Stāsts sākas ar senu ģimenes fotogrāfiju, kurā rakstnieces vectēvs Kristaps, vecmāte Anna un viņu bērni redzami pie zemnīcas Sibīrijā, Omskas apgabalā. Raugoties mīļo cilvēku sejās, atdzīvojas atmiņu stāsti, izgaist laika dimensija, un kopā ar rakstnieci arī mēs veram zemnīcas durvis.

Tik dzīva, silta un emocionāla ir autores valoda, ka pārņem apbrīnojama klātesamības sajūta, jo katrā latviešu dzimtas atmiņā ir līdzīgi stāsti. Rakstnieces aizsākto dialogu par ģimenes spēju izdzīvot vēstures griežos gribas turpināt, tāpēc lūdzām Andru Manfeldi padalīties domās par ģimeni un vīrieti kā tās galveno balstu mūsdienu situācijā.

"Ģimene ir stipras nācijas pamats, sagraut ģimeni – nozīmē sagraut valsti. To, cik tas mērķtiecīgi tika darīts pagājušā gadsimtā, mēs zinām. Kari, izvešanas, kolhozi. Grāmatā "Dzimtenīte" viena no manām varonēm saka: "Traktoristu badu bērni, tie mēs esam!" Protams, ar šo teikumu nevēlos noniecināt traktorista amatu, bet padomju sistēmā visbiežāk tika arts, kults un sēts par brandavīna cenu.

Es savu dzīvi cenšos būvēt uz fundamentāliem un konservatīviem pamatiem un tiem, kas respektē Dievu kā augstāko autoritāti un Baznīcu (ar lielo burtu, ne kā konfesiju vai ēku, bet gan kā sakramentālu kopienu). Tātad ticīgie zina, ka ģimene ir mazā Baznīca. Savveida trīsvienība, kuras centrā kā galvenā sija, kolonna, balsts – ir tēvs. Diemžēl līdzsvars ir sagrauts un šie grautiņi turpinās.

Nedomāju, ka šai "pokemonu paaudzei" vajadzētu pārmest – latvieši, atgriežoties no Sibīrijas, nezināja, ko dzimtenē ēdīs un kur galvu noliks, bet vienalga pie pirmās izdevības rāvās uz mājām, toties jūs... ja nevarat piekraut pilnus lielveikalu ratus, bēgat uz īrijām, skotijām, zviedrijām un kļūstat par situētiem vergiem... Pārmetumam nav vietas, tikai skumjām, kas rodas caur izpratni.

Mēs esam saindēti. Gan ar pārtiku, gan filmām, gan ar paviršu saskarsmi un egoistiski nāvējošu vientulību. Cilvēki ir apjukuši, viņu draugs un dzīvesbiedrs kļuvis internets, templis – veikals. Bet es ceru, ka šis apjukuma un cietsirdības laiks reiz beigsies. Ne tikai – no ārpuses mainīsies, bet cilvēks pats taču var apstāties un padomāt – cik saturīgu, aizkustinošu, jēgpilnu mirkļu ir viņa dzīvē.

Man šķiet, ka katrā bedrē ir zemākais punkts, tam jākalpo par atspērienu. Zināt, izdzīvot, līdz saknēm un matu galiem apjēgt, ka tie "reiz izsūtītie" nebija nekādi svešie neandertālieši, bet, mēs paši, jo mūsu asinsradinieki ir daļa no mūsu asins sastāva. Izjust to ir patiešām svarīgi. Vismaz man tā bija. Jo caur uzrakstīto "Zemnīcas bērnos" es labāk izpratu savus tuviniekus un līdz ar to pati sevi. Dzīve rit kā pēc matemātikas formulas, lai atrisinātu, vispirms ir jāzin, kas "dots" un kas "jāpierāda."

Par savu vectēvu... Pastāstīt man neizdosies. Kad viņš aizgāja mūžībā, man bija deviņi gadi. Piedzimu kā piektais mazbērns, man sekoja vēl pieci. Tikai rakstot grāmatu "Zemnīcas bērni" un lūkojoties fotogrāfijas, es sapratu, kādu sagrautas dzīves noslēpumu viņam bija jānes. Vectēvs bija vecākais no bērniem, līdz ar to dzimtas māju mantinieks, viņa tēva tēvs līdz ar septiņdesmit citiem vecsaimniekiem no barona Manteifela bija saņēmis goda zīmi. Trīsdesmitajos gados "Rolavi" bija progresīva un bagāta saimniecība ar zirgu stalli, zivju dīķi, cepli un plašu dārzu. Tikai vēlāk es sapratu, ka, cīnoties Sibīrijā par maizi saviem pieciem bērniem un vēlāk atgriežoties turpinot cīnīties, viņam noteikti bija sāpīgi nolūkoties, kā mājas sabrūk. Tomēr fotogrāfijās redzu, kā viņš mazliet smīnīgi, šķībi un zobgalīgi smaida.

Nedomāju, ka pagātni vajag cilāt kā tādu vecu, saputējušu pēli, bet ielūkoties dziļi, dziļi sevī un tuvajos noteikti vajag. Jo dzimtas pagātne var izrādīties nevis bedre, bet aka, no kuras smelt.

Piederu pie tām stiprajām kurzemniecēm, kuras... "bez tā vīrišķa ir brangi iztikušas". Cik nu brangi! Uzskatu, ka sievietei viss nav jāvar, pat ja viņa to šķietami spēj. Bet ko lai dara... Mūsu vecmāmiņas, lai uzartu zemi pēckara gados, zirga vietā jūdza sevi. Un tas diemžēl atstāj pēdas visās frontēs un paaudzēs. No "karavadoņa brunčos" apgūt "pelēko kardinālu" arī ir mācību process, un, ja ir izpratne un mīlestība, tas iespējams.
Pat nepilnās ģimenes ir ģimenes. Lai gan vīrišķība un spēles prieks nav nekāds "cukura aizvietotājs", jā, sievietei tēti aizstāt neizdosies. Man šķiet, ja ģimenē ir tikai divi – bērns un mamma, iznāk tāds "ping pongs", ja ir trīs – veidojas jau spēles laukums. Sievietei, kas viena audzina bērnu, jābūt gudrai pa trim. Ir jāsameklē kāds vīrišķīgs vīrietis starp tuvākajiem radiem un draugiem, lai bērnam būtu piemērs.

Uzskatu, ka vīrieši ir ļoti labi audzinātāji. Ne velti agrāk skolotāji bija tieši vīrieši un tas nav nekāds arhaisms vai diskriminācija. Vīrietī no dabas ir ielikts kaut kas autoritatīvs, kaut vai caur balsi un stāju. Atceros kādu indiešu sakāmvārdu. Sieviete, ejot pa taku, taisni neies, viņa plūks puķes, aizsapņosies par putniem un tā tālāk, bet vīrietis ies taisni, viņam taču jānokļūst mērķī. Tāpēc sievietei būs, pie kā atgriezties, viņa nenomaldīsies.
Bet te atkal – mums ir jāapgūst un jāsamierinās ar to, kas mums ir dots. Un pat ja pūrā tik vien kā nabadzība – arī no tās cilvēks (sieviete), mīlot sevi un dzīvi, spēs kā tāds alķīmiķis izvilkt maksimālu labumu. Ikkatra ģimene, kurā ir bērns, patiešām ir svētīta. Jo caur bērnu mūsu mājvietās ienākas debesis un vecāku uzdevums ir gudri tās sargāt.

Kamēr 99 % pasaules iedzīvotāji ir radušies nevis mēģenēs, bet gan no tēva prieka jeb deldētā vārda "orgasms", nenovērtēsim aizmukušos, niknos, nodzērušos, gļēvos tēvus par zemu. Piedošana ir atslēgas vārds, kas ved pie Dieva dotās pasaules kārtības. Citādi Latvija sāk līdzināties mājai ar iebrukušu jumtu."