11. jūlijā nosvinējis 82. dzimšanas dienu, diriģents joprojām ir enerģijas pilns un aicina uz vīru koru dižkoncertu, kas notiks 18. novembrī. Apciemoju Edgaru Račevski un viņa kundzi Dzidru Langstiņu mājās, ko saimnieki dēvē par Redovillu.

– Daudzi uzskata, ka "Mūsu tēvs" bija Dziesmu svētku noslēguma koncerta kulminācija.
– Jā, arī es esmu dzirdējis šādas atsauksmes un pats esmu līdzīgās domās. Esmu pat dzirdējis vērtējumu – pēc "Mūsu tēvs" Dziesmu svētki beidzās. Vēlos ar mūsu sarunu izteikt vislielāko paldies dziedātājiem par sapratni, par viņu darbu, muzikālo attieksmi un pareizā satura atklāsmi "Mūsu tēvs" dziedājumā. Manas audžumeitas meita, kas arī dziedāja kopkorī, pēc pirmā mēģinājuma teica – es neko nevarēju darīt, es apsēdos un raudāju.

– Vai pašam arī bija jāraud diriģējot?
– Tā viņš ir. Kā es sāku diriģēt, acis jau gatavas. Jau ar pirmo akordu tas notiek. Tā teikt, dabīgs risinājums. Dziesmas iedarbība bija ļoti koncentrēta, un man ir prieks, ka tas tā notika. Tā bija mākslas likumsakarība. Šī dziesma ir daļa no kantātes "Dievs, Tava zeme deg!", un man tā ir tuva arī tādēļ, ka pazinu tās autorus Lūciju Garūtu un Andreju Eglīti. Andrejs Eglītis bija izcils dzejnieks. Kad viņš dzīvoja Stokholmā, mēs ar kori baznīcā nodziedājām visu "Dievs, Tava zeme deg!", un Andrejs Eglītis to dzirdēja. Tas notika 1991. gadā. Arī ar komponisti Lūciju Garūtu man bija vismīļākās un vislabākās attiecības, esmu piedalījies viņas autorkoncertu veidošanā.

Gatavojoties Dziesmu svētkiem, apbraukāju visu Latviju, tādēļ man bija iespēja dziedātājiem izskaidrot dziesmas "Mūsu tēvs" vēstījumu un radīt pareizo attieksmi. Kad diriģēju šo dziesmu 1990. gadā, teicu kopkorim, ka jābeidz domāt par desām un kāpostiem un jāiztēlojas, ka viņi atrodas nevis Mežaparka estrādē, bet baznīcā. Šogad dziedātāji jau ātrāk bija pareizi noskaņojušies.

– Kuros Dziesmu svētkos bija vairāk dalībnieku – 1990. gadā vai šogad?
– 1990. gadā kopkorī bija aptuveni 20 000 dziedātāju, tas ir nedaudz vairāk nekā šogad. Arī dziedātāju skaits vīru koros toreiz bija iespaidīgāks. Ja šogad piedalījās aptuveni 800 vīru koru dziedātāju, tad 1990. gadā – aptuveni 2000.

– Kādēļ, jūsuprāt, samazinās dziedātāju skaits vīru koros?
– Tādēļ, ka daudzi vīri ir aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Turklāt par kārtīgu vīru kori es saucu tādu, kur ir no 70 līdz 100 dalībnieki, nevis kamerkori ar 25 vīriem. Taču es to neņemu vērā un turpinu organizēt pasākumus vīru koriem. Nu jau būs 13 gadi, kopš rīkoju vīru koru dižkoncertus 18. novembrī. Arī šogad valsts svētkos notiks koncerts Latvijas Universitātes Lielajā aulā pulksten 16.

– Kā kopumā vērtējat šos Dziesmu svētkus? Esat Dziesmu svētku virsdiriģents kopš 1970. gada – jums ir, ar ko salīdzināt.
– 1990. gada Dziesmu svētki bija viens no kulminācijas punktiem šo svētku vēsturē. Tā bija unikāla situācija – Atmodas laiks, sabraukuši dziedošie latvieši no visas pasaules, ļoti kupls skaits dziedātāju. Tautas atkalapvienošanās izpaudās emocionāli ļoti daudzpusīgi. Uzskatu, ka šī gada Dziesmu svētki emocionāli tuvinājās Atmodas laika Dziesmu svētkiem, tiesa, nesasniedzot tik lielu eiforiju, kā toreiz. Bet vienalga šie bija vieni no retajiem svētkiem, kas stāv tuvumā 1990. gada virsotnei. Šajos Dziesmu svētkos kopkora tīrskanība arī bija labāka nekā iepriekšējos gados.


Pilnu interviju ar Edgaru Račevski lasiet 31. jūlija laikrakstā "Kodols".