Patlaban esam pazaudējuši visu, un mums atņem arī pēdējo," skarbajā un bezcerīgajā pieredzē dalās četru bērnu māmiņa Anna (vārds mainīts).

Aizņēmāmies pārdomāti
"2001. gadā bankā paņēmām 30 000 eiro lielu kredītu un nopirkām māju, jo mūsu ģimenē aug četri bērni. Šo īpašumu uzreiz ieķīlāja, jo banka tāpat vien tik lielu naudas summu neaizdod. Līdz ar to māja, kurā dzīvojām, bija dalītais īpašums – bankas īpašums uz privātpersonas vārda.

Kredītu noformējām uz mana vārda, jo es strādāju algotu, labi apmaksātu darbu, un man bija visas sociālās garantijas. Vīrs uz sava vārda kredītu mājai ņemt nevarēja, jo viņš tikko kā bija uzsācis privāto biznesu, kurā brīžiem pelnīja ļoti labi, bet brīžiem tikpat kā nemaz.

Kredītu ņēmām eiro, jo bankas darbinieki uzreiz pateica, ka, ņemot kredītu citā valūtā (eiro vai dolāros), procentu likme ir zemāka, savukārt latos tā bija visaugstākā. Maksājām līgumā paredzēto summu, kurā mainījās tikai procents, kas bija atkarīgs no valūtas kursa. Tas ir starptautiski pieņemts mainīgs lielums, ar ko bija jārēķinās.

Likās, ka dzīve ir nostabilizējusies, vīram privātajā biznesā veicās, nauda nāca, un mēs domājām, ka bankā paņemto naudu atdosim. Taču, tuvojoties krīzei, problēmas parādījās no citas puses – sākās sarežģījumi mūsu savstarpējās attiecībās.

Pazaudēju darbu un izira ģimene
Uz "sitienu" jau ģimene neizirst, bet, kad katrs sākt vilkt deķi uz savu pusi, tad ir, kā ir. Vēl sliktāk kļuva tad, kad uz pusgadu pazaudēju darbu. Ne jau tāpēc, ka slikti strādāju, bet tāpēc, ka bija vajadzīgāki cilvēki, jo privātajā biznesā darba devēji darbiniekus izvēlās paši. Attiecības ar vīru izira tiktāl, ka mēs izšķīrāmies. Vīrs gribēja sākt jaunu dzīvi un atstāja mani ar četriem bērniem, māju un kredītu, kas bija uz mana vārda.

Ar to arī viss apstājās, jo nepietika naudas ne dzīvei, ne kredītam, ne procentiem. Atradu divus darbus – vienu kantorī, otru apkopējas. Darīju, ko varēju, lai bērni turpinātu pilnvērtīgu dzīvi, kāda mums bija.

2010. gadā māju atstājām, un ar bērniem pārcēlos uz īrētu dzīvokli Rīgā, lai ietaupītu vismaz transporta izmaksas, jo gribēju, lai viņi turpina mācības Rīgas skolā, kurā tās bija uzsākuši, un arī es pati strādāju Rīgā. Lai uzturētu normālu dzīves līmeni, bija vajadzīga elektrība, gāze, ūdens, apkure, telefoni, apģērbs, ēdiens, un visam minētajām cenas pamazām sāka celties, bet atalgojums par darbu – kristies. Negribēju bērnus "apzagt" tāpēc, ka man ir kredīts, parādi un esmu izšķīrusies no vīra. Gādāju, lai bērniem būtu skolai viss nepieciešamais un lai viņi varētu turpināt nodarbības interešu pulciņos, jo to, ko iekavēs tagad, pēc tam atgūt nevarēs.

Taču ar minimālajām algām, ko saņēmu abos darbos un bijušā vīra alimentiem, ko viņš maksāja no naudas, cik viņam bija, nepietika, lai gādātu par četriem bērniem un maksātu kredītu, jo ne komunālie maksājumi, ne pārtika, ne medicīnas pakalpojumi pie mums nav lēti. Būtu strādājusi trešajā darbā, bet to atrast neizdevās.

Ātrie kredīti bija vienīgais risinājums
Lai "savilktu galus kopā", biju spiesta ņemt ātros kredītus. Pirms diviem gadiem aizņēmos pirmo simts latu apmērā. Pirmajā reizē procenti nebija jāmaksā. Atdevu to. Bet, kad aizņēmos nākamo ātro kredītu, tas bija jāatdod ar procentiem, kas bija ļoti lieli un tika rēķināti pēc aizdevēju izstrādātas sistēmas. Un es tiku ierauta virpulī, no kura nebija izejas, jo, kā vienu kredītu atdevu, bija jāņem nākamais.

Līdzko iekavēju hipotekārā kredīta maksājumus bankā, palielinājās procenti, un bija jāmaksā soda nauda, līdz beigās kredīts par māju pieauga trīskārtīgi. Situācijā, kad radās problēmas ar atmaksu, summas, ko banka pierēķināja, pieauga vienkārši tāpat, no zila gaisa. Taču nevaru teikt, ka gluži no nekā, jo viss, kas notika, bija motivēts ar parakstīto līgumu, un tas bija bankas lēmums, jo tā savus likumus izdod pati. Valdība tajā nav iesaistīta, taču valsts likumdošana man kā privātpersonai uzliek par pienākumu pildīt ar banku noslēgto vienošanos.

No pieredzes, kas man ir ar bankām un citām kredītiestādēm, varu teikt, ka jebkurš kredīta devējs, ieskaitot banku, nekad mūžā nesastādīs nevienu līgumu, kas būs pret viņu. Un tajā būs vismaz trīs punkti, kuros kredīta ņēmējs zaudēs jebkurā gadījumā, ja radīsies problēmas ar saistību izpildi. Tie ir matemātiski aprēķini un likumi, kas garantē šo aprēķinu realizēšanu likumīgā veidā. Viss ir smalki izrēķināts, un kredīta ņēmējam atliek tikai piekrist, ja ir tik daudz ienākumu, lai kredītu varētu segt.

Mēs ņēmām kredītu, rūpīgi izvērtējot savus ienākumus, taču nevarējām paredzēt krīzi, tai sekojošo bezdarba vilni un minimālo algu par darbu, ko izdevās atrast. Un mēs nezinājām, ka problēmu gadījumā bankai būs likumīga aizsardzība, kas tiks nodrošināta ar likumu, bet mums kā privātpersonām un kredīta ņēmējiem nebūs nekādas aizsardzības.

Līdzko radīsies problēmas, kredīta ņēmējs būs zaudētājs jebkurā gadījumā, jo būs jāatdod nauda, plus procenti, un plus ieslēdzas soda naudas "skaitītājs" par kavējumiem. Un tad šis skaitlis, ja aizdoto naudu nevar atdot laikus, pieaug baisā apmērā. Tā arī es nonācu līdz maksātnespējai, jo mūsu parāds par māju no 30 000 eiro pieauga līdz vairāk nekā 90 000 eiro.

Jāteic, ka man vēl ļoti paveicās, jo māju izdevās pārdot, un vismaz daļu no hipotekārā kredīta varēju atdot bankai. Pašlaik man īpašuma vairs nav, un notiek privātais maksātnespējas process.

Sociālais dienests palīdzēt nevarēja
Lai cik grūti bija, centos tikt galā ar savām problēmām pati un iztikt bez palīdzības, līdz pienāca brīdis, kad naudas aptrūkās pavisam. Nekas cits neatlika, kā klauvēt pie sociālā dienesta darbinieku durvīm vietējā pašvaldībā un jautāt, kas pienākas tiem, kam nekā nav un kam atņem arī pašu pēdējo.

Diemžēl palīdzēt viņi nevarēja, jo uz mana vārda ir automašīnas, un tāpēc es skaitos bagāta. Lai arī man tās nav vajadzīgas, nevaru tās ne pārdot, ne dāvināt, jo maksātnespējas procesa dēļ transportlīdzekļi ir aplikti ar aizliegumiem. Vienu mašīnu bijušais vīrs lietoja biznesa vajadzībām, divas vispār nekustās, tās ir metāllūžņi, kam palikušas tikai pases un numuri. Maksātnespējas administrators zina, kādā stāvoklī ir mašīnas, bet sociālajam dienestam tas neko nedod, jo viņiem nav tiesību sniegt man palīdzību.

Ar godīgu darbu iztikai nopelnīt nevar
Patlaban strādāju divos darbos un saņemu divas minimālās algas, tātad "uz rokas" aptuveni 300 latus. No tiem trešo daļu atskaita sakarā ar maksātnespējas procesu. Atliek mazliet vairāk par 200 latiem, plus četri bērnu pabalsti ar kopējo summu 32 lati. Kopā 232 lati. Kā ar tādu naudu lai izdzīvoju ar četriem bērniem, kuri ir pusaudžu vecumā?

Mana darba diena sākas četros no rīta un beidzas ap astoņiem vakarā. Godīgi strādājot divos darbos, nevaru nopelnīt pietiekami, lai uzturētu dzīvokli un četrus bērnus. Vienīgie, kam galēji kritiskos brīžos varu lūgt palīdzību, ir mani radinieki un draugi, bet arī viņiem ir tik naudas, cik ir. Valsts iestādēs reālu palīdzību nav vērts meklēt, tādēļ pašlaik reāli redzu tikai divas iespējas, piemēram, kļūt par blēdi un meklēt darbu, kur naudu izmaksā "aploksnē", jo no tās neko momentā neatskaita, vai arī man ar bērniem ir jākāpj lidmašīnā un jābrauc prom no šejienes."