Jau šobrīd valstī ir noteiktas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) jeb platības, kas atrodas īpašā valsts aizsardzībā, lai aizsargātu un saglabātu dabas daudzveidību – retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves vidi, savdabīgas, skaistas un Latvijai raksturīgas ainavas, ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus, dendroloģiskos stādījumus un dižkokus, kā arī sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas.

Taču ĪADT statuss nenozīmē, ka tur nedrīkst izvērst saimniecisko darbību. Tieši otrādi – dabas aizsardzības speciālisti atzīst, ka cilvēks dabā jau ir iejaucies tiktāl, ka bez cilvēka klātbūtnes tā daudzviet nevarētu saglabāties.

Aizsargājamas dabas vērtības – arī Pierīgā

Ielūkojoties, piemēram, Dabas aizsardzības pārvaldes interneta vietnē, redzams, ka Babītes novadā atrodas neliela daļa no īpaši aizsargājamas dabas teritorijas – Ķemeru Nacionālā parka. Siguldas, Krimuldas un Inčukalna novadā ir gan Gaujas Nacionālais parks, gan vairāki interesanti dabas objekti ārpus parka robežām, piemēram, dabas liegums "Mazie Kangari" un Ezernieku karsta kritenes Allažu pagastā.

Savukārt Ādažu novadā aizsargājamo ainavu apvidus statuss ir piešķirts lielai daļai Ādažu militārā poligona. Carnikavas un Saulkrastu novadā ir dabas parks "Piejūra", bet Ādažu un Garkalnes novadā dabas liegums ir noteikts Lielā Baltezera salām. Arī Baldones novadā uz Mencendarbes muižu ved aizsargājama aleja. Taču šādu saudzējamu vietu un objektu ir krietni vairāk.

ĪADT vienreizīguma statusu parasti nosaka valsts. Taču tiesības noteikt ĪADT statusu ar vietējās domes lēmumu vai ierakstot novada saistošajos noteikumos ar mērķi pasargāt no iznīcības savā teritorijā esošo ainavu vai dabas objektus ir arī katrai pašvaldībai. Valsts gan šajā ziņā ir daudz aktīvāka par vietvarām, jo pēdējās vairāk respektē vietējo iedzīvotāju saimnieciskās intereses.

Vēl jāpiebilst, ka ĪADT Latvijā pārklājas arī ar vairāk nekā 300 "Natura 2000" platību, kas iekļaujas Eiropas dabas aizsargājamo teritoriju tīklā.

Arī urbanizētajā Pierīgā ir vieta īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, un tāda ir arī daļa Ādažu militārā poligona. Vides aizsardzības speciālisti uzsver, ka, pateicoties armijas darbībai, šeit ir mazāk sadzīves atkritumu – PET pudeļu un citu drazu – nekā, piemēram, Gaujas vai Ķemeru Nacionālā parka ĪADT.

Tikai aizliegumi paliek pagātnē

Kā sarunā ar "Rīgas Apriņķa Avīzi" uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode, mūsdienās dabas aizsardzība nenozīmē tikai un vienīgi dažādus aizliegumus. Viņa skaidro, ka ĪADT ir zonas, kur tiešām nedrīkst "nolauzt ne zariņa", bet ir arī vietas, piemēram, "Natura 2000" teritorijas, kur atļauts saimniekot gandrīz neierobežoti, ja vien tas nekaitē dabai. Runa ir tikai par ierobežojumiem attīstīt rūpniecību, īpaši jau videi potenciāli bīstamās jomās – ķīmiskajā rūpniecībā vai atkritumu apsaimniekošanā, bet neierobežo kokapstrādes uzņēmumu pastāvēšanu vai tūrisma infrastruktūras veidošanu un tamlīdzīgi.

G. Strode teic, ka dabas liegumu zonā cirst kokus vai būvēt mājas, protams, nevar, taču, piemēram, ainavu aizsardzības zonā noteikumi ir zemes īpašniekiem pretimnākošāki, lai gan arī šeit kailcirtes bez saskaņošanas nedrīkst būt lielākas par trim hektāriem.

Vēl Dabas aizsardzības pārvaldes amatpersona atzīst, ka lielākā problēma ir atrast vidusceļu starp infrastruktūras attīstītājiem, meža un zemes īpašniekiem un sabiedrības vēlmēm, jo katrai no šīm grupām ir savas intereses. Tajā pašā laikā vides sargu mērķis nav par katru cenu cilvēku norobežot no dabas, jo mūsdienās tā bez cilvēka, piemēram, ja ir runa par tradicionālās ainavas saglabāšanu, vairs pastāvēt nevar. Skaidrs arī tas, ka tūrisms nav vienīgais veids, kā saglabāt ĪDAT.

Vieta izceļ vietējā produkta unikalitāti

G. Strode stāsta, ka laba pieredze ĪADT apsaimniekošanā ir tepat kaimiņos – Igaunijā. Piejūras pļavās, kurām ir noteikts ĪADT statuss, bieži vien ganās aitas. Savukārt aitas vilnas izstrādājumiem un pārtikas produktiem ir piešķirts zīmols "Nacionālais produkts". Tieši tādas pašas iespējas varētu būt arī Latvijā – dabas parka "Piejūra", Gaujas Nacionālā parka vai "Natura 2000" teritoriju iedzīvotājiem –, vienojoties ar dabas aizsardzības iestādēm, ražot vietējās izcelsmes produkciju.

Pelna, kopjot tradicionālo ainavu

Ķemeru Nacionālā parka ĪADT Plostmuižas apkaimē atrodas Andra Brakmaņa zemnieku saimniecība "Lāči". Viņam pieder trīs hektāri zemes, bet lielāko daļu no 160 hektāriem apsaimniekojamās zemes viņš nomā no Ķemeru Nacionālā parka.

Zemnieka iztikas avots ir divi desmiti balto Šarolē šķirnes gaļas govju un siens, ko viņš pēc vienošanās ar Ķemeru Nacionālā parka administrāciju jau vairāk nekā desmit ziemas piegādā savvaļas zirgiem un taurgovīm, kas mīt turpat nacionālā parka teritorijā.

A. Brakmanis skaidro, ka viņa uzdevums ir nopļaut zāli gan no Ķemeru Nacionālā parka nomātajā teritorijā, kur lopi neganās, gan appļaut ganības, kurās tie dzīvo. Vienīgie ierobežojumi, ko viņš izjūtot, strādājot ĪADT, esot aizliegums zemi uzart, lai uzlabotu dabīgos zālājus vai iesētu labību. Saskaņā ar līgumu

A. Brakmaņa saimnieciskā darbība garantē augu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanos gan Lielupes palieņu pļavās, gan citur, kur viņš apsaimnieko nacionālā parka zemes.

Reizēm palūkoties, kā viņš saimnieko, atbraucot vides inspektori vai Lauku atbalsta dienesta kontrolieri. Kādreiz tas noticis biežāk, bet tagad, kad pļavas var pārlūkot no satelīta, kontrolētāji "Lāčos" ierodoties retāk.

Ainavas kopšana un barības gādāšana taurgovīm Ķemeru Nacionālajā parkā ir zemnieku saimniecības “Lāči” ienākumu avots.

Par sava darba virsvērtību

A. Brakmanis uzskata tradicionālās ainavas saglabāšanu, turklāt par to viņš saņem gan Lauku atbalsta dienesta platību maksājumus, gan Eiropas "Natura 2000" naudu. Tā noder arī kompensācijai par izdevumiem, kas nepieciešami zemes nomāšanai no Ķemeru Nacionālā parka.

Zemnieks piemin, ka vēl pirms gadiem 30 Plostmuižas apkārtnē ganījušās vismaz 50 govis un ļaudīm svarīgi bija apkopt katru pļaviņu.

Tagad šeit palikušas tikai 20 "Lāču" gaļas govis un ir daudz brīvu zemju, kuras to īpašnieki iznomā, jo pārdot negrib, bet arī zāli paši nopļaut nevar. Ja neviens šādas teritorijas neappļautu, tās ar laiku aizaugtu ar krūmiem. Taču tagad ir vietas, kur krūmus nograuž un izbradā lopi, un cilvēkam ar pļaujmašīnu atliek tikai uzlikt punktu uz "i", lai uzturētu tradicionālo ainavu.

Jādomā, kas būs pēc 100 gadiem

Pieredze, kā saimniekojot sadzīvot ar ĪADT dabas parku "Piejūra", ir arī Carnikavas novada pašvaldības aģentūras "Carnikavas Komunālserviss" vides pārvaldes nodaļas vadītājam Edgaram Sliedem.

Viņš apstiprina, ka jūtama tendence ĪADT vairs nepadarīt par vietām, kur pat kāju nevar spert. Tiesa, pārmaiņas nav ļoti straujas, un jau šobrīd nenotiek krasa iejaukšanās vidē, kas gadu desmitiem pat pārlieku rūpīgi tika sargāta ar dažādiem aizliegumiem.

Piemēram, pašlaik tiek domāts par Gaujas palieņu pļavu, kur ir vērtīgi biotopi, izpļaušanu, taču praktiski tas Carnikavā vēl nenotiek. "Iespējams, tāda nesteidzība ir vietā, jo ir laiks padomāt, kādas sekas mūsu šodienas darbībai būs pēc 100 gadiem," spriež E. Sliede.

Palieņu pļavu izpļaušana nākotnē varētu būt viens no cilvēku darbības veidiem, lai saglabātu tradicionālo ainavu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.

Nav skaidrības par atbildību

"Lai gan dabas parka "Piejūra" pārvaldīšana formāli nav pašvaldības ziņā, piejūras teritorijās, ko tā apsaimnieko Garciemā, Lilastē un citur, tā ierīkojusi gājēju laipas caur kāpām uz pludmali. Pretējā gadījumā kāpu meža zemsedze tiktu izbradāta pa desmitiem taciņu. Savukārt uz novadam piederošajiem ceļiem, kas šķērso dabas parka teritoriju, pašvaldība var izlikt tikai ceļa vai brīdinājuma zīmes un dažādas norādes, kas būtībā kalpo arī parka apsaimniekotāju interesēm," bilst "Carnikavas Komunālservisa" pārstāvis.

Kā vēl vienu būtisku jautājumu Edgars Sliede min neskaidrību, kurš tad īsti kontrolē to, kas notiek dabas parkā "Piejūra" – vai, piemēram, cilvēki te nenāk plūkt aizsargājamos augus, vai vasarā nepeldas Ummja ezerā, ko nedrīkstētu darīt, jo šeit ir izveidots dabas liegums, lai netraucēti varētu augt reti sastopamā Dortmaņa lobēlija. Pašlaik savu iespēju robežās to uzmana Carnikavas novada pašvaldības policija, bet policisti, kā atzīst E. Sliede, nav nedz algoti vides aizsardzības inspektori, nedz reindžeri, kam piederētos šādas funkcijas.

Problēma, ar ko nākotnē varētu saskarties arī Carnikavas novads, esot iespējamā kailciršu parādīšanās piejūras mežos, kas savulaik bija saimnieciski ierobežotas darbības zona. E. Sliede gan domā, ka tādas lietas dabas parkā "Piejūra" nenotiks, taču novadā ir arī privāti meži, un nav prognozējams, ko darīs to īpašnieki, ja redzēs, ka koki sāk pāraugt un iet bojā.