Uz tikšanos viņa aicina savā pieticīgajā istabiņā, kur gar divām sienām ir grāmatu plaukti. Viņa priecājas par bērzu, kas aug aiz loga, kurš dod pavēni karstajās vasaras dienās, bet ziemā pasargā un drēgnajiem vējiem. Viņa tic, ka garīgās vērtības mūsu sabiedrībā nav zudušas, un nevēlas nevienu nosodīt vai kādam ko pārmest, bet aicina ikvienu kļūt labāku, lai Latvija tiešām piedzīvotu uzplaukumu.
– Pēc jūsu domām, kā pašreiz notiek Latvijas attīstība? It kā pēc cipariem šķiet, ka ir uzplaukums un izaugsme.
– Manā skatījumā ir tā – nav kara un neved uz Sibīriju. Tas ir pats galvenais. Mēs esam brīvi, mēs esam savā valstī. Mums būtu vairāk jāpiedomā pie tā, lai mēs nekurnētu tik daudz. Mums tik daudz laba ir dots. Mēs to brīvību atguvām kā Dieva dāvanu. Mūs taču varēja mierīgi iznīcināt.
– Vai mēs spējam novērtēt savu izcīnīto brīvību?
– Es spēju. Par sabiedrību man grūti spriest. Cilvēkam jau nekad nav diezgan. Tā ir mūžīgā sabiedrības prasība – vairāk, vairāk. Visi kliedz pēc tā. Tās naudas nekad nebūs tik daudz, kā vajag. Nekad! Kliegšana gan būs. Bet es ceru, ka cilvēces garīgā puse taču arī evolucionē. Es ticu tai garīgajai pusei.
– Vai materiālās vērtības nav ņēmušas virsroku un tās garīgās piemirstas?
– Es nedomāju, ka piemirstas. Tad jau atkal būtu karš un mūs vestu uz Sibīriju. Mēs visi cilvēki esam Dieva radīti, un mēs to arī apzināmies, tas visiem ir pilnīgi skaidrs, tikai mēs to kaut kā nogrūžam malā. Ļoti reti mēs to apzināmies tajās savās milzīgajās kārībās, ar ko visu mūžu jācīnās, sākot no bērna attīstības līdz pat nāvei. Bērnus jau arī mēs mācām uzvesties labi, neprasīt to, kas nav, neķīvēties, nekauties. Tas ir tik elementāri un katram cilvēkam būtu jāsaprot.
Es negribu domāt ļaunu par cilvēkiem, jo pati jau arī esmu tāda pati. Es arī kādreiz kurnu, man arī kādreiz kaut ko vajag vairāk. Es cenšos savaldīties un būt laimīga ar to, kas man ir. Šī vasara bijusi tik skaista mums visiem. Tik un tā pensionāri bļauj – dodiet vairāk, dodiet vairāk. Kaut arī viņi mūsu valstī ir visapgādātākie, jo katru mēnesi zina, ka saņems to, kas viņam ir piespriests. Bet ir taču daudzbērnu ģimenes un daudzi tādi cilvēki, kam nav, kas nezina, kad būs un cik. Es varu ar savu pensiju dalīties ar daudziem. Man ir drusku pāri par tiem 200 latiem. Tas ir daudz, es uzskatu. Man ar to pietiek. Protams, būtu brīnišķīgi, ja būtu daudz vairāk, es to labprāt saņemtu, es padalītos ar mazmazbērniem un mazbērniem vai vienalga ar kādu cilvēku, kur es redzētu, ka viņam tas un tas var noderēt. Bet kāpēc mēs visi sanākam kaut kādā barā un aizmirstam to visu? Tad mums vajag tā kā Eiropā, tad tā kā Amerikā. Un ja mums būtu tā kā Afrikā?
– Bet tajā pašā laikā arī mūsu valstsvīri, tikko ir parādījusies nauda, ko dalīt, tā visi kašķējas, velk deķīti katrs uz savu pusi.
– Tāpēc, ka visiem vajag vairāk. Medicīna nekad nebūs piepildīta. Viņiem vienmēr vajadzēs vairāk. Un, ja cilvēkam dod, viņš ņem. Mēs esam pieraduši ārstiem dot, jo dabīgi – es pateicos, ka cilvēks man izdarījis kaut ko labu. Tas kaut kā ir dabīgi. Un man ir patīkami, ka viņš pieņem manu pateicību un nav lepns. Pieņemt arī jāprot.
– Viens ir materiālā pateicība, bet garīgās vērtības – vai tās mums ir godā?
– Kādu brīdi tās ir mazāk pašķobījušās, kādu brīdi vairāk. Un, kad sāk just, ka nu vairs nav labi, tad jālūdz Dievam piedošana. Jāiet atpakaļ pie tā, ko viņš mums dod. Tie valstsvīri jau ir tādi paši cilvēki kā mēs. Mēs jau viņus ievēlam. Tātad mums labāku nav bijis ko ievēlēt.
– Runājot par vēlēšanām. Ir parādījusies diskusija par tautas vēlētu prezidentu. Kāda ir jūsu attieksme?
– Man ir grūti par to spriest. Politikā pašreiz populārākā partija ir "Saskaņas centrs". Ja viņi ievēlētu Ušakovu par prezidentu, vai man tas ļoti patiktu, es nevaru teikt. Bet cilvēks var mainīties. Es ticu garīgai evolūcijai. Es labprāt ievēlētu tādu prezidentu kā Guntis Kalme, cik es pazīstu viņu no publikācijām. Ir jau grūti ar to cilvēku, jo mums jau ir pavēlēts iet pa to šauro ceļu, un, ja nu mēs ietu drusku pa labi vai kreisi, tas vairs nav pareizi. Un ir jau ļoti grūti noiet. Ir lietus un dubļi, nakts un tumsa, un kas viss negadās. Tā kāja tik viegli aizslīd. Es to pēc sevis zinu.
Un ko lai es prasu no tā cilvēka, kas ir augšā, kas valda? Protams, es prasu no viņa godīgumu un būtu priecīga, ja mans prezidents būtu cilvēks, kuru es varu cienīt kā augstas morāles cilvēku un kuram pietiktu arī valsts vadības lielā, augstā saprāta. Bet Zalamans viens tāds ir bijis vēsturē, kas jau agrā bērnībā prasījis no Dieva gudrību. Viņš jau bērnībā zināja, ka viņam būs jāvada valsts. Mēs te kādu ņemam un ievēlam un neko nezinām, kā būs. Tad mums vajadzētu visiem par viņu aizlūgt un turēt viņu tādā uzmanības centrā un domāt par to un palīdzēt. Mums pašiem ir jāmainās, katram cilvēkam. Tas jau laikam nav tik vienkārši.
– Bet pašreiz sabiedrība jūtas ļoti tālu no politikas un valstsvīriem. Politiķi dzīvo savu dzīvi, sabiedrība savu.
– Ar sabiedrību ir grūti. Es arī esmu tajā sabiedrībā. Man nepatīk tas un tas, kā ikvienam, bet visiem kopā, es domāju, pirmkārt, vajadzētu apzināties, ka mēs patiešām esam Dieva lutināta tauta, ka mēs dzīvojam nudien brīnišķīgā zemē. Tīri klimatiski – četri gadalaiki, mēs esam pasargāti no milzīgām dabas katastrofām. Mums ir sava valsts. Mēs esam maza tautiņa, bet mums ir sava valsts, kamēr simtiem tautu tās nemaz nav. Mēs vienkārši neskatāmies uz to, kas mums ir, mēs neesam pateicīgi Dievam par to, kas mums ir. Tas laikam mūs vedina uz to kurnēšanu.
Bet tā evolūcija jau tomēr notiek. Vismaz manas garās dzīves laikā tā ir notikusi. Padomju laikā mēs nemaz nezinājām, ko nozīmē palīdzēt. Tagad mums jau ir sociālā dzīve pavisam citā ritmā. Ja vienai māmiņai nav dotas naktsmājas, tad par to visas avīzes bļauj. Bet mums vajag arvien vairāk un arvien ērtāk dzīvot. Mēs ar to milzīgo gribēšanu vienkārši pasauli sabojājam.
– Lai gan mums ir sava valsts, tomēr pastāv bažas, ka Latvijas tauta var izzust gan emigrācijas, gan demogrāfiskās situācijas dēļ.
– Tas ir tāpēc, ka mums visu laiku vajag vairāk. Mēs taču te nemirstam badā, bet mēs aizbrauksim tur, kur iet it kā labāk. Bet mēs jau vairs nezinām, ka mums Latvijā ir vislabāk. Ka šeit ir tā zeme, ko Dievs mums ir devis un par ko viņš licis rūpēties un mīlēt. Sava valoda, sava zeme. Bet mēs labprāt pieņemam pavisam ko citu un mēģinām tur iekārtoties. Vienkārši bēgam no saviem labumiem paši.
– Bet šīs vērtības – valoda, valsts – tās netiek sludinātas no valstsvīriem, viņi vairāk runā par naudu.
– Varbūt kādam labi jāsamaksā, lai sludina tieši to (smejas). Mēs dzīvojam tik ačgārni, ka ačgārnāk nevar būt. Es esmu ieaugusi Latvijā, ko nemaz nevarētu citur. Es domāju, ka katram latvietim šīm būtu jābūt tām lielākajām vērtībām. Ja viņš aizskrējis pasaulē meklēt kaut ko labāku, nedomāju, ka atradīs. Nu materiāli labāku dzīvi varbūt, bet tas apniks, tie nebūs viņa pamati. Mēs te esam ielikti, Dievs tā ir gribējis, citādi viņš nebūtu mums mūsu valodu devis. Es esmu ar to saaugusi, nevaru iedomāties citādāk. Dažās valodās varu lasīt grāmatas, un man ir interesanti, bet man vajag pārtulkot latviski, kaut arī saprotu, kas tur rakstīts. Latviski man ir skaidrāk. Tā kā jauna saprašana.
Ilgi esmu dzīvojusi Krievijas lēģeros, bet visu laiku tā valoda ir skanējusi. Man rūp par to, kas notiek mūsu valstī. Mums vajag atmest to lielo gribēšanu iet pāri savām robežām. Censties dzīvot savā valstī pašiem kā latviešiem. Apzināties savu identitāti. Padomāt par tām vērtībām. Es saprotu, ka var aizbraukt un atbraukt, ka mēs neesam vieni šajā pasaulē, esam arī Eiropā, bet tas jau nenozīmē, ka mums savas vērtības jāzaudē. Ja jau mēs varējām pacīnīties par savu valodu, tad varbūt mēs varam arī par savu identitāti pacīnīties. Neatdot tik vienkārši.
– Daudzi, kuri Latvijā nevar nopelnīt, teiks – kam man tāda identitāte, es ēst gribu.
– Es domāju, ka Latvijā neviens badā nenomirtu. Tas jau arī nav nekas briesmīgs, ja viņš aizbrauc kaut kur pastrādāt un atbrauc atpakaļ, bet nezaudē to, domā par to. Galvenais atcerēties, ka manai valstij es tagad esmu vairāk vajadzīgs, atgriezties un palīdzēt. Bet lielākā daļa jau to zaudē. Un pierod pie tiem labumiem. Cik daudz tad ir atgriezušies mūsu politiskie bēgļi, kuri aizbrauca uz mazu laiciņu. Jā, mēs būsim atpakaļ. Un cītīgi glabāja to latviskumu. Taču viņi negrib saistīties ar mūsu dzīvi šeit, jo tur ir labāk. Viņi ir pieraduši. Vienkārši ieaug tajā zemē. Tas jau vairs nav tas pats, kas dzīvot šeit uz vietas un karot ar tām nelaimēm, kas mums ir šeit.
Ir kas saka – jā, es mīlu Latviju, bet nevaru ciest to valsti, to valdīšanu. Viņi nevar paciest neērtības, jo tur ir ērtāk. Man jau arī patīk, ka ir mīkstāka gulta, skaistākas mēbeles, bet es galīgi necenšos pēc tā. Ar mantu vienkārši apaug. Es arvien atdodu prom. Mantas vienmēr ir par daudz. Jo var dalīties ar cilvēku ar pēdējo kumosu. Es saskatu evolūciju tajā, ka esam iemācījušies dot. Mēs daudz ziedojam. Ja televīzija uztaisa kādu ziedošanas pasākumu, cilvēki labprāt ziedo. No divu miljonu tautas miljonu jau nu noteikti var samest. Vajag iemācīties mīlēt savējos. Cienīt viņus. Būtu jāsāk dzīvot pēc Dieva likumiem, tad mums labi ies gan valstij, gan pašiem.
Mums vajadzētu, lai arī politiķi dzīvo pēc Dieva likumiem. Bet mums arī nav uz viņiem ar pirkstu jārāda, jo viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Ja kādu no mums ievēlētu, nezinu, kādi mēs būtu. Tā nav tā pati pensionāru sabiedrība, kurā es atrodos. Esmu citā līmenī. Ja cilvēks skrien tikai algas, tikai varas dēļ, tās ir lielākas kārības. Ka tikai tādu iemeslu pēc, tad nekas labs tur nevar iznākt. Domāju, ka mūsu daudz peltais Ulmanis ir apzinājies, ko viņš varētu dot savai valstij un arī devis. Viņš no saviem labumiem atteicies un tas atalgojās. Tā jau ir tā mīlestības puse.
Ja mēs katrs ziedotu savai valstij un patiesai dzimtenes mīlestībai tik daudz, lai dzimtene paceltos, tad būtu labi. Ir vajadzīga milzīga gudrība. Mēs tikai peļam un peļam, bet mēs taču neesam vieni paši pasaulē! Mums visapkārt ir visādi tīkotāji un kārotāji. Mēs paši esam Eiropā, kur arī nav nekas labāks. Mēs esam tādi paši starp citiem tādiem pašiem. Vienīgā iespēja ir pašiem kļūt labākiem un nepelt savus vadītājus. Un tad, kad ir iespēja izvēlēties, tad gudri skatīties, ko mēs gribam un ko negribam.
Man ir šaubas par tautas vēlētu prezidentu tajā stāvoklī, kādā tagad esam. Nacionālās partijas jau nav populāras. Knapi tiks Saeimā. Kāpēc starp latviešiem ir tik populārs "Saskaņas centrs"? Mani tas patiešām izbrīna, bet nu tā nu tas ir. Un tur jāsāk domāt, ko mums, latviešiem, vajadzētu darīt.