Galvenā varoņa vientulības un neiederības sajūtas, bet galvenais – ilgas pēc dzimtenes ‒ nomoka vīrieti līdz ārprātam. Ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts, un latvieši atkal dodas svešumā. Iemesli, iespējams, ir atšķirīgi, bet sajūtas – ilgas, skumjas un neiederība ‒ vēl arvien tās pašas.

Karina Bērziņa Anglijā dzīvo nu jau divus gadus. Abi ar dēlu Linkolnā īrē dzīvoklīti ar divām guļamistabām, viesistabu, virtuvi un vannasistabu. Dzīvoklis atrodas vecpilsētas centrā, pa logiem redzama Linkolnas varenā katedrāle.

Dzīvošanai – minimālā alga

Dēls iekārtojies darbā putnu fabrikā un nu jau parakstījis pastāvīga darba līgumu. Karina meklē darbu ar aģentūras starpniecību, kas Anglijā ir bezmaksas pakalpojums. "Ar darbu šeit ir pagrūti. Pagaidām strādāju tur, kur darba aģentūra mani aizsūta, bet man patīk – katru dienu kaut kas jauns! Alga, protams, nav liela, bet arī ar minimālo algu mēs varam gan apmaksāt dzīvokļa īri, gan apmeklēt kultūras pasākumus un apskatīt Angliju."

"Tagad varam atļauties vairāk nekā Latvijā. Staigājot pa pilsētu varam pat atļauties pasēdēt kādā jaukā kafejnīcā, padzert kafiju... Bieži saka, ka Anglijā ir grūti iztikt ar minimālo algu, taču problēma ir tā, ka cilvēki šeit, vientulības, skumju un bezcerības mākti, sāk lietot alkoholu, bet tas Anglijā ir dārgi," stāsta Karina.

Bez savas baznīcas

Tomēr cilvēks, kā zināms, nepārtiek no maizes vien, un ir lietas, ko nevar aizstāt pat labi materiālie apstākļi. "Man šeit pietrūkst iespēju aiziet uz baznīcu, uz latviešu dievkalpojumu. Šeit pārsvarā ir anglikāņu baznīcas ar svešu liturģiju. Es nesaprotu, ko saka mācītājs. Un es tur jūtos tik sveša, neiederīga.

Pagājušajos Ziemassvētkos aizgāju uz dievkalpojumu un raudāju. Biju viena, visapkārt angļu ģimenes. Viņiem ir svētki, prieks, viņi ir kopā ar ģimeni. Bet es sēžu viena," stāsta Karina, atceroties laiku, kad dēls vēl nebija pārcēlies no Latvijas uz dzīvi pie mātes Anglijā.

Visbiežākais iemesls aizbraukšanai – kredīti

Katram ir savs stāsts, kāpēc viņš devies svešumā: viens izjukušu attiecību dēļ, cits – piedzīvojumu meklējumos, vēl kāds ‒ lai uzlabotu valodas prasmes, bet visbiežāk tomēr dodas prom kredītu nastas dēļ. Arī Karinai ir savs stāsts par kredītiem, ko, visticamāk, atmaksāt neizdosies nekad.

"Latvijā vēl tā sauktajos treknajos gados es strādāju labā darbā ar labu algu. Kādā brīdī mājas saimnieks pateica, ka mājā tiks veikts kapitālais remonts un mums jāiet prom. Ar dēlu paņēmām kredītu un nopirkām dzīvokli. Tobrīd mēs varējām atļauties tos nomaksāt. Bet, kad sākās krīze, mana un dēla darbavieta bankrotēja. Mēs nespējām tos kredītus vairs nomaksāt.

Parādi krājās un krājās, un tad es izdarīju vēl vienu muļķību – paņēmu citu kredītu, lai dzēstu pirmo, līdz parādu kopējā summa jau sasniedza simt tūkstošus. Ēdām mēs ne katru dienu. Dēls iestājās tehnikumā mācīties par programmētāju. Ar vienu manu algu nebija iespējams iztikt. Banka atvilka no mana konta visus ienākumus, līdz pat santīmam. Latvijā es nevienā bankā šobrīd nevaru atvērt pat kontu. Es nenojaušu, cik šobrīd vispār esmu parādā Latvijas bankām.

Izejas nebija. Ko es Latvijā darīšu pensijas gados? Es atbraucu uz Angliju, dēls palika vēl mācīties. Bet vienam īrētā dzīvoklī viņam nebija viegli. Nolēmām, ka arī dēls brauks pie manis. Tagad esam vismaz kopā. Varam viens uz otru paļauties. Turpmāk Latvijā es varēšu būt tikai ciemiņš," savā stāstā dalās Karina.

Aizvainojums par nepārdomātiem likumiem

Iespējams, daudzi Latvijas iedzīvotāji būtu pasargāti no šādiem apstākļiem, ja likumdošana par denacionalizētiem namiem nebūtu bijusi tik nepārdomāta. Arī Karina ir sašutusi par Latvijas valsts likumdošanu šajā jautājumā: "Man ir aizvainojums par to, ka mani senči četras paaudzes dzīvoja dzīvoklī, kuru atļāva atgūt mantiniekiem, un tiem savukārt atļāva mani vienkārši no tā izmest. Ne jau es vienīgā cietu no šādas rīcības. Es vēl saprastu, ja mājas un zemes būtu ļauts atgūt tikai tiešajiem mantiniekiem, bet te ‒ brālēni, māsīcas, pēkšņi uzradušies radu dēli un meitas tiek pie īpašuma, ar kuru viņiem reāli nekad nav bijis nekāda sakara. Maniem senčiem tā māja, mūsu dzīvoklītis bija daudz svarīgāks nekā mantiniekiem. Un pēkšņi mums to atņem!

Kad padomju gados Latvijā iebrauca strādnieki no plašās Krievijas, viņiem iedeva jaunus dzīvokļus, tādēļ, sākoties šim mantošanas bumam, viņus tas neskāra. Tas visvairāk skāra tieši latviešus, kas paaudzēm bija dzīvojuši vecajās mājās ar tualeti kāpņu telpā un bez vannasistabas. Un beigās mēs vispār palikām bez dzīvokļa. Kad paliku bez šī dzīvokļa, man vairs nekur nebija mājas sajūtu. Tagad beidzot sāku atkal dzīvot, pierast, sajust mājas. Esmu iemīlējusi Linkolnu. Tā ir tik skaista."

Esam iedragājuši savu labo vārdu
Anglijā ir daudz latviešu, gandrīz katrā pilsētā, arī Linkolnā. Deviņdesmitajos gados runāja, ka angļi labprāt darbā pieņem latviešus, jo tie ir izveicīgi, godīgi un strādīgi. Taču pēdējā laikā daudz dzirdēts par noziedzīgiem nodarījumiem, ko veikuši Latvijas valsts piederīgie. Tieši tāpēc tagad ne vienmēr angļi priecājas sev līdzās redzēt latviešus.

Karina par attieksmi pret latviešiem saka: "Angļi mūs nemīl. Un ne jau tikai tāpēc, ka mēs viņiem darbu atņemam. Daudzi iebraucēji neprot uzvesties, jo pārsvarā šurp atbrauc sabiedrības zemāko slāņu pārstāvji. Mana pirmā darbavieta bija kādā nelielā ciematiņā. Kad atbraucām, kopā ar tautiešiem priecājāmies, cik viss ir tīrs un sakopts, bet drīz vien pa grāvmalām mētājās alus pudeles un čipsu pakas. Kāda latviete bez mazākās neērtības visiem stāstīja, kā mājas saimnieks viņu pieķēris, kad gribējusi nokārtoties pie viņa sētas. Tobrīd man bija kauns, ka arī es esmu latviete. Līdz ar viesstrādnieku ierašanos Anglijā audzis arī noziedzības līmenis. Taču man nav bail pateikt, ka esmu latviete."

Pietrūkst ierastās mūža puses

Cilvēkam ir svarīga materiālā labklājība, bet tikpat svarīga ir piederības sajūta, ko parasti sniedz vieta un cilvēki. Karinai pietrūkst Latvijas zemes, radu un draugu. "Protams, laimējas tiem, kuriem izdodas šurp "atvilkt" arī draugus no Latvijas. Tad vismaz ir ar ko parunāt latviešu valodā, tad nav tik vientuļi. Puse mūža tomēr ir nodzīvota Latvijā, un es melotu, ja teiktu, ka man nekā no tās nepietrūkst. Ilgojos pēc radiem un draugiem. Šeit nekādas jaunas attiecības neveidojas. Labi, ka man šeit ir dēls. Pietrūkst pastaigu gar jūru.

Kad braucu šurp, nedomāju, ka būs tik smagi. Es zināju, ka pietrūks savējo, bet nedomāju, ka skumšu tieši pēc Latvijas – pēc savas zemes. Kad braucu ceļojumos, bieži bija doma, ka nemaz negribu atpakaļ. Tagad man tā visa pietrūkst, man pietrūkst Garciema jūrmalas un vecāku lauku mājas Salaspilī," saka Karina.