Pietupstos un paņemu sauju zemes. Tās mūsu zemes, kuras minuši tūkstoši. Un katrs atstājis savu nospiedumu, savu garšu. Uzlieku vienu smilšu graudiņu uz mēles. Ciets, stiprs. Garšoju nākamo. Silts, pilns zemnieka sviedru. Lēnām izgaršoju visu sauju un atrodu daudzus – gan drošus, gan vājus, gan sīkus, gan spožus. Daži atgādina spļāvienu, daži tukši nošņirkst gar zobiem. Daudzi, kaut melni, saulē mirdz. Tos neredzamos vējš aizpūtis – lai slien kalnus citās zemēs. Pieceļos un domīgi skatos atpakaļ. Pēc kā garšo zeme zem manām kājām? Vai esmu gana stipra, gana apņēmīga, gana drosmīga Latvijai? Vai būšu tā, kas palīdzēs mūri stiprināt? Vai varbūt tā, kas, īgni rīvējoties, vēja pakļautībā tikai caurumus grauzīs? Pieliecos, paņemu vienu smilts graudiņu, ielieku mutē un aizveru acis.
Un pēc kā garšo zeme zem tavām kājām?

Līga Greiškane, žurnāliste:

To, ka mūsu valsts pamatvērtība ir cilvēki, publiskajā telpā dzirdam daudz un dikti. It īpaši pirms vēlēšanām šī frāze uz mēles ir deputāta amatu kārojošajiem.
Domājot par vērtībām, man no prāta neiziet kāda luterāņu mācītāja teiktais: "Kur ir tava sirds, tur ir tavs Dievs." Dievs šajā gadījumā saprotams kā augstāko vērtību turētājs, nevis baltais večuks uz mākoņa maliņas.
Protams, nav tādu skeneru, lai varētu izpētīt, kur ir katra indivīda sirds, taču, spriežot pēc rīcības, rodas iespaids, ka tā ļoti daudziem aizķērusies tikai pie naudas, pašlabuma, nemitīgas "ego" apmierināšanas un sevis nostādīšanā augstāk par citiem.
Tāpēc mans novēlējums ikvienam un arī man pašai ir pavisam vienkāršs: domāt par sevi, bet atcerēties, ka ir citi cilvēki, ne tikai līdzeklis, kā tikt pie naudas, varas un citiem labumiem. Varbūt, ja mēs katrs savu iespēju robežās par to padomātu, ekonomisko bēgļu statistika nebūtu tik baisa, kā arī ar dzīvi neapmierināto un nelaimīgo cilvēku skaits tik liels.

"Latvieši, runājiet vairāk latviešu valodā, citādi ir sajūta, ka esam ieradušies kādā no Krievijas pilsētām," pirms vairākiem gadiem skanēja kāds Krievijas tūrista novēlējums Latvijai 4. maijā. Šo vēlējumu vēlreiz atcerējos pirms pāris mēnešiem, kad pavīdēja asa diskusija – rakstīt vai nerakstīt pasē tautību. Kā jau tas bija paredzams, viedokļi dalījās. Vieni aizgūtnēm kliedza, ka "latvietis" ir tikai lieks skribelējums personas apliecinošā dokumentā, metās sīki un smalki skaidrot un pierādīt, cik piederība kādai tautai viņiem ir vienaldzīga, protams, piemetinot, ka, ja nu neesot ar ko citu lepoties, tad jālepojas ar tautību. Radās sajūta, it kā vārdi "Latvija" un "latvietis" būtu lamuvārdi. Žēl. Jo vairāk tāpēc, ka, dzīvojot šodien, 2013. gadā, būtu grūti atcerēties gadījumu, kad būtu jāslēpj tautība, jābaidās dziedāt himnu vai slepeni jālec pāri Jāņu ugunskuram. Visvairāk latviešiem, Latvijas kodolam, mūsu kopīgajā 95. gadu jubilejā gribētu vēlēt nekautrēties no sevis, nestāvēt malā. Lai cik neticami daudziem tas šķistu, viss, kā dzīvojam, ir mūsu pašu rokās.

Tērvetes un Siguldas lejas, pa kurām reiz soļojuši mūsu senči, tērpušies zvērādās un bruņojušies koka vairogiem. Toreiz nebija nedz centrālapkures, nedz džakuzi, nedz ērtu automašīnu ar kruīza kontroli. Nebija sms kredītu iespējas, kur nu vēl mobilo sakaru. Cilvēki nečīkstēja, ka viņiem valsts nedod pabalstu, jo tādas vienkārši nebija. Ģimenes iekopa laukus, tajās auga bērni, vajadzēja rūpēties par pārtiku, nevarēja aiziet uz lielveikalu un sabērt visu vajadzīgo ratos, saimniecību apkalpoja ar vienkāršu inventāru, nebija "John Deere" traktoru ar kondicionieri un mūziku iekšā, laukus ara un līdumus līda ar cilvēku un dzīvnieku spēku. Turklāt vēl bija jāaizsargājas no ienaidnieka, jācīnās par fizisku eksistenci.
Kas un vai no tā visa mūs apdraud mūsdienās? Es saku – nekas! Esam mēs paši, pateicoties senču sviedriem un asinīm, bet visam pāri – gara spēks, un ir Latvija – skaista, zaļojoša valsts lielajā pasaules globusā, kas ir pelnījusi ne tikai savus pirmos 95 gadus, bet mūžību, tāpat kā mūsu senču un mūsu atstātais mantojums, ar uzsvaru – tikai labākais no tā. Lai mēs katrs spētu atstāt labāko no savas dzīves savas valsts un nākamās paaudzes labā, un tas būs mūžīgi!

Skan dīvaini. Šodien, kad pasaulē arvien skarbāka kļūst globalizācija, kad no visām pusēm aicina uz iecietību pret citādo, pret visu un visiem, Latvijai tās 95 gadu svinībās novēlu pretējo – beigsim būt iecietīgi, gļēvi un visu piedot. Iecietīgi pret nekaunību. Latvietim jau dabā – parauties maliņā. Jo, tiklīdz mēģināsi iebilst pīpmanim, kas tev deguna priekšā uzvilcis cigareti vai netraucēti kūpina to kāpņutelpā, ja aizrādīsi kādam, kas nometis papīru vai nospļaujas tev pie kājām, vai jauniešu bariņam, kas uz Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas vietas puspliki... iedzer, nekavējoties uzzināsi ne tikai daudz ko jaunu par sevi, bet arī kas ir tava māte un visa dzimta. Tāpēc vieglāk ir paklusēt, pieciest. Mēs prasām no valdības, lamājam "augšas", bet kādi esam paši? Varbūt vispirms paskatīsimies uz sevi un saviem līdzcilvēkiem, jo tie tur nekaunīgie pie varas esošie jau no mūsu pašu sabiedrības vien nākuši. Mēs saraujamies mazāki un atbildam jautātāja mēlē, kad mūs kāds uzrunā krieviski, esam saprotoši, ka sociālo nodokli darba devējs nevar atļauties (tas nekas, ka slimības gadījumā nonāksi uz ielas) vai tante savu visiem virsū brūkošo sunīti neņem pie saites, jo viņam taču jāizskrienas. Un, ja kāds atļaujas nekaunībai iebilst, apkārtējie nevis atbalsta, bet labākajā gadījumā novēršas, lai diespasnedod kāds neievelk diskusijā arī viņu. Varbūt pietiks būt iecietīgiem? Ja skolas puikam nedosim pa nagiem, kad viņš rauj kaķi aiz astes vai nozog veikalā konfekti, tad tieksme pēc visatļautības augs. Ja būsim prasīgi sīkumos un nenobīsimies, ka nekauņa atņirgs pretī, varbūt arī kādreiz sagaidīsiem, kad varasvīri sapratīs, ka ērti justies vēlas ne tikai viņi. Bet arī no varas jau mēs neprasam. Mēs protestējam burkšķot, bet neprasam. Ir taču atšķirība?

Man ļoti žēl, ka Tavā svētku dienā nevaru būt pie Tevis, taču sūtu daudz sveicienu no tālās britu salas! Es nezinu, vai Tu mani atceries, bet es Tevi atceros ļoti bieži, jo pie Tevis bija manas bērnības takas un jaunības trakums, pie Tevis brieduma gadi, un žēl, ka mūža nogali nāksies pavadīt citviet. Vai Tu skumsti pēc manis, vai Tev pietrūkst mūsu – tik daudzo, kam, dažādu cerību dzītiem, nācies doties svešumā izdzīvošanas iespējas meklēt?
Mana mazā, mīļā zemīte! Dzimšanas dienā es Tev novēlu būt stiprai, lepnai un nepadoties svešu vēju plūsmām, kas vēlas jaunus un Tev neizdevīgus likumus uzspiest, tiem vējiem, kas Tevi noplicina, ne bagātu dara! Es novēlu Tev, Latvija, lai Tava tauta mostas vēlreiz un padzen varmākas, kas "lielīdamies pārdot ved uz tirgu pelavas", lai nāk jauni strādāt griboši un varoši ļaudis, cilvēki, kas savu dzīvi veltīs nerimtīgai cīņai par Tavu, nevis savu nākotni! Tādi, kam rūpēs bērni un jaunieši, kam sirds sāpēs par sirmgalvjiem, kam būs vajadzīga tauta, tad arī varbūt mēs atgriezīsimies un stāsimies plecu pie pleca par Tevi, Latvija!

Jau otros Valsts svētkus pavadīšu prom no Latvijas. Atceros pagājušo gadu, kad tik ļoti gribējās pie savējiem. Laiks ir paskrējis ātri, un atkal tuvojas Latvijas dzimšanas diena, kuru sagaidīšu svešumā. Novembris tiešām ir tas mēnesis, kad visvairāk domāju par savu dzimteni, kurā noteikti atgriezīšos. Šeit svarīgs ir tikai darbs, un tas nav salīdzināms ar dzīvi savā zemē. Ir skumji bez savas valsts – bez ģimenes, draugiem, jūras, kāpām, tramvaja, Brīvības ielas un vīna glāzes pie sava dārza kamīna pēcpusdienā, kad saule vēl nav norietējusi.
Latvijai es novēlu, lai turpina pilnveidoties, izglītoties, lai nebaidās pieņemt jaunus izaicinājumus un ir drosmīga. Un pāri visam – lai turpina dāvāt savu mīlestību tās iedzīvotājiem. Siltums, ko glabāju sevī, ir no tevis, mana Latvija, un saku tev paldies.Un, kad 18. novembrī gaisā šausies svētku salūts, es būšu domās kopā ar savu tautu. Lai arī kādas runas katru gadu ir par "gaisā izšautiem" līdzekļiem, man tas patika. Patika svētku sajūta un cilvēku pūļi, un tas nekas, ka deguns bija nosalis saltajā novembra vakarā. Sveicu Tevi, Latvija!

Žēlastība un miers latvju tautai! Luterāņu dziesmu grāmatā ir korālis "Tavās pēdās iet", kurā ir atrodami vārdi: "Ceļš uz Lieldienu ved caur Golgātu." Atskatoties uz Latvijas 95 gadiem, ir jākonstatē, ka mūsu tauta un valsts ir piedzīvojusi šo realitāti. Patiesi, ceļš nav bijis no vieglajiem. Un tomēr, mūsu tauta nav izmirusi, mums atkal ir sava valsts šajā Dieva dotajā zemes stūrī. Mūsu garīgais spēks ne vienu reizi vien ir izrādījies ievērojami liels, citiem, un varbūt mums pašiem, par pārsteigumu. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka grūtajos brīžos tauta ir mācējusi Dievu lūgt, meklēt spēku tur, kur tas ir neierobežotā daudzumā. Lai aizvien to nekautrēdamies darīt turpinām.

Ir klāt novembris. Patriotisma un nacionālās pašapziņas mēnesis. Novembris ir īpaši svarīgs mūsu valstij un Nacionālajiem bruņotiem spēkiem. Mēs svinam 11. novembri – Lāčplēša dienas 94. gadskārtu un 18. novembri – mūsu valsts proklamēšanas 95. gadadienu. Šie datumi ir mūsu tautas spožums un gods, šie datumi mūs aizved tālajā 1918. un 1919. gadā, kad šķīlās Latvijas valsts un armijas dzīvība. 1918. gada 18. novembris bija tikai sākums. Brīvību vēl nācās izkarot smagās atbrīvošanas cīņās. Šai dienai Latvijas kalendārā vienmēr būs īpaša nozīme. Pat visbargākās okupācijas režīma represijas un garīgā apspiestība piecdesmit gadu garumā nespēja izdzēst šīs dienas nozīmīgumu no tautas vēsturiskās apziņas.
Svecītes mūsu logos 11. un 18. novembra vakaros un klusā sirds lūgšana arvien bijusi liecība ne vien seno, varonīgo dienu piemiņai, bet arī vārdos neizteiktai ticībai atkal reiz atgūt zaudēto valstiskumu. 1919. gada 11. novembrī Latvijas galvaspilsēta tika veiksmīgi aizstāvēta pret Bermonta karaspēku, kas vainagojās ar panākumiem, Latvijai pilnībā atgūstot brīvību. Tā ir vēsture, kuru nedrīkst aizmirst. Tieši vēsture ir tā, kas mūsu tautu uztur un virza uz priekšu. Vienmēr būsim vienoti lūgšanā par mūsu tautu un valsti! Dievs, svētī Latviju!

Mīļā Latvija, Tev piemīt apbrīnojama pievilcība! Tu esi skaista, gudra, talantīga, inteliģenta, stipra un ļoti viesmīlīga! Kopš agras jaunības Tevi ir iekārojuši laimes meklētāji no visām debess pusēm. Pati būdama lepna, atklāta un uzticama, Tu arī pret citiem izturies līdzīgi. Tuvojoties dzimšanas dienai, es Tev vēlu līdzvērtīgus – godīgus, uzticamus un stiprus viesus, draugus un partnerus! Un mūsu tautai dzīvot pēc Tavas – latviskās garīgās mācības – Dievs, Daba, Darbs!

Novembra svētku laiks man un, esmu pārliecināts, arī vairumam karavīru saistās ar vēl lielāku noslogotību, darba daudzumu un atbildības nastu nekā ierasts ikdienā. Tomēr šis laiks, kas daļēji iekrīt veļu laikā, neapšaubāmi rosina pārdomas, liekot uzdot sev eksistenciālas dabas jautājumus.
Vai dienests ir viegls? Nē.
Vai Latvijai ir bijuši grūtāki laiki nekā tagad? Neapšaubāmi.
Vai Latviju gaida vieglāki laiki? Varbūt.
Vai sarežģītāki? Pat ļoti iespējams.
Vai joprojām esmu gatavs atdot dzīvību par Latviju (tas ir ietverts karavīra zvērestā)? Atbilde joprojām – jā.
Vai esmu piemērs saviem padotajiem? Cerams, vēl aizvien.
Vai esmu labs paraugs saviem dēliem, vai viņi ar mani lepojas? Šķiet, ka jā.
Pirms dažiem mēnešiem pārņēmu Zemessardzes 3. novada komandēšanu. Pa šo laiku esmu paskatījies uz zemessargiem gan militārajās mācībās, gan dažādās nodarbībās. Esmu patīkami pārsteigts, ka zemessargu rindās ir gana daudz gados jaunu cilvēku ar degsmi acīs, kuriem ir vēlme savā brīvajā laikā apgūt karavīra prasmes, kas prasa smagu darbu, sāpju un grūtību pārvarēšanu – nobrāzumi, tulznas uz kājām pēc pārgājieniem viņiem nav nekas svešs. Zemessargi ir gatavi nepieciešamības gadījumā aizsargāt savu Tēvzemi. Viņi nemūk vieglākas dzīves meklējumos uz ārzemēm. Rudenīgi tumšajos vakaros novēlu visiem gaišas sajūtas svētkos!