Latvijas jubilejā portāls TVNET piedāvā interviju ar aktieru pāri Zani un Vili Daudziņiem. Runājām par latviešu, latviskā un Latvijas atdzimšanu.

Zane: Domājot par latvietību un esošo situāciju, man šķiet, ka mums kā nācijai ir pēdējais brīdis apzināties, ka valsts ir lielākais dārgums, kas mums kā tautai pieder. Varbūt runāju klišejiski, bet es tiešām tā domāju. Beidzot ir jāsāk asociēt sevi ar piederību valstij. Man liekas, ka ir pēdējais brīdis to apzināties.

Ja tas nenotiks tagad, tad var gadīties, ka mēs patiešām kaut kādu nevilšu politisku pagriezienu rezultātā varam to pazaudēt. Man liekas, ka tad tas būs neatgriezeniski. Atgūt pazaudēto vairs nebūs iespējams tāda vienkārša iemesla dēļ, ka cilvēks ir mainījies. Ļoti mainījusies cilvēka domāšana.

Mēs visi esam inficēti ar materiālistisku pasaules uztveri, patēriņa filosofiju. Mēs vairs nespējam atteikties no ērtībām. Liekas, ka tāds "Baltijas ceļš" šodien vairs nav iespējams, jo visiem būtu tik ļoti, ļoti neatliekamas darīšanas, ko tūlīt ātri neizdarot, aizietu garām kāds svarīgs biznesa darījums vai būtu nokavēta dzīvē izšķiroša tikšanās. Cilvēku ķēde vairs nesanāktu tik blīva un cauri visai Latvijai. Tas vienkārši vairs nav iespējams.

Un es baidos, ka iespēja pazaudēt pašiem savu valsti ir ļoti reāla. Jo vēsture diemžēl mēdz atkārtoties. Ir beidzot jāsaprot, ka pret valsti jāizturas tikpat nopietni kā pret ģimeni. Varbūt kādam arī tāds salīdzinājums nav saprotams, jo cilvēki domā individuālās kategorijās: es un mana dzīve, ērtības. Bet ir arī tādi, kas to vēl saprot. Man liekas, ka salīdzinājums ar ģimeni ir vislabākais: tas ir kaut kas ļoti, ļoti dārgs, kas jāsargā, jāaizstāv un ar ko jālepojas.

Klausoties jūsos, pārņem "deja vu" sajūta. Viesojoties pie Zemgales puses iedzīvotājiem, kuri cīnās par savu mežu saglabāšanu, dzirdēju tos pašus vārdus: ir pēdējais brīdis, lai glābtu. Šajā gadījumā runa bija vairāk par mežiem, bet viņi to attiecināja arī uz latviskumu un Latvijas valsti.

Zane: Jā, ir jāiestājas par vērtībām. Ir pēdējais brīdis valstiskā līmenī definēt prioritātes. Mēs esam ļoti pieticīgi.

Ārkārtīgi cienu mūsu premjeru. Goda vārds, ļoti augstu vērtēju premjera spējas tik ilgus gadus noturēt mierīgu situāciju valstī. Ekonomiski te viss ir šūpojies, tomēr bijusi zināma stabilitāte. Cilvēki Latvijā dzīvo salīdzinoši pasargātā, drošā un paredzamā vidē. Tas ir labi, bet neviens nemēģina definēt prioritātes. Man personīgi pietrūkst ideoloģisku uzrunu.

Piemēram, kad Vaira Vīķe-Freiberga Dziesmu svētkos aicināja visiem kopā saukt "Mēs esam vareni!", cilvēki viņu nesaprata. Viņa to izteica nepārliecinošā tonī, un daudzi ļoti izbrīnījās, kas tad tas tagad ir.

Bet patiesībā runa bija par pašapziņu, kuras mums tik ļoti trūkst, par ticību sev un savai valstij. Katrā ziņā šobrīd trūkst iedvesmojošas idejas.

No kā jūs šos iedvesmojošos vārdus gaidāt? No oficiālajiem valsts vadītājiem?

Zane: Jā. Man nav kauns runāt tik banāli, jo man tā pietrūkst. Mums nebūtu jākautrējas tādās kategorijās runāt, bet mēs tikai sūdzamies, ka ceļi ir slikti un medicīniskā aprūpe ir sūdīga.

Vai, jūsuprāt, mūsdienu Latvijā valsts vadītāji ir saistīti ar tautu? Piemēram, paklausoties tādos [premjera Valda] Dombrovska izteicienos, ka fiskālā telpa ir piepildīta, rodas sajūta, ka puse cilvēku vispār nesaprot, ko viņš saka.

Zane: Nav saistīti, bet varētu būt.

Skatoties vēsturē, varam redzēt gadījumus, kad valdība iedvesmo tautu. Protams, daļa piemēru ir diezgan šaušalīgi, un negribu piesaukt Hitleru un Staļinu. Bet ir jābūt pārliecinošai oratora runai ar spilgtām metaforām, saukļiem un piemēriem. Tas iedvesmo un parauj vaļā jaunu domāšanu.

Vilis: Tas strādā, Krievijā tas noteikti strādā. Tur pie stūres mēs redzam vadoni, kurš ļoti bieži runā vienkāršā valodā, kurš saka: "Ja atradīsim neliešus, tad slīcināsim podā." Tas, protams, iedarbojas uz lielāko elektorāta daļu. Bet es tā kā negribētu, lai mani šādā veidā uzrunā.

Domāju, vai mūsdienu demokrātiskā valstī un sabiedrībā vajadzīgs viens vadonis. Vai cilvēki varēs atkal pieņemt vienu vadoni?

Zane: Svarīgi, kāds vadonis ir. Kāpēc jūs teātrī varat pieņemt savu līderi? Ir iedvesmojošas personības, kam cilvēki tic. Ja ir spilgta personība, kas ir pozitīva, kāpēc lai viņu nepieņemtu? Un es ticu, ka ir iespējams ģeniāli gudrs cilvēks ar nesamaitātu domāšanu, ar godprātīgu attieksmi pret savu tautu. Tikai kur šāds cilvēks ir?

Vai zināt kādu tādu cilvēku?

Zane: Nevaru jums tādu parādīt. Varbūt viņš vēl nav piedzimis, bet ceru, ka tāds reiz nāks.

Kā jums šķiet, vai tad, ja šāds cilvēks tikai tagad piedzimst, vai viņam ir vēl laiks, lai savāktu latviešus kopā?

Zane: Vēl ir.

Tad latvieši vēl varētu paciesties 20-30 gadus?

Zane: Jā. (Abi smejas.)

Austrālijā var skaidri redzēt, ka, iespējams, patlaban tur dzīvo pēdējā latviešu paaudze. Protams, ja vien no malas neiebrauks lielas Latvijas latviešu masas. Tikai retais tur dzimušo latviešu bērns runā latviski bez grūtībām. Visdrīzāk viņu bērni būs austrālieši. Esošie latvieši Austrālijā ir pēdējā paaudze.

Tas pats var notikt arī te, ja būs nelabvēlīgāks politiskais fons. Vienkārši cilvēki pielāgojas un dara tā, kā ir ērtāk.

Viss raksts ar turpinājumu un nobeigumu izlasāms šeit.

Latvijai – 95