Bet tas, kāda šī valsts būs pēc 95 gadiem, ir atkarīgs tikai no mums pašiem un no tā, kā mēs novērtēsim savu izcīnīto brīvību.

– Latvija tūlīt svinēs 95. dzimšanas dienu. Ar kādām izjūtām sagaidi šos svētkus?
– Ir prieks, ka Latvijai jau gandrīz 100 gadu, jo nav pasaulē nemaz tik daudz tautu, kurām ir sava valsts, turklāt tik ilgi. Nav īsti skaidrs, vai mums sava valsts būtu arī tad, ja tā būtu jādibina no jauna pēc atdalīšanās no PSRS. Par to īstas pārliecības nav. Mēs tagad izstrādājam Satversmes preambulu un domājam par tādām lietām, kas, manuprāt, ir pašsaprotamas.

Bet izrādās, ka tagad tās nav pašsaprotamas. Tā valsts, protams, ir citādāka, nekā bija pirmās republikas laikos. Un arī tautas noskaņojums ir citādāks. Domāju, ka tas saistīts ar okupācijas sekām, ka mums tautu diezgan pašķaidīja padomju laikā. Rīgā un Daugavpilī puse iedzīvotāju ir krievi, kas iebrauca okupācijas laikā. Domāju, ka lielai daļai no viņiem tie nav īpaši lieli svētki. Domāju, ka tas atstāj iespaidu arī uz latviešu uztveri, protams, ne to pozitīvāko.

– Vai mēs novērtējam to, ka mums ir sava valsts? Mēs tirgojam uzturēšanās atļaujas...
– Mēs to īpaši nenovērtējam. Netirgo jau uzturēšanās atļaujas, tirgo zemi un, lai pievilinātu, vēl "piemet" klāt uzturēšanās atļaujas. Tirgo savus resursus, bet resursu mums nav daudz. Ir zeme, ir meži. Meži lielā mērā jau ir iztirgoti, tagad tirgo zemi. Mēs nenovērtējam to, ka mums ir savas valsts. Laikam valsts atjaunojās ļoti viegli, bez nekādas īpašas piepūles, un tāpēc laikam tā arī ir.

Lielā mērā valsts tika uzcelta uz greiziem pamatiem. Mēs tagad redzam, ka kaismīgs uzturēšanās atļauju atbalstītājs ir Valdis Birkavs – politiķis, kas bija pie varas pēc Latvijas valsts atjaunošanas. Tāpēc arī mēs šodien redzam lietas, ka nav pareizas. Tā reklāma, ar kuru viņi mēģina pārliecināt iedzīvotājus par uzturēšanās atļauju pozitīvo pienesumu, manuprāt, ir tik stulba, tik primitīva, ka rada īgnumu, pretreakciju. Es neesmu tāds idiots, lai to skatītos. Tāpēc uztaisīju savu reklāmu. Gribēju, lai radio tā skan uzreiz pēc uzturēšanās atļauju reklāmas, bet laikam tā īsti nenotiek.

– Vai ir cerības, ka jūsu balss tiks saklausīta, jo propaganda par to, cik labi, ka mums te nāk investori, tomēr ir ļoti masīva?
– Pilnīgi noteikti. Man cilvēki zvana, atbalsta. Pilnīgi noteikti saklausīs, jo arī komentāros var just, ka cilvēki domā līdzīgi.

– Bet tomēr šāda ideja par zemes tirgošanu, pievilinot ar uzturēšanās atļaujām, ir parādījusies un jau strādā. Kādēļ mēs tik viegli esam gatavi iztirgot savas bagātības?
– Mums dominē materiālās vērtības. Ja skatās uz valdību, rodas iespaids, ka galvenais ir makroekonomiskā izaugsme, kaut kādi rādītāji, eiro. Tīri ekonomiskie rādītāji. Par citiem rādītājiem, kas ir svarīgi valstij, vispār netiek runāts. Ja jau būtu tikai ekonomika, nevajadzētu valstis, tad būtu viena liela valsts pasaulē. Bet tas jau nav tikai tagad, bija arī iepriekš, Aigars Kalvītis runāja par treknajiem gadiem, tikai caur ekonomisko prizmu.

Tieši tāpēc tas arī notiek. Arī jaunatnei vērtības ir sašķobītas. Ja runā par atbrīvošanās cīņām, tad ir izveidojusies pat tāda negatīva noskaņa – tūdaliņi un tamlīdzīgi. Visa vērtība ir naudā. Un tad izrādās, ka var tirgot jebko – arī zemi. Ainārs Šlesers piedāvāja tirgot vēl pilsonību.

– Vai to būtu iespējams mainīt?
– Vajadzētu cilvēkus pārliecināt, ka tā ir nepareiza tendence. Ja mēs turpināsim balstīties tikai uz materiālajām vērtībām, valsts pati par sevi ir apdraudēta. Mēs redzam, ka lietas šeit pārņem no ārzemēm sabraukuši "investori" (pēdiņās), jo es neuzskatu, ka tas ir investors, kas vienkārši nopērk dzīvokli. Pat kapitāls vairs nav mūsējais.

Laukos jau ir izveidojies gluži kā cara laikos. Zeme pieder muižām, muižkungiem – vāciešiem, krieviem, bet ne latviešiem. Eiropas Savienības maksājumi lauksaimniekiem vispār ir cūcība. Mums ir jākonkurē vienā tirgū, kamēr citiem ir lielākas subsīdijas. Aiziet pat tik tālu, ka Eiropa subsidē ārzemniekiem zemes pirkšanu Latvijā. Šeit zemnieki ir novesti gandrīz līdz bankrota stadijai, jābrauc strādāt uz ārzemēm, te paliek tukšs, viņi to zemi izpērk, un tad pēc gadiem šie maksājumi līdzsvarošoties.

Bet tad jau būs par vēlu. Tas apdraud valsti ne tikai no materiālā viedokļa, bet arī no morālā. Cilvēkiem nekas cits vairs nav svēts. Pat vajag pārliecināt cilvēkus, ka uz svētkiem jāpiesprauž sarkanbaltsarkanās lentītes. Kāpēc par to jāpārliecina? Tam vajadzētu būt pašsaprotami. Bet izrādās, tas ir mākslīgi jāstutē, jāstimulē. Tā morālā, patriotiskā lieta, kas citās valstīs, piemēram, Amerikā, Norvēģijā un citur, ir pašsaprotama, pie mums ir jāstimulē.

– Vai šo situāciju vispār ir iespējams mainīt?
– Domāju, ka ir. Kad lietas nāk ļoti viegli, tad to nenovērtē. Tas laikam ir cilvēka dabā. Bet, ja ir grūtības, sāk skatīties citādi. Kad Jūrmalā jau dzird vairs tikai krievu valodu, kad veikalos redz iepērkamies ķīniešus, kad jūt lietas pavisam skaidri, tad jau mainās arī uztvere. Tas ir līdzīgi kā ar jautājumu par krieviem.

Visvairāk atbalstītāju Nacionālajai apvienībai ir Rīgā, daudz mazāk laukos un mazpilsētās. Tāpēc, ka Rīgā var redzēt, cik daudz mums ir iebraucēju. Tie, kas to redz, ir satraukušies un domā, ka kaut kas ir jādara. Kamēr cilvēku tā problēma vēl īsti neskar, viņš par to neuztraucas. To mainīt var, bet labāk būtu negaidīt līdz pēdējam brīdim. Vienkārši jāizglīto sabiedrība. Arī par tām pašām uzturēšanās atļaujām – ir jāskaidro, kādi tur ir tie plusi un mīnusi un kam viņi ir.

– Mēs redzam, ka visu Eiropu ir pārpludinājuši imigranti. Varbūt tas ir neizbēgams un dabīgs process, no kura Latvijai neizdosies izvairīties?
– Lielā daļā Eiropas tā ir problēma. Paši viņi šos imigrantus ir ielaiduši un tagad redz, ka tā ir liela problēma. Francijā vai Šveicē pat ir gatavi pieņemt dīvainus likumus, kas liedz staigāt lakatos, ko daudzi uztver pat par diskrimināciju. Paši viņi ir vainīgi. Paši ir ielaiduši un pašiem ir jātiek galā. Latvijā situācija ir specifiska saistībā ar padomju mantojumu, mums jo sevišķi vajadzētu uz to uzmanīgi skatīties.

Mums jau tagad tās ir lielas problēmas. Vēl vairāk attīstīt nozīmē, ka tas noteikti eskalēsies kaut kad nākotnē. Latvija no tā var izvairīties, tikai tas ir jāapzinās. Jāsāk ar to, ka jāapzinās, ka uzturēšanās atļauju programma apdraud valsti. Atbrauc ģimene no Krievijas un nopērk dzīvokli, bērni pēc tam iet krievu skolā. Mūsu uzstādījums tomēr ir tāds, lai visi pāriet uz latviešu mācību valodu. Tas, protams, neveicina to. Nevajag to pieļaut.

– Tajā pašā laikā mēs redzam, ka arī politiķi nemaz nav tik vienoti, runājot par Latvijas valsti. Viņi ir gatavi cits cita iedunkāt, iedurt kādu intrigu duncīti mugurā.
– Es domāju, ka to nevajag pārspīlēt. Bieži saka, ka tur, kur divi latvieši, tur trīs partijas. Bet, ja paseko līdzi, kā notiek citās pasaules valstīs, tur ir tieši tāpat. Tas ir nedaudz pārspīlēts sakāmvārds. Vācijā tikko bija vēlēšanas, un bija gan iekšējie kašķi, gan ultimāti. Pat Izraēlas, kas it kā ir ļoti vienota valsts, parlaments nespēj vienoties. Tas nav nekas oriģināls.

Latvijai ir atšķirīgs tas, ka pie mums daudzas lietas ietekmē no ārpuses. Ir ļoti liels spiediens no ārpuses, kas ir arī dabiski, jo mēs esam maza valsts. Lielākais spiediens ir no Krievijas. Tāpēc arī vietējie darboņi tiek ietekmēti no ārpuses, un tur kaut ko darīt ir grūti. Tur var kaut ko darīt tikai drošībsargājošās iestādes, kas, manuprāt, dara par maz. Ne mums kāds spiegs ir noķerts, ne kāds ietekmes aģents. Igaunijā tomēr ir. Tam vajadzētu pievērst lielu uzmanību. Ja tam pievērstu lielāku uzmanību, tad arī mūsu politiskie konkurenti būtu vienotāki. Mums nevajadzētu kultivēt uzskatu, ka latvieši ir kašķīgi. Manuprāt, latvieši ir tikpat kašķīgi, cik citas tautas.

– Latvijai 95 gadi būs tagad. Vai ticat, ka būs arī nākamie 95?
– Es ticu, ka droši vien būs. Es ticu, ka būs valsts ar nosaukumu Latvija. Es neesmu gaišreģis, bet domāju, ka būs. Tikai – kas tā būs par valsti. Tie, kas dzīvoja Ulmaņlaikā, nepazītu šo valsti, kas mums ir tagad. Mums taču nesen bija referendums par otru valsts valodu. Tikpat labi tagad varētu būt valsts, kur ir divas valodas.

Un pēc gadiem atkal pāriet uz vienu valodu, bet jau krievu. Bet esmu optimistiski noskaņots. Pašiem latviešiem ir jāstrādā pie tā, lai mums būtu sava valsts, kas nav tikai punkts kartē, bet kas ir latviešu dzimtene.

Latvijai – 95