– Kā vērtējat notikumus pasaulē, kuru atbalsis nonākušas līdz Latvijai, proti, bēgļu viļņus no Ziemeļāfrikas un Sīrijas? Vieni tos sauc par ugunsgrēku, citi runā par tautu staigāšanu...

– Protams, notikumi Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, kas tiešām atgādina ugunsgrēku, ir traģēdija cilvēkiem, kurus skāris karš. Taču tas ir arī milzīgs izaicinājums un pārbaudījums Eiropai, pareizāk sakot – Eiropas civilizācijai, jo šobrīd ir apdraudēta tās tālāka eksistence.

Un apdraudējums ir ne tikai tāpēc, ka šeit ierodas daudz cilvēku ar citādiem uzskatiem un atšķirīgu identitāti, bet tāpēc, ka pati eiropiešu identitāte ir kļuvusi neskaidra un vārga. Eiropā cilvēks ir milzīgs individuālists, kurš grib, lai viņam būtu pašam sava tikumība, sava reliģija un vērtību sistēma, bet viens jau nav karotājs.

Eiropiešiem ir radušās grūtības, saskaroties ar sevis apzināšanos kā piederību kādai civilizācijai, kamēr musulmaņi nāk ar ļoti skaidru identitāti, kas ir ne tik daudz etniska, cik reliģiska. Viņi vispirms jūtas kā musulmaņi, pēc tam varbūt kā savas cilts piederīgie un tikai tad kā sīrieši vai irākieši.

Eiropā ļoti daudziem reliģiskā identitāte ir tiktāl izčākstējusi, ka vairs neveido konkurenci islāmam. Tas ir liels jautājums, ko Eiropai uzdod šis laiks. Neiedomāsimies, ka mūsu pašu bērni un mazbērni paliks bez reliģijas. Ja vecāku praktizētā kristietība būs tik bāla, viņi piesliesies spilgtākajai.

– Vai pienākums, kas solidaritātes vārdā uzliek Latvijai uzņemt 250 bēgļus, ir pietiekams ieguldījums patvēruma meklētāju problēmas risinājumā, vai tieši otrādi – islāmticīgie, kas šeit varētu apmesties, nākotnē radīs draudus arī mūsu pašu drošībai?

– Tas, ka mūsu valstij ir jāuzņem 250 patvēruma meklētāju no Ziemeļāfrikas, nekādi neatrisina problēmas, kas radušās Itālijā un Grieķijā. Tur neviens to pat nepamanīs. Izkāpjot no vilciena Romas centrā un aplaižot skatienu ap stacijas laukumu, uzreiz redzēsim vairāk atnācēju no arābu pasaules, nekā mums te prasa uzņemt.

Nav runa par to, ka mēs dotu būtisku ieguldījumu bēgļu problēmas risinājumā, taču mēs varam runāt par to, ka dodam patvērumu konkrētiem cilvēkiem un konkrētām ģimenēm.

Ir tāda dziesma jeb fabula, kurā kāds filozofs skatās, kā mazs zēns staigā pa jūras krastu, kur vētrā izskalotas neskaitāmas jūras zvaigznes, un met tās atpakaļ ūdenī. Filozofs zēnam: "Ko dod tavas pūles, jo tu taču visas tā kā tā nevari izglābt?" Bet puika viņam atbild: "Es nevaru izglābt visas, bet varu palīdzēt dažām. Tām, kuras nokļūst atpakaļ jūrā, tas nozīmē visu."

Šī līdzība pasaka, ka, uzņemot šos 250 patvēruma meklētājus, mēs situāciju ar milzīgo bēgļu plūsmu nemainīsim, jo pat vienā laivā Vidusjūrā mēdz atrasties 2000 cilvēku, bet tiem, kuri bēg no savas zemes, lai viņiem tur netiktu nogriezta galva vai viņu sievas un meitas netiktu atdotas publiskajos namos, kā to dara "Islāma valsts" kaujinieki, tiem tas varētu nozīmēt kaut ko ļoti būtisku, ja šeit atrastos patvērums. Ar šādu soli mēs apliecināsim, ka esam solidāri kopīgās drošības sistēmas ietvaros, un mums būs morālas tiesības sagaidīt palīdzību, ja pašiem tāda vajadzība rastos.

– Cik pamatotas ir mūsu – pamattautas – bailes sajaukties ar citām tautām un palikt par mazākumu savā zemē, it īpaši tad, ja te parādīsies islāmticīgie, kuri nemaz nav tik toleranti pret citu tautu dzīves kārtību? Vēsturē taču ir bijuši gadījumi, kad saujiņa cilvēku sagrauj veselas civilizācijas kā, piemēram, konkistadori, ierodoties pie inkiem un actekiem, vai mongoļi, kas iekaroja senās ķīniešu valstis.

– Bažas rodas tāpēc, ka nav īsti skaidrs, vai tie tiešām būs tikai 250 cilvēki. Esmu dzirdējis no iekšlietu ministra, ka Latvijā šobrīd uzturas aptuveni 100 vjetnamiešu nelegālo imigrantu un vēl kādi, kas notverti uz robežas. Manu, tāpat kā daudzu citu Latvijas iedzīvotāju, ikdienu tas nekādi nav ietekmējis. Visticamāk, lielākā daļa no mums nevienu no šiem 250 cilvēkiem tā arī nekad nesastaps. Varbūt mēs par viņiem kaut ko dzirdēsim ziņās.

Bet, neapšaubāmi, savi riski, uzņemot bēgļus, ir. Pirmais, no kā visi baidās, ir islāma džihādisma izplatība, un ir bažas, ka starp patvēruma meklētājiem būs "Islāma valsts" iesūtītie. Mēs redzam, kas notiek citās zemēs. Lūk, pasaulē ir parādījies kāds, kurš sauc sevi par kalifu – Muhameda pēcteci. Daudzi viņu neatzīst, bet ir tādi, kas ar sajūsmu pieņem. Teorētiski katram musulmanim jāzvēr kalifam uzticība. Un šādi cilvēki atrodas pat tādās zemēs kā Austrālija, Kanāda vai Vācija, un viņi ir gatavi radikāli rīkoties.

Tāpēc mūsu bažas, piemēram, vērojot nemierus Francijā vai Zviedrijā, nav nepamatotas. Esmu dzirdējis, ka kaut kur Eiropā jau tiekot veidoti anklāvi, kuros valda šariata likumi, kurš paredz arī tādu sodu kā nomētāšanu ar akmeņiem. Es neredzu, ka tie varētu un pat gribētu iekļauties Eiropas un Latvijas likumos un vērtībās. Drīzāk tie gribēs Eiropu pielāgot sev.

– Kādas, jūsuprāt, ir būtiskākās atšķirības no valsts politikas un pilsoniskās attieksmes pret patvēruma meklētājiem? Vai esam gatavi atvieglot dzīvi, piemēram, tiem grieķiem un itāliešiem, kuri tagad izmitina bēgļus, bet kuru pienākums briesmu brīdi, atsaucoties uz NATO 5. pantu, būs nākt mums palīgā?

– Esmu runājis ar mūsu valdības locekļiem un saprotu, ka viņi atrodas tādās kā spīlēs, jo Latvija ir uzņēmusies reālas saistības pret Eiropas Savienību un NATO. Bet, es ceru, ka tas nav galvenais iemesls, kāpēc valdība ir apņēmusies parūpēties par 250 bēgļu uzņemšanu. Mūsu Satversmē taču ir rakstīts, ka visam pamatā ir latviskās un kristīgās vērtības, un ne vienas, ne otras neparedz aizvērt durvis cilvēkam, kurš lūdz palīdzību, glābdamies no nāves briesmām savā dzimtenē.

Reiz lasīju ziņu par kādu kurdiem etniski tuvo jezīdu meiteni, kuru islāmisti, izplešoties "Islāma valstij", bija ielikuši armijas publiskajā namā. Kaut kādā veidā viņa bija spējusi nodot ziņu ārpus nebrīves vietas. Viņas vēstījums bija lūgums NATO, lai sabombardē namu, kurā viņa atrodas, jo šādu dzīvi vairs nav iespējams izturēt. Vēl nav pienācis pusdienlaiks, bet viņa jau ir izvarota 30 reizes.

Šis piemērs atspoguļo ciešanas, kuras nāk pār cilvēkiem tajās zemēs. Saskaroties ar viņu krīzi, ir svarīgi, par ko mēs paši kļūstam un kā rīkojamies.

Tajā pašā laikā skaidrs, ka ikvienai valdībai ir jāaizstāv sava tauta, tās vērtības, kultūra un dzīvesveids, kas ir ne mazāk svarīgi kā saistības pret Eiropas partneriem. Un viens no labākajiem risinājumiem ir uzņemt vajātos kristiešus.

Mana pārliecība ir tāda, ka pieņemt vajātos kristiešu ir gudri un pareizi. Vairāk nekā 80 procentu no visiem reliģiskajiem uzbrukumiem pasaulē ir vērsti tieši pret kristiešiem un ne tikai Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos.

Runājot par Tuvajiem Austrumiem, vajāti tiek gan islāma šiītu zaram piederošie, gan "Islāma valstij" nepakļāvīgie sunnīti, kas nepiekrīt kalifāta idejai, bet viņi var bēgt uz Irānu vai Turciju. Kristiešiem atliek tikai Eiropa, arī mēs.

Protams, es nedomāju, ka ar Tuvo Austrumu kristiešiem nebūs problēmu, bet to būs daudz mazāk nekā ar musulmaņiem. Mēs tomēr esam izauguši no vienām un tām pašām saknēm, un vietējie kristieši varēs viņiem daudz vieglāk un dabiskāk palīdzēt.

Savukārt, ja šeit vairākumā ieradīsies islāma ticībai piederīgie, visticamāk, viņi vairāk centīsies kontaktēties ar saviem ticības brāļiem. Nemāku paredzēt, kas no tā var iznākt. Pie mums ir musulmaņi, kas jau divsimt gadu ir labi integrēti Latvijas dzīvē, un ir jaunatgrieztie, kas savu reliģisko identitāti brauc iegūt uz Saūda Arābiju un Sīriju.

Vācijas piemērs liecina, ka tie, kuri ir atraduši patvērumu, kaut kādā veidā ir pateicīgi zemei, kas viņus uzņēmusi. Problēmas sākas ar nākamajām paaudzēm, jo, lai gan tie cilvēki tur ir dzimuši, tomēr integrēties jaunajā dzimtenē nav spējuši un netiek dzīvē uz priekšu tā, kā bija cerējuši. Tad uzrodas radikālie sludinātāji, kuru darbībai kādu laiku nekādi šķēršļi netika likti, un tad radikalizējas arī viņu klausītāji...

Turpinājums sekos