Dzīvnieku patversmē un mājas zoodārzā “Mežavairogi” sestdien notika trešā Vislatvijas adoptēto un patversmju dzīvnieku izstāde.

No tuvākas un tālākas apkaimes uz Ķekavas novadu bija sabraukuši apmēram 30 dažādi suņi. Un katrs no viņiem ar savu stāstu.

Vasarnīcu upuris

Evija Krūmiņliepa no Jelgavas ir kļuvusi par saimnieci neliela auguma, pusotra gada vecajai Beciņai, kura atrasta Dobeles rajonā – uz ielas. Evija līdz tam gan nav gribējusi ņemt suni, jo mitinās dzīvoklī, tomēr meitas arvien lūgušas. „Suns ziemā bija izmests vasarnīcu rajonā. Cilvēki to atrada, un mēs nolēmām paņemt,” atceras saimniece. Viņa teic – ar jauno ģimenes locekli izdevies sarast labi, kopā pavadīts jau pusotrs gads. Evijas meitas Beciņu raksturo kā hiperaktīvu un “ne pārāk gudru” suni, tajā pašā laikā ne par kādu naudu nav gatavas suni atdot kādam citam. Saimniece pastāsta, ka Beciņai esot ass raksturs. „Ja kaut kas nepatīk vai apvainojas, tad čurā uz grīdas. Un nevaram tur neko padarīt,” stāsta Evija.

Dzintara acis rādās sapņos

Izstādē gadās sastapt arī Inesi Štrausu no Iecavas, kura melnā terjera un rīzenšnaucera jaukteni sastapusi turpat “Mežavairogos”. Izrādās, pie Cēzara laimīgā likteņa pavērsiena vainojama kaķene, kura bija izmukusi no Ineses dzīvokļa un iekļuvusi nelaimes gadījumā. “Kaķi sabrauca, un tas nonāca „Mežavairogos”. Mums paziņoja, kur kaķis ir nogādāts. Mēs braucām apraudzīt kaķi, kamēr tas šeit ārstējās. Kad atveseļojās, turpinājām uz šejieni braukt pastaigāties ar suņiem. Mana bērna auklīte bija izvēlējusies suni, ar kuru pastaigāties. Mums bija jāņem šis, jo viņi bija vienā voljērā. Tā mēs vienu, divas, trīs reizes izvedām pastaigās. Pēc tam atbraucām mājās, un es nevarēju aizmigt. Cēzaram ir tādas īpatnējas dzintarkrāsas, dzeltenīgi brūnas acis, ļoti līdzīgas cilvēka acīm, un man tās visu laiku sapņos rādījās. Divas nedēļas. Es domāju – man nevajag suni, man mājās ir kaķis. Tas pats tikko atjēdzies. Tomēr jo vairāk es domāju, ka man nevajag suni, jo vairāk Cēzars man rādījās sapņos. Tad paņēmām paskatīties, kā uzvedīsies. Bērnus un kaķi neaiztika, gultā nekāpa, uz vārdu atsaucās, nerēja. Tā mēs viņu uzņēmām mājās,” atceras saimniece. Viņa piebilst un smej, ka tagad mājās esot kārtība – kaķis ārā vairs nemūk, jo suns to nelaižot pie durvīm.

Doles muižas sargs

Uz izstādi “Mežavairogos” ceļu atradis arī Doles salas Daugavas muzeja sargs.

Muzeja darbinieks Jānis Bērziņš pastāsta, ka aptuveni pirms gada iepriekšējais suns nomiris, tāpēc braucis uz patversmi lūkoties pēc jauna. “Skatījāmies un šis iepatikās. Suns nedrīkst būt arī pārāk nikns, jo muzejā viesojas apmeklētāji. Savu darbiņu viņš dara un katru mazāko troksnīti ļoti labi dzird. Viņa pārziņā ir deviņi hektāri muzeja teritorijas,” pastāsta Jānis. Pēc rakstura jaunais muzeja sargs esot draudzīgs, tomēr nav pārāk saradis ar citiem suņiem. Tieši šī iemesla dēļ sestdien izpalika piedalīšanās kopīgajā izstādē un gājienā. “Viņam gribas savu kārtību ieviest, tāpēc labāk paliekam nostāk un pavērojam visu no malas.” Jānis pastāsta, ka viltniekam divas reizes sanācis izmukt no teritorijas, tāpēc vairs tik brīvi vaļā paskrieties pa teritoriju netiekot laists.

Haskiju saimniekiem ir, ko turēt

Pasākumu krāšņoja divi haskiji – Argo un Džesija. Viņu saimnieks Kaspars Sapranovičš no Ķekavas atzinās, ka haskiju šķirnes suņi ir vieni no aktīvākajiem un nerātnākajiem. Jārēķinās ar to, ka viņi ir gatavi izārdīt dīvānu ar visām atsperēm, pa savam pielabot mēbeļu stūrus un izveidot jaunu dizainu mājoklī, pārvēršot visu pa savai gaumei. Kaspars pastāstīja, ka pret cilvēkiem suņi neesot agresīvi, taču – ja ceļā gadās kaut kas mazāka auguma, piemēram, kaķis, tad tas suņa acīs kļūst par kārojamu medījumu.

Velnus pārtaisa par enģeļiem

Uz pasākumu bija ieradies kinologs Ivo Svenne, kurš piedalās “Mežavairogu” suņu dresēšanā un audzināšanā. Sestdien pāris stundu laikā no suņa, kas neko neprot un uzvedas agresīvi, Ivo izveidoja paklausīgu draugu. “Viņš bija tāds mežonītis. Tagad redz, kā smuki iet blakus un klausa,” priecājas Ivo.

Kinologs ikdienā sadarbojas ar Titurgas un Ziepniekkalna veterināro klīniku, kā arī “Mežavairogiem”. Ik pa brīdim Ivo kādu suni paņem pie sevis un veic apmācības kursu, tā, lai ar suni varētu normāli pastaigāties un tas klausītu. Parasti apmācības ilgst nedēļu, citkārt divas.

Atbalstot ideju par visu dzīvnieku čipēšanu, adoptēto dzīvnieku sanākšanas reizē visiem, kuru mīluļi vēl nebija čipēti, bija iespēja to izdarīt. Par astoņiem latiem viena ātra mikročipa pote kļuva par garantiju, ka saimnieki savus draugus varēs atrast itin viegli, ja tie pamuks un nespēs paši atrast ceļu atpakaļ uz mājām.