Babītē, Liepu alejas sākumā, vēl pirms dažiem gadiem bijuši mazdārziņi. Tad tie pamesti, aizauguši un zemesgabals pārvērties par sadzīves atkritumiem piemētātiem džungļiem. To redzot, Arturam Orlovskim radusies ideja izveidot parku. Nosaukums "Pūpes parks" esot no agrākā Babītes nosaukuma.
Vēl viens iemesls, kāpēc radusies doma par parku, esot aizraušanās ar dārzaugu kolekcionēšanu, stāsta A. Orlovskis. "Var sacīt, ka esmu atkarīgs no augiem. Protu tos pavairot gan ar spraudeņiem, gan potējot un pa kādam, protams, arī nopērku. Manā kolekcijā ir vairāk nekā 200 pīlādžu dažādību, vairāk nekā 60 lapegļu un 300 bērzu šķirņu, arī dažādas skujeņu pundurkoku formas. Un kāpēc šajā bagātībā nepadalīties ar līdzcilvēkiem?"
Bija jāapgūst prasme uzrakstīt projektu
"Iespējams, reiz kāds topošā parka vietā vēlējies celt māju vai veikalu, bet tie sapņi īsti nav gribējuši piepildīties. No otras puses – pašvaldības funkcijās neietilpst zemes kopšana, tāpēc reālu plānu, ko darīt ar aizaugušiem ģimenes dārziņiem ciema centrā, nebija. Savukārt mana pieredze, trīs sasaukumus darbojoties novada domē, palīdzēja pārliecināt pašvaldību, ka nelielam parkam te būs īstā vieta," teic A. Orlovskis.
Toreiz, kad tiesības veidot parku beidzot iegūtas, kopā ar domubiedriem no šejienes esot izveduši vairākas kravas atkritumu, izplēsuši krūmus un lēnām sākuši rakstīt projektus.
"Tos iesniedzām biedrībai "Pierīgas partnerība", Lauku atbalsta dienesta "LEADER" programmai, pat Kultūrkapitāla fondam. Pirmie pieci projekti tika noraidīti, bet, kad to rakstīšanas prasme bija apgūta, viens no mūsu projektiem atbilda "Pierīgas partnerības" prasību kritērijiem, un biedrība "Pūpe" dabūja 18 000 eiro. Tā kā esam sabiedriskā labuma organizācija, līdzfinansējums nebija vajadzīgs," skaidro parka veidotājs A. Orlovskis.
Japāņu dārzi lai paliek japāņiem
"Kāds ir sacījis, ka es veidoju japāņu dārzu. Es pats gan to nekad neesmu teicis, jo neesmu piedzimis par japāni," uzsver A. Orlovskis. Tiesa, viņš nenoliedz, ka kaut kas no Austrumu stila Pūpes parkā tomēr būšot redzams. "Darbojoties ar mūziku, esmu bijis dažādos Eiropas dārzos, esmu redzējis arī ķīniešu un japāņu dārzus, tāpēc man ir redzējums, kādu vēlētos redzēt savu dārzu.
Tipiskais latviešu dārzs ir piemājas puķu dārziņš, bet angļu parkam vajag daudz vairāk zemes. Franču dārzu var veidot blakus Versaļas vai Rundāles pilij, savukārt japāņu dārzam reizēm pietiek ar nelielu platību, kurā var pat nebūt neviena auga – pietiek ar kādu akmeni un grants laukumu. Taču es vairāk esmu domājis par parku ar ziedošiem kokaugiem, dekoratīvajiem punduraugiem, skujeņiem, hortenzijām, rododendriem un tikai tad Austrumu parku elementiem – akmeņiem, strautiņu un lapenēm.
Kad sākās parka iekārtošanas darbi, cilvēki pieveda grunti, kuru viņiem pašiem nebija kur likt. Atbilstoši plānam izveidojām valni vienā parka malā un pakalnu centrālajā daļā. Tas ir pat labi, ka atvestā zeme ir akmeņaina, jo piejūras smilts viegli izskalotos. Savu vietu jau ir ieņēmuši lieli cilvēku ziedoti Latvijas laukakmeņi," savu redzējumu skaidro parka veidotājs.
Kas tas ir – sabiedriskais labums
"Skaidrs, ka ne visiem tas, ko es te daru, ir pa prātam. Reizēm, atbildot uz jautājumu, kas tad te būs, un stāstot par savu ieceri, saklausu atbildes ar gandrīz žēlu nopūtu: "Ak, tad te būs parks..."
Un vēl man ir jautājuši, cik cilvēku no tā, ka te, Babītes centrā, būs parks, gūs sabiedrisko labumu. To ir grūti pateikt.
Pagaidām var redzēt, cik šādu "labumu" ļaudis gūst ne pārāk labā nozīmē, piemēram, izlaužot kādu dēli dekoratīvajā žogā, izmētājot akmeņus, aiznesot vai nolaužot kādu kociņu. Reiz no vietas bija izgāzts ļoti liels akmens. Skaidrs, ka vienatnē to "labumu" gūt nemaz nebūtu pa spēkam, jo tādu milzeni no vietas var izkustināt vismaz četratā. Vēl kāds pamanās pavizināties pa parka celiņiem ar kvadriciklu. Jau ierastāk, ka cilvēki parkā ved pastaigāties suņus, atnāk izdzert kādu pudelīti stiprāka dzēriena un pudeli atstāj turpat pie soliņa.
Protams, redzot kaut ko sabradātu vai nolauztu, dūša uz brīdi aptekas, bet tad saproti, ka jāiet tālāk. Turklāt mani vairāk interesē nevis tie "labuma" guvēji, kas atstāj aiz sevis postažu, bet cilvēki, kuri man varētu palīdzēt vairot patieso labumu. Un man ir garš domubiedru saraksts, kuri palīdzējuši gan ar savu darbu, gan padomu, gan materiāliem. Jau esmu pieteicis talku parkā portālā "Talkas.lv". Kopā stādīsim dzīvžogus, sakuras un magnolijas, vedīsim melnzemi, iespējams, uz to laiku jau kaut kas būs ravējams," stāsta A. Orlovskis.
Viena no atziņām, ko guvis parka veidotājs: ja kādu vietu sakopj, postīšana parasti beidzas.
"Kad te bija džungļi, vedām ārā atkritumus, pat vecus ledusskapjus, bet tagad parkā reizēm mētājas tikai kāda tukša pudele vai cigarešu paciņa. Cilvēki man saka: "Uzlieciet atkritumu urnas." Tad atbildu ar pretjautājumu: "Bet kāpēc jūs to nevarētu izdarīt? Es par to tikai priecātos un pateiktu paldies.""
