Tagad rīdzinieks Oļegs Zubkovs ir "Latvijas lepnums 2011" un "Siguldas novada Gada cilvēks 2012".

Jau desmito gadu par tradīciju valstī kļuvis sumināt cilvēkus, kuri ar savu rīcību izpelnījušies "Latvijas lepnuma" balvu. Siguldas novadā pēdējos gados par paradumu kļuvis godināt cilvēkus par sasniegumiem uzņēmējdarbībā, izglītībā, kultūrā un citās jomās.

Oļegs Zubkovs ir 32 gadus vecs, dzimis Rīgas Dzemdību namā ar redzamiem fiziskiem defektiem – mugurkaula un krūškurvja deformāciju. Līdz četru gadu vecumam auga zīdaiņu namā Liepājā, pēc tam Baldones sociālās aprūpes centrā jeb pansionātā. 1995. gadā Zviedrijas organizācija "Cerību zvaigzne" bērnunama bērniem organizēja iespēju dzīvot zviedru ģimenēs, un trīspadsmitgadīgais Oļegs bija viens no tiem, kam laimējās aizbraukt uz Zviedriju.

Tur viņš satika savus krustvecākus, ar kuriem joprojām uztur kontaktus un reizi gadā viesojas pie viņiem. Skolotāja, kura pavadīja bērnus uz Zviedriju, ievēroja, ka Oļegs spēj ātri apgūt svešvalodu, un vēlāk puisim rada iespēju Rīgā iet kursos un bez maksas mācīties zviedru valodu. Pēc tam sekoja trīs gadus ilgas mācības Zviedrijas Tautas augstskolā, kur pusaudzis ieguva vispārējo izglītību. Atgriezies Latvijā, viņš četrus gadus apguva komerczinības Jūrmalas sociālās integrācijas centrā, pēc kā iestājās Latvijas Universitātes ekonomikas un vadības fakultātē.

Šobrīd Oļegs ir maģistrantūras 1. kursa students. Paralēli studijām jaunais cilvēks ir Siguldas Bērnu un jauniešu ar invaliditāti biedrības "Cerību spārni" mājaslapas administrators un biedrības "Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi" dalībnieks.

Bērnam galvenais ir ģimene

Sakāmvārds vēsta – viss, kas ar mums notiek, notiek uz labu. Iespējams, augot bioloģisko vecāku ģimenē, Oļegs nebūtu sasniedzis tik daudz, cik šobrīd. "Tad viss būtu citādāk. Tagad par to vairs nav ko runāt. Ideāls variants bērnam ir augt ģimenē. Galvenais, kāpēc es iesaistījos "Cerību spārnos", ir biedrības centieni saglabāt ģimeni, jo daudziem riska zonas bērniem nokļūt aprūpes centros nav tas labākais variants," uzskata O. Zubkovs, kurš "Latvijas lepnumā" nominācijā "Caur ērkšķiem uz zvaigznēm" balvu saņēma par to, ka ar savu gribasspēku un citu cilvēku atbalstu izrāvās no pansionāta sienām, lai rādītu piemēru un iedrošinātu citus cilvēkus ar invaliditāti iekļauties sabiedrībā.

"Ja cilvēks dzīvo pie visa gatava, tad viņam nav vēlēšanās kaut ko darīt pašam un pēc kaut kā tiekties. Kādēļ censties, ja trīsreiz dienā ir ko paēst? Man tā nebija," stāsta puisis ar otrās grupas invaliditāti, kura veselības stāvoklis šobrīd ir stabils un zāles nav jālieto. Viņš piebilst, ka tas ir labi, jo viss, kas saistīts ar medicīnu, ir ļoti dārgs. Profilaktiskā nolūkā Oļegam būtu nepieciešams peldēt, un viņš apsver iespēju apmeklēt baseinu.

Ziedošanas kultūra ir nonivelēta
"Siguldas novada Gada cilvēka" augsto novērtējumu O. Zubkovs saņēma par Zviedrijas privāto ģimnāziju tīkla finansējuma piesaisti projektam "Cerību sēta". Jautāts, ko viņš uzskata par galvenajām vērtībām dzīvē, jaunais cilvēks bez vilcināšanās atbild, ka, pirmkārt, tas ir Dievs, kam viņš ļoti tic, jo "Dievs visu nokārtos un izlīdzinās, kā tam ir jābūt".

Vai starp vērtībām ir arī iejūtība un labestība? "Ziedošanas kultūra pie mums ir nonivelēta. Tā pati Labestības diena – man ir tāds priekšstats, ka tā ir naudas pelnīšana, kam nav saistības ar labestību. Es nesaskatu, ka tas tiek darīts bērnu un cilvēku interesēs. Tā ir vecāku vai kāda cita iegribas apmierināšana. Daudzviet izvieto kastītes ar uzrakstu "Ziedojiet slimiem bērniem". Nav uzrakstīts, kādiem bērniem un kur viņi ir. Cilvēki ziedo, nezinot, kam viņi ziedo. Dažas organizācijas to izmanto ļaunprātīgi, un iegūtos līdzekļus nenovirza konkrētam mērķim.

Piemēram, vāca ziedojumus ar autismu slimam bērnam, ar kuru speciālistiem ir jāstrādā ilgstoši. Aizveda viņu uz desmit dienām uz Ukrainu, atveda mājās, un ar to viss beidzās. Es pat zinu kādu gadījumu, kad bērnu aizveda atpakaļ uz pansionātu, kur ir 20 klienti un viens rehabilitologs. Ko viņš viens var?" nožēlu pauž Oļegs, kurš iestājas par to, lai cilvēkiem ar invaliditāti būtu iespēja dzīvot patstāvīgi, lai viņi būtu ne tikai ņēmēji, bet arī devēji – nodarbināti, atbilstoši savām spējām, ar mērķi dot ieguldījumu sabiedrībai.

"Kāds man deva šādu iespēju, un es cenšos to sniegt citiem," tā Oļegs. Vai Latvijai vajadzētu atteikties no sociālās aprūpes centriem? "Varētu iztikt bez, ja pašvaldības sniegtu attiecīgu atbalstu, kas tām būtu jānodrošina visām iedzīvotāju grupām, neatkarīgi no sociālā stāvokļa un veselības problēmām. Siguldā bērnu ar invaliditāti vecākiem ir iespēja bērnus pa dienu atstāt "Cerību spārnos" un pašiem doties darbā. Savukārt ministriju darboņiem ir vēlme cilvēkus ar invaliditāti iedalīt četrās kategorijās pēc slimības diagnozes un slimības smaguma pakāpes, vieniem ļaujot dzīvot aprūpes centrā, bet citiem ne. Bet kurš drīkst noteikt, kādā vidē cilvēkam dzīvot? Vieni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem viegli tiek galā ar sevi, jo ir auguši vidē, kur var attīstīties, bet ir tādi, kam diagnoze nav tik smaga, taču viņi ar sevi nespēj tikt galā. Kad bērni kļūs par jauniešiem, viņiem būs nepieciešams atbalsts dzīves garumā," spriež Oļegs, kurš pats atbalsta kopienas "Cerību sēta" izveidi Siguldas novadā.

Viņam sāp sirds, ka šobrīd biedrībai "Cerību spāni" nav līdzekļu 700 metru gara ceļa ierīkošanai, un cer, ka kāds mecenāts sadzirdēs un palīdzēs nepieciešamo materiālu – smilts, grants un degvielas – sagādē. "Ziedotāji vēlas redzēt tūlītēju rezultātu, kas šajā situācijā ir neiespējami. Eiropas naudu piesaistīt nevaram, jo ir biedrības, kas naudu izmantojušas bezjēdzīgām lietām un ārzemju ceļojumiem, un tas met ēnu uz citām biedrībām," stāsta Oļegs.

Jautāts, ko viņš mainītu šajā valstī, ja rastos tāda iespēja, puisis pēc neilgas klusēšanas bilst: "Noteiktu izbeigt šķirot cilvēkus pēc slimības smaguma pakāpes un pieņemt viņus tādus, kādi ir, un necensties visus pārveidot pēc savas gribas – ka visiem jāstaigā taisni, bez kruķiem, jābūt spečukiem visās jomās utt. Sabiedrības veidošanā noteicošā loma ir ģimenei. Vecākiem jārunā par vērtībām un tās jāmāca saviem bērniem, bet šobrīd cilvēki koncentrējās uz naudu, galveno noliekot malā. Ja ģimene būs veselīga, neslimos arī sabiedrība."

Paļaujas uz Dievu un saviem spēkiem
Šobrīd Oļegs dzīvo ar Zviedrijas krusttēvu dalītā īpašumā – dzīvoklītī Imantā. Viņa bioloģiskā māte ir mirusi, tēvs, lai arī ir informēts par Oļega dzīvesvietu un nodarbošanos, pagaidām dēlu nav centies satikt. Kāda varētu izvērsties šī tikšanās, par to domāt Oļegs nevēlas.

Uz jautājumu, no kurienes studējošais jaunietis gūst ienākumus iztikšanai, atbilde ir īsa: "Dievs man dod, cik vajag. Saņemu invaliditātes pabalstu, dažkārt ir kāds darbiņš, kas saistīts ar tulkošanu no vai uz zviedru valodu, esmu darbojies arī "Cerību spārnu" četros projektos."

Tuvojas dzimšanas diena Latvijai, kuras attīstība atkarīga no politiķiem. Kāds būtu Oļega vēlējums valstij? Atbilde ir neviennozīmīga: "Valsti vada neformāli vadītāji, un politiķi pieņem tādus likumus, kādus nosaka šie pelēkie kardināli. Tā ir aktuāla problēma. Sekosim, ko dara politiķi, bet vairāk skatīsimies paši uz saviem darbiem un centīsimies palikt par cilvēkiem.

Skumji, ka iedzīvotāji sevis nodrošināšanai spiesti doties svešumā, bet, lai arī kādus labumus tur nesaņemtu, mājās ir vislabāk. To es izjutu pēc dzīvošanas Zviedrijā. Šeit man ir stabili draugi, kuru nav daudz, bet man ar to pietiek, jo ir vajadzīga nevis kvantitāte, bet kvalitāte."