Viņa uzskata, ka Rīgas cirkam jāattīstās par laikmetīgu kultūras, cirka un mākslas centru. Bijušie kolēģi saka, ka Inārai neviens darbs nav par grūtu, viņa ir stratēģiski domājoša, tendēta uz izcilību un problēmsituāciju atrisināšanu. Bērnībā Ināra vēlējusies kļūt par Valsts prezidenti. Nu jau vairāk nekā mēnesi viņa cenšas tikt galā ar steidzamākajiem darbiem Rīgas cirkā, kur tiekamies uz sarunu.

– Pēdējā laikā esi sniegusi daudz interviju. Vai neesi jau nogurusi?

– Medijus un arī sabiedrību interesē gan Rīgas cirka nākotne, gan tas, kā mainīsies cirka izrādes Latvijā savvaļas dzīvnieku aizliegšanas gadījumā. Esmu priecīga par šo interesi un ceru, ka mediji par cirku rakstīs arī tad, kad varēsim pastāstīt īstus jaunumus par izrādēm, kas skatāmas, vai izglītības programmu, kas apmeklējama.

– Vai pārmaiņas cirkā netiek izmantotas arī politiskiem mērķiem?

– Domāju, ka lēmums par dzīvnieku neizmantošanu cirkā ir vienkāršs un reizē sarežģīts. Vienkāršs tāpēc, ka tas ilgstoši ticis gatavots Zemkopības ministrijā, ir apsvērti visi par un pret, likumā ir ieviestas izmaiņas, kas ir racionālas un, manuprāt, zinātniski pamatotas. Sarežģītā puse ir tas, ka šis ir jautājums par mūsu vērtībām, par to, kurā virzienā mēs – sabiedrība – gribam iet. Es domāju, ka mūsu vērtības neveidojas racionāli – nevar tā pēkšņi nolemt: es tagad būšu cilvēks, kurš nevēlas vardarbību. Cilvēks līdz šādam lēmumam nonāk, attīstoties dzīves laikā. Domāju, tieši tāpēc, ka šis jautājums ir tik dziļš, emocionāls un mūsu katra tradīcijās balstīts, tas viegli pakļaujas manipulācijām, kad kāds biedē: pārmaiņas – tas ir slikti.

Manuprāt, pārmaiņas cirkā šobrīd tiek veiktas ļoti plānveidīgi – pērn Kultūras ministrija, ņemot vērā Zemkopības ministrijas izstrādātos grozījumus, izsludināja iepirkumu uz mākslinieciskās koncepcijas izstrādi par Rīgas cirku kā daudzfunkcionālu cirka un citu mākslas pasākumu norises vietu, izvērtējot tā attīstības potenciālu. Secinot, ka Rīgas cirkam ir daudz neizmantotu attīstības iespēju, tika nosprausts jauns kurss, un šajā virzienā mums arī jāveido cirka stratēģija. Pat ja Saeima nepieņemtu šādu likuma punktu, tas Rīgas cirkam neliegtu darboties pēc jaunas stratēģijas.

– Kāda ir tava nostāja?

– Tā nav mana cīņa. Es startēju konkursā, kura uzstādījums jau bija cirks bez savvaļas dzīvniekiem. Teicu, ka, manuprāt, Rīgas cirks var iztikt arī bez citiem dzīvniekiem – suņiem, kaķiem, zirgiem. Šeit strādājot, arvien vairāk jūtu, kāpēc. Ja mēs gribam attīstīt izglītības programmas, rezidenču programmu un veidot daudzveidīgas izrādes, šeit to telpu nav nemaz tik daudz. Turklāt Pārtikas un veterinārais dienests ir skaidri pateicis, ka šeit arī pēc rekonstrukcijas nevar nodrošināt savvaļas dzīvnieku labturības normu ievērošanu.

– Klīst runas, ka cirka iznīcināšana nepieciešama, lai šīs unikālās ēkas notirgotu investoriem...

– Pirmkārt, cirks netiek iznīcināts. Esmu šeit, lai veidotu Rīgas cirka darbības stratēģiju nākamajiem pieciem gadiem. Kopā ar darbiniekiem un daudziem atbalstītājiem plānojam, kā atjaunot Rīgas cirka darbību un kā vislabāk izmantot ēku cirka mākslas attīstībai. Šī ēka ir kultūrvēsturisks piemineklis, kas nozīmē, ka tās funkcijai jābūt arī šā statusa cienīgai – to nevar tā vienkārši pārdot citiem nolūkiem. Kultūras ministrija vairākkārt uzsvērusi, ka ēka Merķeļa ielā 4 taps par daudzfunkcionālu cirka mākslas centru, skaidri norādot, mūsu kopīgais mērķis ir saglabāt un attīstīt cirku Latvijā – mūsdienīgu un pieejamu visiem.

Otrkārt, aicinu visus aizdomāties, kādēļ un kā interesēs ar šo jautājumu tiek manipulēts. Kādēļ tas ir iespējams, ka atbildīgās personas sniedz skaidru redzējumu par nākotni, bet citi turpina paust apšaubāmus, nepamatojamus argumentus, manipulējot ar prātiem.

– Kāds ir mūsdienīgs cirks?

– Man negribas pretnostatīt klasisko un mūsdienīgo jeb laikmetīgo cirku. Cirks nemitīgi attīstās. Tradicionālajam cirkam bija skaidrs scenārijs – zināma secība, dinamika un metodes publikas emociju radīšanai. Pamazām cirks pasaulē ir mainījis formu. Ja iepriekš cirks bija amatniecība, 20. gadsimta beigu daļā tas kļuva par mākslas un radošās izpausmes veidu. Cirks joprojām ir ļoti daudzveidīgs – sākot ar klauniem ar sarkanu degunu, līdz pat klauniem, kuri priekšnesumu veido tikai ar savu seju.

Cirku nevar ielikt vienā rāmī. Nemitīgi notiek jaunrade, piemēram, miksējot cirku ar deju, mūziku, teātri. Laikmetīgajā cirkā mākslinieki sadarbojas jaunradē, ir savstarpēja mijiedarbība. Robežu ir maz, var radīt jebko. Protams, saglabājas arī tradicionālie cirka elementi – akrobātika, klaunādes, žonglēšana, līdzsvara vingrojumi un citi pamatelementi.

– Kāds ir cirka mērķis? Vai tikai izklaidēt? Ko skatītājs gūst no cirka apmeklējuma?

– Ja cirka mērķis būtu tikai izklaidēt, manis te nebūtu. (Smejas) Mani uzrunā jēgpilnas lietas, gribas ko vairāk par izklaidi. Fiziskā ziņā jebkura cirka izrāde komunicē cilvēka spēju limitu.

Redzu, ka daudziem cilvēkiem – cirka māksliniekiem – cirks ir dzīves jēga, viņi ir atraduši sevi cirkā, jo tas ļauj viņiem justies kā viņiem pašiem. Un tad ir citi cilvēki, kuriem es gribētu parādīt cirku, lai viņi var pamēģināt to paši, tāpēc būs izglītības programmas, kurās varēs apgūt cirka elementus. Kad piedzīvo, ka vari izdarīt ko tādu, kas tikko likās pilnīgi neiespējami, kļūsti pašpārliecinātāks un saproti, ka vari sasniegt vairāk. Sadarbojoties ar citiem, iemācies uzticēties, jo zini, ka tevi atbalstīs, noķers. Sociālais cirks, kas arī daudz zinātniski pētīts, mērķtiecīgi atbalsta bērnus un jauniešus to attīstībā.

Cirks ir māksla – cirka mākslinieks liek domāt, uzdot jautājumus, provocē. Laikmetīgais cirks, tāpat kā teātris, spēj risināt jautājumus, kuri šobrīd ir aktuāli pasaulē un sabiedrībā. Vienlaikus cirks ir ļoti demokrātiska māksla, jo, ja man negribas iedziļināties, es varu tikai skatīties un baudīt šovu.

– Kādu esi iecerējusi Rīgas cirku? Kas tajā notiks?

– Protams, tajā būs izrādes. Otrs – mākslinieku rezidences. Tas nozīmē, ka cirka mākslinieki no visas pasaules varēs braukt pie mums, veidot kopīgus projektus, pēc tam ar tiem uzstāties gan pie mums, gan citur pasaulē. Turklāt mēs šos māksliniekus, kamēr viņi rezidēs Rīgā, varēsim aicināt kā ekspertus izglītības programmās. Ir daudz iespēju, tikai jāpiesaista finansējums.

– Kā notiks cirka izrāžu izvēle?

– Mēs atvedīsim jau gatavas izrādes un rādīsim tās, kas taps tepat uz vietas rezidencēs. Neesmu cirka eksperte, tāpēc esmu lūgusi talkā cilvēkus, kuri pārzina šo industriju. Piemēram, Mārtiņš Ķibers, kurš jau piecus gadus organizē cirka festivālu "Re, Rīga!", zina, kādas izrādes pasaulē ir pieejamas. Arī mūsu uzaicinātais konsultants Johans Floks no Francijas, kurš redz 160 izrādes gadā. Viņš dalās ar viedokli, iesaka, ko vērts redzēt. Piesaistīju arī Mārtiņu Mielavu un Dāvi Kaņepi, kuriem ir pašiem savi festivāli ar cirka izrādēm. Mums pamazām jāintegrējas starptautiskajās cirka organizācijās. Jāapzina šobrīd pieejamie resursi, jāizvērtē mērķauditorijas intereses un jāatved labākais, kas ir pieejams pasaulē.

Tas ir mīts, ka tradicionālais cirks domāts tikai bērniem, bet laikmetīgais – tikai pieaugušajiem. Lielākoties cirka izrādes paredzētas visai ģimenei, lai interesanti būtu gan bērniem, gan vecākiem un vecvecākiem.

– Vai, pirms kļuvi par Rīgas cirka direktori, tev patika cirks? Varbūt atceries savu pirmo cirka apmeklējumu?

– Cirka manā dzīvē nav bijis pārāk daudz. Atceros savu pirmo cirka apmeklējumu: man bija apmēram 11 gadu, un es dzīvoju Daugavpilī. Bija atbraucis ceļojošais cirks, un uz to gāju kopā ar tēti. Atceros, ka ļoti vēlējos tur nokļūt, jo šķita – tajā teltī ir kaut kas noslēpumains, bet neatceros, kas tajā notika. Pirms pāris gadiem ar draudzeni biju Rīgas cirkā, bet arī to neatceros spilgti.

– Vai toreiz ienāca prātā, ka reiz te varētu strādāt?

– Noteikti ne.

– Kāpēc tad nolēmi pieteikties konkursā uz cirka direktora amatu, ja zinām, ka bērnībā vēlējies kļūt par Valsts prezidenti?

– (Smejas) Es īsti neko savā karjerā neesmu darījusi mērķtiecīgi. Viss ir izdevies tādā plūsmā – cenšoties iedzīvināt un sakārtot sabiedrībai nepieciešamo. Tā tapa fonds "Viegli", pirms tam Jauniešu ministru kabinets. Salīdzinoši maz esmu strādājusi citiem, lielākoties pati radīju sev darbu. Cirks ir kaut kas pretrunīgs, bet reizē arī intriģējošs. Protams, šis darbs dos interesantu pieredzi un arī zīmogu uz visu mūžu. Jo – kā gan cirka direktors varētu kļūt par prezidentu! (Smejas) Ja nopietni, tad tas, ko patiešām gribēju, ir katru dienu iet uz darbu, nezinot, kas notiks, bet zinot, ka man būs jāmācās. Es vēlos izaugt un daudz mācīties no dzīves, no pieredzes. Man šķiet, ka te man ir iespēja risināt arvien jaunus jautājumus un kļūt arvien kompetentākai. Par to es priecājos. Man šķiet, ka cilvēkam ir svarīgi attīstīties visu mūžu.

Ināra, stopējot Jaunzēlandē.

– Daudzi Latvijā tevi pazīst kā vienu no fonda "Viegli" dibinātājām. Tajā esi paveikusi daudz un lielus darbus. Vai tev tur pietrūka darāmā, ja vēlējies jaunu izaicinājumu?

– (Smejas) Imantam Ziedonim ir vārdi: "Nekā jau nepietrūkst, bet arī nepietiek." Darba man noteikti nepietrūka, jo nevalstiskajās organizācijās darba nekad nepietrūkst. Joprojām esmu fonda "Viegli" valdē. Tolaik strādāju birojā, biju laimīga, ka man ir tik jēgpilns darbs. Bet tad uzdevu sev jautājumu: vai es turpinu attīstīties? To varētu darīt arī "Viegli" ietvaros, bet, nemainot vidi, tas būtu grūtāk. Tāpēc drosmīgi pieņēmu lēmumu, ka man ir jāiemet sevi kādā nepazīstamā vidē. Citādi pārņem bailes par to, ka tik ilgi nekas nav mainījies. Man vajadzēja bailēm paskatīties acīs, lai es nekļūtu inerta pret dzīvi.

– Tu vairākkārt piemini to, ka tev ir svarīgi attīstīties un augt. Kam tu sevi gatavo? Kas ir tavs mērķis?

– Bērniem! (Pārliecinoši) Patiesībā tā ir vienīgā mana atbilde. Profesijas ziņā es gribu būt ļoti laba tajā, ko daru. Bet kā cilvēks es sevi gatavoju bērniem.

– Un kā tad paliek ar prezidenta amatu? Vai esi atmetusi šo domu?

– Jā, jau sen. Toreiz, kad bērnībā vecmāmiņai teicu, ka vēlos kļūt par prezidenti, vecmāmiņa jautāja: un ja nopietni? Tad sapratu, ka tā ir slikta ideja. Tā bija mana emocionālā vēlme par lietu sakārtošanu, lietu pareizību, godīgu virzienu. Kā bērns domāju, ka prezidents to var izdarīt, domāju, ka tā es varētu dzīvot jēgpilni un strādāt darbu, kas nāk citiem par labu. Studējot politikas zinātni un strādājot par brīvprātīgo Latvijas Jaunatnes padomē, atklāju, ka tās ir daudz praktiskākas lietas, kas dara mani laimīgu.

Lai gan man šī mērķa vairs nav un zinu, ka nebūs, ir tomēr ļoti svarīgi saprast, kurā brīdī un ko mēs varam valstī mainīt. Ir ļoti svarīgi, lai mēs katrs kļūstam par labu, kvalitatīvu cilvēku, vēlams – profesionāli, lai varam visu savu potenciālu ieguldīt, uzlabojot lietas, kas mums nepatīk. Nav jābūt prezidentam, lai kaut ko mainītu.


Pilnu interviju lasiet 6. jūnija laikrakstā "Kodols".