Drukāt šo lapu
22.05.2017 11:13

Mežs nav burkānu lauks – saimniekojot atbildīgi, ražas pietiks arī nākamajām paaudzēm

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Lieliem mežsaimniekiem bieži vien rūp ekonomiska mežu izmantošana. Par saprātīgāko tie uzskata egļu un priežu mežu audzēšanu un izstrādi ar miljoniem eiro vērtiem traktoriem. Lieliem mežsaimniekiem bieži vien rūp ekonomiska mežu izmantošana. Par saprātīgāko tie uzskata egļu un priežu mežu audzēšanu un izstrādi ar miljoniem eiro vērtiem traktoriem. Einārs Binders, LVportāls un LETA

Mums katram ir tiesības dusmoties, redzot izcirtumu, kurā staltu egļu vai priežu vietā palikuši tikai celmi, zaru kaudzes, traktoru izbrauktas rises un pa kādam retam kokam un nokaltušam stumbenim, jo mežs daudziem no mums ir kas vairāk par vietu, kur aug koki, mīt putni un meža dzīvnieki.

Skaidrs, ka tāds izcirtums ir vieta, kur saduras cilvēku saimnieciskās un estētiskās intereses, arī morālās vērtības, kad iedomājamies, kāda būs vide, kas paliks nākamajām paaudzēm.


Mežus cērt, bet to mazāk nekļūst

VAS "Latvijas valsts meži" interneta vietnē redzams, ka mežu platības Latvijā nesamazinās, tieši pretēji – pieaug. Gadā vidēji nocērt 10–12 miljonus kubikmetru koksnes, bet meža ikgadējais pieaugums ir aptuveni 25 miljoni kubikmetru. Meži Latvijā aizņem 2 965 118 hektārus jeb apmēram 47 procentus valsts teritorijas, mežu zemes vēl mazliet vairāk – 51 procentu –, un pavisam nesen uz katru Latvijas iedzīvotāju sanāca 1,7 hektāri meža. Tas ir krietni vairāk nekā daudzās citās Eiropas valstīs.

Taču problēma ir tas, cik ātri un cik kvalitatīvi mežs atjaunosies, vai tik iecienītā kailciršu "kultūra", kas līdzinās bārddziņu metodēm, nekaitē dabas daudzveidībai, samazinot meža sniegto ekosistēmu pakalpojumu klāstu, un vai ekonomiskās intereses var sabalansēt ar dabas aizsardzības prasībām.

Vienmēr pastāv izvēle – veikt izlases cirti vai kailcirti

Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis uzsver, ka aicinājumi pārtraukt koku ciršanu mežā, ja vien runa nav par aizsargājamām teritorijām vai mikroliegumiem, kuros, piemēram, ligzdo aizsargājamas putnu sugas vai atrodami aizsargājamie augi, būtu grūti saprotami.

Taču svarīgi ir atrast līdzsvaru starp darbībām, kad no meža tiek gūta peļņa, un izpratni, ka mežs ir dabas sistēma, un jārūpējas, lai ietekme uz to būtu pēc iespējas saudzīgāka un arī nākotnē saglabātos dabas daudzveidība. Turklāt, viņaprāt, jāņem vērā, ka, saimniekojot mežos ar tādu intensitāti kā pašlaik, vairs nav iespējams saglabāt iepriekšējo dabas daudzveidību tikai ar aizsargājamo teritoriju palīdzību.

Nenoliedzot koksnes kā atjaunojamā dabas resursa lomu tautsaimniecībā, nepieciešams rast kompromisu meža apsaimniekošanā – sabalansējot sociālās un ekonomiskās vajadzības un dabā notiekošo.

Pirmā izvēle, kas atklāj meža īpašnieka attieksmi pret vidi, ir lēmums, vai tā būs izlases cirte vai kailcirte. Kailcirte nozīmē ātru un vieglu peļņu, kas būtiski pārveido vidi. Ja iepriekš mežs tur auga, piemēram, gadus 80, burtiski vienā dienā tas tiek pārvērsts par klaju, ar celmiem nosētu lauku.

Pēc meža izciršanas mežkopji parasti aicina stādīt bērzus, priedes, egles vai citus kokus un saka, ka pēc gadiem desmit vai 15 izcirtuma vietā būs skaista jaunaudze. Pēc tāda laika tiešām garāmgājējs redzēs piecus sešus metrus augstus kokus, bet, no dabas viedokļa, pilnvērtīgs mežs šeit būs tikai pēc 80 vai pat 140 gadiem.

Ekoloģiskie koki un kritalas – būtiska vērtība bioloģiskajā apritē

Sausajos un kritušajos kokos mežā mīt tūkstošiem mikroorganismu, kukaiņu un sēņu, nodrošinot barību, piemēram, putniem. Savukārt kritalas satrūdot veido barības vielas citiem kokiem un augiem. Ilgtermiņā domājoši mežsaimnieki cirsmās speciāli atstāj pa kādam nozāģētam kokam, lai tas palīdzētu veidot dabai tik nepieciešamo biomasu.Sausajos un kritušajos kokos mežā mīt tūkstošiem mikroorganismu, kukaiņu un sēņu, nodrošinot barību, piemēram, putniem. Savukārt kritalas satrūdot veido barības vielas citiem kokiem un augiem. Ilgtermiņā domājoši mežsaimnieki cirsmās speciāli atstāj pa kādam nozāģētam kokam, lai tas palīdzētu veidot dabai tik nepieciešamo biomasu.


Nu jau vismaz 20 gadus kailcirtēs ir jāatstāj vismaz pieci ekoloģiskie koki uz vienu hektāru. Apzinīgākie mežu īpašnieki atstāj vairāk, ļaujot tiem nodzīvot bioloģisko mūžu. Piemēram, Latvijā priedi cērt, kad tā sasniegusi 80–100 gadu vecumu, bet teorētiski tā var sasniegt pat 500 gadu vecumu.

Nereti šos cirsmās atstātos vientuļos kokus izgāž vējš. Taču arī tad tiem ir sava vērtība bioloģiskajā apritē, jo trūdot tie kļūst par vairāku tūkstošu sugu dzīvesvietu.

J. Rozītis teic, ka joprojām dzīvi ir mīti, ka jebkurš sauss koks, kas beidzis savu mūžu, ir jāizvāc no meža kā atkritums, kas derīgs tikai malkai. Taču tādos kokos dzīvo 6–7 tūkstoši dažādu kukaiņu, arī daudzas sēņu sugas, un tie ir turpat 30 procenti no visām sugām, kas mīt mežā. Tām visām ir nepieciešama tieši mirusi koksne. Vēl nozīmīgāki šajā ziņā ir liela diametra sausokņi, kritalas, kas pārsniedz 30 cm. Tieši sausie koki un kritalas ir viens no stūrakmeņiem sugu daudzveidības saglabāšanai mūsu mežos.

Dabīgā mežā koki neaug taisnā rindā

Jebkurš lēmums par koku ciršanu un stādīšanu, kā uzskata J. Rozītis, atšķirībā no burkānu dobes ierīkošanas ir ļoti atbildīgs process, jo skar laika posmu, kas visbiežāk pārsniegs viena cilvēka mūžu. Viņš uzskata, ka, apmežojot izcirtumu, ir riskanti stādīt tikai skujkokus – priedes un egles. Tas nozīmē, ka mežā dominēs tikai viens koku veids, kuru, kā visas monokultūras, apdraud kukaiņu uzbrukumi, vējgāzes, arī ugunsgrēki. Tāpēc jaunajā mežā ir nepieciešams lapkoku piemaisījums, baltalkšņi, pat mežābeles un pīlādži.

Piemēram, baltalksnis jau pēc 20 gadiem būs cērtams malkai vai taras klučiem. Bērzi un baltalkšņi dabā ir tā sauktās pioniersugas, zem kuriem sāk veidoties egļu audzes. Ja dabā nekas nemainās, baltalkšņi pēc gadiem 40 sabruks, bet egles lēnām stiepsies garākas.

Par saudzīgu attieksmi pret vidi jāsāk domāt jau jaunaudžu kopšanas laikā vai vidēja vecuma audzēs, lai mežu veidotu nākotnei.

"Mežsaimniecībā, jāatzīst, šobrīd reizēm rīkojamies kā bārddziņi, nevis domājam par nākotni," saka J. Rozītis, piebilstot, ka cilvēki pamatoti runā par ainavas maiņu. Arī dabas speciālisti uzsver, ka mēs zaudējam dabiskumu mežos un beidzot nonāksim pie tā, ka taisnās rindās augs egles un priedes. Biologi vēl atgādina, ka tas draud ar daudzu sugu augu, sūnu, ķērpju un kukaiņu sugu daudzveidības samazināšanos.

Pierīgas meži pilda savas funkcijas

Pašvaldības SIA "Rīgas meži" pārstāvis Edgars Vaikulis uzsver mežu nemateriālo nozīmi, jo galvaspilsētā mīt tūkstošiem cilvēku, kuri Pierīgas mežos labprāt pastaigājas, skrien, slēpo, sēņo un ogo.

E. Vaikulis skaidro, ka mežos, kas atrodas pilsētas robežās, piemēram, Biķernieku, Anniņmuižas, Šampētera mežā un Mežaparkā, saimnieciskā darbība ir ierobežota – tur tiek veiktas tikai sanitārās un krājas kopšanas cirtes. Šie meži – 4,5 tūkstoši hektāru – ir pilsētas rūpju bērns, nevis peļņas avots, jo kalpo pilsētnieku rekreācijas vajadzībām, tātad sniedz būtiskus ekopakalpojumus.

Ārpus pilsētas "Rīgas mežiem" pieder 58 tūkstoši hektāru meža. Apmēram 15 procenti teritorijas – Cenu tīrelis, Piejūras un Beberbeķu dabas parks, kā arī Darmštates priežu audze Jūrmalā – ir īpaši aizsargājamas teritorijas. Citur gan tiek veidotas kailcirtes, stādīti jauni meži, jo pārauguši koki zaudē saimniecisko vērtību.

"Mežu apsaimniekošanu var salīdzināt ar lauksaimniecību, bet tur neviens neraud par burkānu, kas izrauts no dobes, toties par nocirstiem kokiem ir jātaisnojas. Taču "Rīgas meži" stingri ievēro visas mežu apsaimniekošanas prasības – mežu darbi nenotiek laikā, kad ligzdo putni un dzīvniekiem ir riesta laiks. Tāpat mežos tiek atstātas kritalas. Šo labo mežu apsaimniekošanas pieredzi ieviešam arī pilsētas parkos, atstājot vecos kokus un ierīkojot kukaiņu mājiņas, lai arī tur veidotos bioloģiski aktīva vide un saglabātos sugu daudzveidība," teic E. Vaikulis.

Cik meža saimnieku, tik viedokļu

"Cik cilvēku, tik viedokļu par to, kā jāsaimnieko mežā. Reizēm tas ir morāles, reizēm – saimniekošanas tendenču jautājums," teic Māris Mitrevics, kurš desmit gadus strādājis mežsaimniecībā, 35 gadus bijis dabas aizsardzības inspektors un arvien seko līdzi jaunumiem dabas aizsardzības jomā gan pasaulē, gan tepat – Gaujmalas mežos.

M. Mitrevics skaidro, ka sava taisnība ir visiem – gan meža īpašniekiem, kuri uzskata, ka atstāt mežā sapūšanai ciršanai derīgus kokus ir neprāts, gan biologiem, kuri iestājas par dabas daudzveidības saglabāšanu un uztraucas par neglābjamu dzīvnieku, augu un kukaiņu sugu bojāeju. Trešais, tāpat vērā ņemams, viedoklis ir lielo mežu apsaimniekotājiem, kuriem rūp ekonomiska mežu izmantošana un kuri par saprātīgāko uzskata monokultūru – egļu un priežu – mežu audzēšanu un izstrādi ar miljoniem eiro vērtiem traktoriem.

Visskaļāk par savām interesēm runā biologi un citi dabas sargi, iesakot, piemēram, no marta beigām līdz jūlijam pārtraukt mežu darbus, lai netraucētu putnu ligzdošanai. Turklāt, cik dzirdēts, daudziem mežu īpašniekiem tādi dabas aizsardzības jēdzieni kā, piemēram, "liegums" vai "biotops" līdzinās lamuvārdiem, bet biologi šādus meža īpašniekus uzskata par "tumsoņām" un "dabas nodevējiem".

Vērojot mūsdienu mežu apsaimniekošanas tendences, M. Mitrevics teic, ka visos laikos vissaprātīgākie mežu īpašnieki ir tie, kuri mežu cērt jeb novāc meža ražu pakāpeniski, domājot, kas paliks viņu pēcnācējiem. Tādu, saskaņā ar dažiem pētījumiem, ir viena ceturtā daļa, saskaņā ar citiem – apmēram 75 procenti, jo attieksme pret mežiem dažādos valsts reģionos atšķiras. To ietekmē arī meža īpašnieku materiālais stāvoklis.

Savukārt kopīgā tendence ir, ka mazo meža īpašnieku skaits valstī sarūk. Mainās arī mežizstrādes kultūra. Pirms gadiem 20 izcirtumi bija pilni ar zariem un apzāģētām stumbru atliekām, tagad tas viss tiek savāks un pārvērsts šķeldā vai apkures granulās.

Pieminot mežu ekosistēmu pakalpojumus, M. Mitrevics uzskata, ka šajā ziņā vislabāk tos pilda jauktie meži. Tie arī vislabāk paši tiek galā ar koku slimībām un kukaiņu uzbrukumiem, un, kā piebilst pieredzējušais dabas aizsardzības inspektors, ja vien negadīsies atomkarš, māte daba ar visu pati tiks galā. Tiesa, cilvēkam ir jāizlemj, piemēram, ko darīt, ja 80 gadu vecās eglēs metas trupe. Tad varbūt labāk cirst tās ik pēc 40 gadiem, nevis gaidīt 80, jo tad iegūtās koksnes būs vairāk. Dabas daudzveidība gan būs mazāka.