Uzaicinājumam pieminēt Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoru bija atsaukušies Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, arheologi, akadēmiķi Guntis Zemītis, Ieva Ose un Andis Caune, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Andris Priede, Siguldas novadpētnieks Aivars Janelsītis, vēstures doktore Zigrīda Apala un citi.

Pirms diskusijas par G. Jansona mūža devumu tika atklāta arhitektam veltīta izstāde, kuras veidotāji uzsvēra, ka savu mūža misiju – paglābt no bojāejas Latvijas senās vēstures pieminekļus – jaunais cilvēks izvēlējies 13 gadu vecumā, stāvot pie uguns izpostītās Sv. Pētera baznīcas un Melngalvju nama drupām. Mūža laikā tas viņam arī izdevies.

"Mēs nezinām, kas bija un kāds izskatījās Livonijas Indriķis, bet viņa mūža darbs – "Indriķa Livonijas hronika" – uz mūžiem saglabājis autora vārdu. G. Jansona vārdu saglabās arī no laika zoba tālākas drupināšanas atdzimušie viduslaiku celtniecības pieminekļi," sacīja akadēmiķis A. Caune.

Kā pirms 11 gadiem savas grāmatas "Turaidas pils arhitektūra. 13.–17. gadsimts" priekšvārdā rakstīja G. Jansons, pirmo reizi mūžā viņš Turaidas pilsdrupas ieraudzījis 1958. gadā. Tās bija krūmos ieaugušas; viss liecināja par dabas spēku uzvaru pār cilvēka roku darinājumu. Pāri drupām un krūmājiem slējās vienīgi arhitekta Kārļa Vikmaņa restaurētais pils galvenais tornis.

Bija jāpaiet daudziem gadiem, lai sadarbībā ar arheologiem Jāni Graudoni un Gunti Zemīti, būvdarbu vadītāju Jāni Tuču, amatnieku Ivanovu dzimtu un tagadējās muzejrezervāta direktores A. Jurkānes atbalstu pils atgūtu pašreizējo izskatu.

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, arhitekts Gunārs Jansons (1928–2013) bija izcils Latvijas viduslaiku mūra arhitektūras pieminekļu un seno koka dzīvojamo ēku būvvēstures pētnieks. Viņš izstrādājis restaurācijas projektus ne tikai Turaidas viduslaiku pilij, bet arī Ikšķiles pirmajai baznīcai, Ainažu jūrskolai, vairākām viduslaiku Rīgas un Kuldīgas 18.–19. gadsimta dzīvojamām ēkām un citām Latvijas senceltnēm.

G. Jansons ir sarakstījis grāmatas par Kurzemes pilsētu 17.–19. gs. koka ēkām (1982), Ikšķiles viduslaiku pili un baznīcu (2004), Turaidas pils 13.–17. gs. arhitektūru (2007), kā arī daudzus desmitus periodikā un rakstu krājumos publicētu pētījumu.

70.–90. gados G. Jansons dienasgrāmatas formā sarakstīja savas bērnības un jaunības dienu atmiņas "Savas dzīves piemiņai", kuras, apkopojot grāmatā, 2017. gadā ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu izdeva Latvijas Vēstures institūta apgāds sadarbībā ar Turaidas muzejrezervātu.

Savukārt rūpība, ar kādu tiek uzturēta Turaidas pils, ļauj cerēt, ka G. Jansonam kapā nav jāgriežas otrādi. To pašu var sacīt par arhitekta izplānotā Raiņa parka likteni Siguldā. Izpētījis, piemēram, izcilā dārznieka Georga Kupfalta mantojumu, viņš sagaidījis, kamēr uzsnieg sniegs, tad vērojis, kurā vietā cilvēki iestaigās celiņus un tikai tad iezīmējis tos parka projektā. Tas labi darbojas vēl šodien, sacīja siguldietis A. Janelsītis, piebilstot, ka arhitekts savulaik acīmredzot neglābjami saslimis ar "Siguldas bacili" un tas viņu aizvedis arī uz Turaidu.

Meistara deviņdesmitgadei pieskaņotajā diskusijā piedalījās vēsturnieki, arheologi un muzeju ļaudis.