasma Rudzāte
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Mācītājs Rolands Eimanis: "Ja gribam stipru Latviju, beigsim aprunāt cits citu!" arhīvs

Aprunāšanu var salīdzināt ar aisberga redzamo daļu, zem kuras slēpjas daudz bīstamākas lietas. Par tām saruna ar Baldones un Mežaparka evaņģēliski luterisko draudžu mācītāju Rolandu Eimani.

Aprunājot mēs daudzinām netaisnību

Iegūtā brīvība mums ir devusi brīvību runāt citam par citu ko vēlamies, arī aprunāt. Kas ir aprunāšana? Tā ir netaisnības daudzināšana. Ja māte dēlam visu laiku saka, cik netaisna ir mūsu valdība un tās vadītāji, tad dēlam, lai viņš justos vīrišķīgs, ir vai nu jāmaina valdība, vai jābrauc prom, lai to nedzirdētu, vai jānodzeras, lai viņš aizmirstos.

Daudzinot, cik negodīgi ir priekšnieki un pašvaldības darbinieki, cik bezkaunīgi ir kaimiņi un cittautieši, mēs pat nenojaušam, ka ārdām ārā Latviju. Mūsu bērni nespēs celt valsti, kurai viņi netic kā taisnīgai. Aprunājot cits citu šodien, mēs upurējam savu labklājību rītdien.

Es neaizstāvu nevienu grēcinieku, es tikai saku, ka, aiz muguras nozākājot citam citu, mēs labāku sabiedrību neesam izveidojuši. Tieši otrādi, esam vairojuši nepatiku, jo pēc negāciju daudzināšanas vienmēr paliek rūgtums.

Runāšana aiz muguras izriet no neticības saviem spēkiem

Aprunāšana ir tikai aisberga virsējā daļa. Bīstamība slēpjas tajā, ka, aprunājot otru cilvēku, mēs kādu viņa dzīves jomu vai pat personību padarām par tādu kā savu privātīpašumu, jo par to atļaujamies teikt, ko gribam. Tas kaitē mums pašiem, jo tā vietā, lai baudītu dienu, mēs tajā meklējam mīnusus, un katrs, ko atrodam, vairo mūsos rūgtumu.

Aprunāšana ir bīstama tāpēc, ka ar laiku noved pie zagšanas, un cilvēkam pat nešķiet, ka viņš zog, viņš vienkārši paņem to, ko ir padarījis par savu savā domāšanā, līdzīgi kā aprunājot. Sākas tas ar sīkumiem, ar no darba mājās pārnestu pildspalvu, rakstāmpapīru, tualetes papīra rulli, skrūvi, naglu utt.

Mēs, latvieši, būdami ziemeļnieki, varbūt kādreiz vairāk iedzeram, par daudz strādājam un par maz smaidām, bet zagšana mūsu tautai vēsturiski nav bijusi raksturīga īpašība. Pat II pasaules karu pārcietušajai paaudzei to nevar pārmest, jo, lai cik grūti bija, cilvēki saviem spēkiem atjaunoja mājas, izaudzināja un izskoloja bērnus. Viņi varēja to, jo dzīvoja ar bausli "Tev nebūs zagt!".

Bausli "Tev nebūs zagt!" Dievs katram cilvēkam ir devis viņa paša labuma dēļ, jo kā aprunāšana, tā zagšana vienmēr izriet no neticības saviem spēkiem. No neticības sev, ka man pietiks spēka un gudrības godīgā ceļā sagādāt visu, kas man un manai ģimenei ir vajadzīgs.

Šī baušļa ignorēšana pat sīkumos pamazām degradē cilvēku un līdz ar to arī tautu, kurai viņš ir piederīgs. Un mūsdienās jau dzirdam tādas ačgārnības, kā, ja es tevi apkrāpju un tu man iedod naudu, tad tā ir tava atbildība, nevis manējā. Un krāpnieks aiziet svilpodams, turklāt vēl savu sirdsapziņu mazgādams, sakot: "Pats vainīgs, ka uzķēries!"

Nu jau līdzīgi runā pat valstsvīri, sakot: "Paši vainīgi, ka mūs ievēlējāt!" Piedodiet, bet, ko jūs atļaujaties! Mēs nevēlējām ne zagli, ne krāpnieku. Mēs balsojām par normāliem cilvēkiem, kuri sola paveikt reālus darbus. Ja to vietā cilvēks ir sācis zagt, un, sirdsapziņu mazgādams, vēl vīzdegunīgi stāsta muļķības, tad ir jārunā. Nevis jāaprunā, bet jārunā droši un tieši, jo neatkarīgi no tā, kam cilvēks tic vai netic, atbildību par darbiem Dievs vēl nevienam nav atcēlis.

Mums ir jāuzraksta pašiem sava vēsture

Esmu daudz domājis, kāpēc iepriekšminēto nākas dzirdēt arī latviešu valodā. Pieļauju, ka viens no iemesliem ir tas, ka visa mūsu tautas vēsture ir tāda aprunāšana. Tauta savu vēsturi sāk rakstīt nevis tad, kad atceras, ko citas tautas darījušas, bet kad atzīst savas uzvaras un kļūdas. Un mācās no tām! Taču mūsu vēstures grāmatās kopš skolas gadiem lasām par to, ko citi mums ir nodarījuši. Mūsu atmiņā ir 800 gadus vecas krustnešu izdarības, vēlāk vāciešu, poļu, zviedru un krievu pāridarījumi, bet aizmirsts ir tas, ko pirms 900 gadiem ir spējušas un paveikušas mūsu ciltis un viņu diženie virsaiši. Ja mūsu tautas vēsturē nav liecību par to, ko paši esam darījuši, tad mūsu vēsture vēl nav sākta rakstīt.

Pārdomas izraisa arī tas, kāpēc mēs savā starpā neesam tik vienoti kā mūsu kaimiņi lietuvieši un igauņi. Pieļauju, ka arī šajā jautājumā atbilde ir meklējama vēsturē. Kā nācija mēs formējāmies okupācijas spiediena rezultātā. Senās kuršu, lībiešu, zemgaļu un latgaļu ciltis savā starpā nemaz tik mierīgi nesadzīvoja. Pirms sakausēšanas vienā nācijā mūsu senču ciltis nepaguvaa palūgt cita citai piedošanu par pāridarījumiem un noslēgt savstarpējos apvienošanās līgumus. Ja mēs kā savu senču pēcteči to izdarītu, tas mums palīdzētu atbrīvoties no paaudzēs pārmantotiem iekšējiem, šķietami neizskaidrojamiem pārmetumiem, kā arī palīdzētu izjust senatnē notikušo cilšu apvienošanu kā notikumu, kas mūs dara stiprākus un dod mums spēku šodien.

Ir jārunā par to, ko mēs gribam

Mums ir jābeidz vairot neticību sev, gaužoties par Padomju Savienības vai Eiropas Savienības pāridarījumiem. Mums ir jābeidz runāt par to, ko mēs negribam, un jārunā par to, ko mēs gribam. Savulaik garīgais skolotājs man mācīja, ka, lai teikums taptu par lūgšanu, ir jāpasaka, ko es gribu.

Lūgšana, kurā es saku, ko es negribu, nav īsta, jo tā ir manas lepnības un manas iztēles auglis. No visas dzīvās radības tikai cilvēkam ir dota iztēle, kas apziņā ļauj pacelties pāri laikam un telpai – būt gan pagātnē, gan nākotnē. Mūsdienās globālā mērogā cilvēki šo dievišķo spēju arvien vairāk pavērš paši pret sevi, jo, tā vietā, lai radītu, domā par to, kā iznīcināt.

Mums ir jāmācās nošķirt cilvēku un viņa rīcību

Kristietība jau divus gadu tūkstošus aicina cilvēkus apzināties un saprast, ka ir jāspēj nošķirt cilvēku un viņa rīcību. Katrā no mums ir dvēsele, mūsu dievišķā daļa, kura aicina pret savu tuvāko izturēties tā, kā mēs gribam, lai izturas pret mums. Līdzko mēs domās, vārdos vai darbos pārkāpjam šo bausli, mūsu rīcība kļūst grēcīga. Tāpēc gan tad, ja mums ko aizrāda, gan tad, ja mēs kādam ko pārmetam, sapratīsim, ka runa ir tikai par rīcību. To ir svarīgi apzināties, lai mēs mierīgi varētu uzklausīt otru cilvēku arī tad, ja viņš saka kritiskas piezīmes, jo viņa viedoklis ļauj mums ieraudzīt situāciju no malas un no cita skatpunkta.

Tas, ka mums ir savas domas par cita cilvēka rīcību, savukārt var palīdzēt viņam. Ne vienā, ne otrā situācijā nav vietas aizvainojumam, jo abos gadījumos runa ir par konkrētu rīcību. Ja mēs to saprotam, tad aprunāšanai mūsu dzīvē nav vietas ne ģimenē, ne kaimiņu attiecībās, ne darbavietā, ne valstī. Mēs jūtamies droši, un tā ir mūsu izvēle, vai mēs tērējam savu laiku lietderīgi, domājot un mēģinot palīdzēt otram cilvēkam, vai darām paši savus darbus.