Proti, pērn Latvijas iedzīvotāju skaits sarucis par 7,7 cilvēkiem uz 1000 iedzīvotāju, 2015. gada 1. janvārī paliekot pie 1 986 100 cilvēku. Tagad jūlija vidū šis skaitlis daudz mainījies nebūs. Zināms, ka vēl lielāks iedzīvotāju skaita kritums uz 1000 iedzīvotājiem bijis Kiprā un Grieķijā.

Cik un kādi mēs esam, pēdējā laikā iedomājamies tad, kad ir runa par to, ka Latvijai varētu nākties uzņemt bēgļus no Ziemeļāfrikas vai, piemēram, Sīrijas. No tiem aptuveni 60 tūkstošiem bēgļu, kas meklē patvērumu Eiropā, kādi 240 cilvēki varētu tikt izmitināti Latvijā.

Protams, mēs to negribam! Tad arī atceramies, ka mums ne tikai strauji samazinās iedzīvotāju skaits, bet ir arī viens no zemākajiem iekšzemes kopprodukta rādītājiem Eiropas Savienībā, vienas no mazākajām algām, un vēl mums ir parāds gandrīz viena gada budžeta apmērā, kas nāk līdzi mantojumā no "treknajiem gadiem".

Kāds interneta ziņu komentētājs no tautas pat ieteicis, sak, ja jau reiz mums jābūt solidāriem ar Eiropu bēgļu uzņemšanas jautājumos, tad pārējām Eiropas Savienības valstīm vajadzētu būt solidārām un samest katrai pa pāris miljoniem mūsu ārējā parāda dzēšanai. Draugu kompānijā šis vīrs droši vien ir pazīstams kā liels jokdaris.

Protams, gandrīz katram ir skaidrs, ka Latvijā ieplūdīs islāma ekstrēmisti. Un, ja ne gluži džihādisti, tad iedomājieties vien, piemēram, pulciņu sieviešu garās kleitās ar aizsegtām sejām un skaļu bērneļu pulciņu gaidām autobusu kaut kur Ādažu vai Mārupes centrā. Nepatīkami, lai gan bailes no svešajiem ir ļoti saprotamas.

Ir dzirdēts, ko, piemēram, Anglijas mazpilsētu iedzīvotāji runā par austrumeiropiešiem, kuru sociālie pabalsti "apēd" britu nodokļu naudu, kuri savos veikaliņos tirgo tādus britiem nesaprotamus produktus kā šprotes, rupjmaizi, kefīru un krievu šņabi, ko paši arī dzer.

Tie, protams, ir arī secinājumi, ka austrumeiropieši, tajā skaitā baltieši, kuri labākajā gadījumā runā sliktā angļu valodā, pamatā piepilda kriminālhroniku slejas avīzēs. Mūsu pusē izplatītie mīti par veiksmīgajiem tautiešiem, kas, strādādami par minimālo algu, tikuši uz zaļa zara, daudziem Lielbritānijas pamatiedzīvotājiem šķistu vien tāda "lopbarība".

Ko tad īsti šādā situācijā darīt? Droši vien pamēģināt saprast, ka neviens aiz laba prāta savas mājas nepamet nedz Eritrejā vai Lībijā, nedz tepat no Latgales brauc uz Pierīgu vai vēl tālāk – uz Angliju. Tikai vieni, piemēram, Sīrijas kristieši, bēg, glābjot savu kailo dzīvību, bet mēs izmantojam Eiropas Savienības priekšrocības. Tās patiesi negribētos zaudēt.