Mēs nespējam ietekmēt Grenlandes ledāju likteni, bet varam saimniekot tā, lai Baltijas jūra nepārvērstos par zilaļģēm aizaugušu kloāku, teic apbalvojuma "2014. gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā" augstākās atzinības ieguvējs – zemnieku saimniecības "Mežacīruļi" īpašnieks Juris Cīrulis, kura ģimene Jelgavas pusē apsaimnieko 700 hektāru zemes.

Saimniekošanas "kodols" ir 300 slaucamās govis, bet pavisam saimniecībā ir 700 liellopu. Vēl "Mežacīruļos" audzē kviešus, rapsi, kukurūzu lopbarībai, graudzāles. Līdztekus tam no kūtsmēsliem un zaļmasas atlikumiem tiek ražota elektrība un siltums, bet kā palīgnozare ir siltumnīcu saimniecība, kurā tiek audzēti gurķi.

Saprāta diktēts uzdevums – pasargāt Baltijas jūru

Savulaik atzinību starp deviņu Baltijas jūras baseina valstu lauksaimniekiem "Mežacīruļu" saimnieki Vija un Juris Cīruļi ieguva tāpēc, ka pirmie uz savas zemes ierīkoja mākslīgās mitraines, kas neļauj fosforu un slāpekli saturošām augu barības vielām nonākt Zemgales strautu un upju ūdeņos un tālāk Baltijas jūrā.

"Ļaudis domā, ka galvenie vides piesārņotāji ir lauksaimnieki, jo, lai iegūtu labāku ražu, viņi to vien dara kā miglo savus laukus. Patiesībā cilvēki vidi iespaido vismaz trīs veidos, ja neņem vērā arī vairākas blakus ietekmes," stāsta J. Cīrulis.

Viņaprāt, visbūtiskāk vidi visā pasaulē ietekmē cilvēka faktors – pilsēta. Savukārt lauksaimnieki ir atbildīgi par to, ko videi nodara lauksaimniecības tehnika un lopu ganāmpulki. Emisijas, ko rada lauksaimnieciskā darbība, pēc 2020. gada nāksies būtiski samazināt, lai tās pēc iespējas mazāk kaitētu videi.

Taču, atgriežoties tagadnē un runājot par lauku miglošanu, J. Cīrulis to salīdzina ar procesu, kad cilvēks ir slims un viņam jādzer zāles. "Tad ir jāņem vērā visi ārsta priekšraksti. Tāpat arī lauksaimniekam jāzina, kādu augu slimību dēļ lauki jāmiglo, cik bieži tas jādara, cik ilgi ķimikālijas darbojas un tā tālāk. Ja viss ir paveikts pareizi, nekas no tā, kas videi varētu kaitēt, pāri nav palicis," uzsver lauksaimnieks.

Trešais, viņaprāt, svarīgākais punkts ir ūdeņu piesārņojums. Visdzidrākais, tīrākais un ar skābekli bagātākais ūdens, kur strautos dzīvo foreles, ir kalnainos apvidos. Tā ir Gruzijā, Alpos un citur. Zemgale, kur atrodas arī "Mežacīruļi", ir līdzena vieta, kas atgādina milzīgu lēzenu bļodu ar lēni tekošām upēm, upītēm un novadgrāvjiem.

Zemgales lauksaimnieki, domājot par nākamo ražu, aramzemē iestrādā mēslojumu. Nekas slikts nenotiek, ja uzlīst tikai neliels sēņu lietutiņš, kas dod zemei valgmi, bet, ja nāk lietusgāzes, kuru laikā nolīst mēneša norma, visos novadgrāvjos, strautos, peļķēs un lāmās uzkrājas ūdens, kas no laukiem izskalojis tur iestrādāto slāpekli un fosforu. Upju, strautu un grāvju tīkls atdzīvojas, un ūdeņi no Zemgales pa Svēti un citām upēm tek uz jūru, izraisot eitrofikācijas jeb jūras aizaugšanas ar aļģēm draudus, un tā ir kā bumba ar laika degli.

Svarīgi aizturēt netīros ūdeņus

"Būtu naivi cerēt, ka es varētu aizturēt visu ar augu barības vielām piesārņoto ūdeņu nokļūšanu jūrā no visiem saviem 700 hektāriem zemes. Taču es varu izvērtēt, cik daudz man ir tādu lauku, no kuriem ūdens lietus laikā nonāks tieši strautā un tālāk upē, un cik ir tādu, no kuriem ūdens ietecēs strautā jau izfiltrēts caur meliorācijas sistēmām."

Turpinājums sekos