Padomju laikos nēģus cepa pa nakti, kad pūta dienvidu vējš

Jānis Kartupelis: Ar nēģu cepšanu ir tāpat kā citās biznesa jomās: ir bizness – ir problēmas. Carnikavā – nēģu karaļvalstī – mēs esam deviņi, kas pelna maizi ar nēģu cepšanu.

Jānis Kartupelis nēģus pēc mātes receptēm sācis cept 1995. gadā – jau brīvā Latvijā –, un ar laiku tas kļuvis par viņa biznesu.

"Dodu darbu četriem, reizēm pat pieciem cilvēkiem. Kad nēģu ir vairāk, vajag vairāk darbaroku. Tiesa, pēdējos divus gadus nēģu kļuvis mazāk, un Gaujas nēģiem vispār ir tendence izzust. Tā, pērn pa visiem salasījām 50 kilogramu nēģu, lai varētu svētkos zupu izvārīt. Šogad, izskatās, būs labāk."

Uz jautājumu, vai nēģu cepšanā viņš ir ģimenes tradīciju turpinātājs, Jānis teic, ka tik vienkārši tas vis neesot.

"Protams, padomju laikos nēģus cepa visi vietējie zvejnieki, arī mans tēvs. To pārsvarā darīja pa nakti un tad, kad bija dienvidu vējš, kas visas smaržas aizdzina uz jūras pusi, jo bija jau tādi, kas mūs uzmanīja. Cik reižu pie mums uz mājām nenāca obehaesņiki (padomju laikā – īpaša iekšlietu pārvaldes dienesta (ОБХСС – Отдел по борьбе с хищениями социалистической собственности) darbinieki, kas apkaroja sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu – red.)! Mums bija saimniecības ēka, kurā tika turēti lopi, un tie vīri rakājās pa mucām, meklējot tur nēģus.

Vienreiz gan tēvu pieķēra pie cepšanas, bet tad viņš attaisnojās, teikdams, vai tad nav brīv' sievai uz dzimšanas dienu kādu nēģi uzcept, ar ko viesus pacienāt. Tēvam tika izteikts brīdinājums, un kopīpašuma sargi likās mierā. Nākamreiz gan vairs izlocīties neizdevās. Tēvs par sodu uz vienu mēnesi tika nosūtīts darbā kolhoza dārzniecībā, ko zvejnieki sauca par "soda bataljonu".

Ar ko Gaujas nēģis labāks par citiem?

"Runā, ka, piemēram, Ventā nēģi nākot resnāki un garāki," teic J. Kartupelis. Taču labākie, viņaprāt, tomēr esot Gaujas nēģi, jo ne jau velti padomju laikā visus Carnikavas nēģus sūtīja uz Maskavu jeb, kā vietējie teica, uz Kremli.

Viņš domā, ka viens no iemesliem, kāpēc nēģu populācija Gaujā ir sarukusi, varētu būt Gaujas augštecē saceltās mazās hidroelektrostacijas. To dēļ upe lejtecē ir kļuvusi lēnāka, bet nēģiem patīk ātrs ūdens, citādi tie nevar atrast ceļu, kur iet nārstot. Turklāt tepat jūrā viņi dzīvo, gaidot, kad ziemeļu vai ziemeļrietumu vējš sakustinās ūdeņus. Kad pirms kādām dienām iepūtis labs ziemeļu vējš, Gaujā ūdens līmenis cēlies, un, kad tas sāka kristies, vīriem uzreiz uzradās nēģi. "Būs vismaz ko uzcept uz Carnikavas svētkiem," spriež Jānis.

Viņš atceras, ka agrāk nēģus nopietni varēja sākt ķert jau septembrī, bet klimats ir nedaudz mainījies. "Tā kā tagad septembrī jau kuro gadu valda atvasara, īstā nēģu sezona ir oktobrī un novembrī, kad biežāk pūš ziemeļu vai ziemeļrietumu vēji. Cepot šajos mēnešos ķertos Gaujas nēģus, var just – smaržo! Tātad ir ļoti labs!

Bija laiks, kad 70. gadu sākumā zvejnieki pa nakti cēla ārā pat 15 tonnas nēģu un visa zivju fabrikas sēta bija piekrāmēta kastēm, pilnām ar nēģiem. Vēlreiz daudz nēģu bija 1994. gada rudenī, kad nogrima prāmis "Estonia". Zvejnieki nezināja, kur nēģus likt, jo zivju fabrika jau vairs nestrādāja. Ar labiem nēģu lomiem saistās arī 2005. gada janvāra vētras "Ervīns" laiks, kad gandrīz applūda Carnikava.

Protams, ir bijuši gadi, kad jādomā, kur ņemt Gaujas nēģus Carnikavas svētkiem. Uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu var kaut ko dabūt no Mangaļsalas zvejniekiem. Cita starpā – Gaujas nēģi iemaldās arī Daugavā, jo tur ir straumes, kas rodas pēc HES slūžu atvēršanas. Taču arī Daugavas nēģis ir labs, ja svaigs, bet, ja ilgi turēts murdos, tam ir tāda īpatnēja piegarša.

Reiz pirms vairākiem gadiem gadījās tā, ka Daugavas nēģi bija iemantojuši upē ieplūdušo naftas produktu piegaršu. Gadās arī tādi brīnumi: reiz paņēmu nēģus no Igaunijas, bet tiem iekšā bija smalkas smiltis. Nēģis kā nēģis, bet, kad uzcep un sāc ēst, – smiltis šņirkst zobos. Mums Gaujā ir samērā rupja grants, kas nēģus tā neietekmē."

Pārsvarā cieņā ir klasika

Carnikavas Nēģu svētku neatņemama tradīcija ir kopīga nēģu zupas gatavošana un baudīšana.

"Mana uzņēmuma jauda ir aptuveni 400 kilogramu nēģu dienā, jo izmantojam dubulto krāsni, ko kurinām ar alkšņa malku. Tā nēģi sanāk garšīgāki. Galvenais, kas jāņem vērā, protams, ir īstais sāls un želantīna daudzums, precīzi jānotrāpa arī pareizais sutināšanas laiks pēc nēģu cepšanas.

Un vēl jau ir tas, ka viens grib sāļākus nēģus, cits – ne tik sāļus. Piemēram, pircēji no Krievijas grib asākus, mūsējie – maigākus, bet ir ļaudis, kas vispār sola dubultu cenu, lai tikai nēģis būtu pavisam bez sāls," teic J. Kartupelis, skaidrojot, kāpēc pieturas pie klasikas.

Runājot par rezervju iekrāšanu cepšanai, viņš uzsver, ka nēģus saldēt var, bet tad jārēķinās, ka tie kļūs rūgti. "Esmu mēģinājis saldēt gan svaigus, gan ceptus, bet labi tas nav," atzīst uzņēmējs.

Kā gan bez nēģa "no ogles"

Carnikavas jeb Gaujas nēģu cepšanas tradīciju svētku laikā patiesībā esot aizsācis uzņēmuma "Krupis" saimnieks par godu Rīgas 800. gadadienai. Pēc gada to par pareizu atzinuši arī paši carnikavieši, jo pirms tam viņiem svētkos pieticis ar nēģu maizītēm no bufetes letes.

"Cilvēkiem ļoti iepatikās nopirkt karstu nēģīti "no ogles", un tā tas aizgāja. Ja kilogramu ceptu nēģu visi nevar nopirkt, tad vienu nēģi uz svētkiem pagaršot katrs var atļauties," teic J. Kartupelis.

Viņam piekrīt arī cits vietējais nēģu cepējs – Māris Miglāns, kurš, tāpat kā pārējie novada nēģu cepēji, arī domā par gaidāmajiem Nēģu svētkiem.

Māris Miglāns ar mazadēlu Gustavu un meitu Lauru. Laura no nēģiem nebaidās, tomēr tos neēd. Savukārt Māris atzīstas, ka ģimenē esot lielākais nēģu ēdājs, īpaši jau vēlā rudenī. "Pārējie panašķojas, kamēr nēģi vēl tikko no oglēm, bet galvenais, ka mazdēliem Jānim un Gustavam ir pa prātam vectēva cepums."

Māra ceļš uz nacionālā produkta ražošanu nav tāds pats kā kolēģim Jānim, lai gan viņš viens no pirmajiem sāka cept nēģus svētkos.

"Strādāju par celtnieku kolhozā "Ādaži". Reiz ar brāli, kuram tāpat kā man nekādas nojēgas par nēģiem nebija, un draugu Jāni, kurš par zivīm zināja mazliet vairāk, aizgājām ciemos pie zvejniekiem, kuri Gaujas krastā sargāja nēģu murdus. Parunājāmies. Viņi izstāstīja visu, kas mūs interesēja, turklāt par to, ka mēs visu nakti kopā ar viņiem tā labi bijām pasēdējuši, iedeva mums veselu maisu ar nēģiem – šķiet, kādus 40 kilogramus.

Tad nu domājām, ko tagad ar maisu nēģu darīsim. Labi, ka kaimiņš, zvejnieks Ēriks Eglīte, parādīja, kā tos izcept. Tad dabūjām mašīnu, braucām apkārt, pārdevām, un peļņa sanāca tīri laba. Domājām, ko darīsim tālāk. Izdomājām, no kā nēģus nopirkt, kā labāk izcept, kam pārdot, un tad jau gājām cept nēģus pilsētas svētkos."

Māris piekrīt kolēģim Jānim, ka pērn ar nēģiem bijis tā paknapāk, bet ir pārliecināts, ka šogad būs daudz labāk. "Viss ir atkarīgs no tā, kādi vēji pūš, bet to jau mēs nevaram paredzēt," viņš noplāta rokas.