Ko var paveikt 24 stundās
Tā īsumā un ātri pastāstīt, kas ir Jana Kolbina, būtu grūti. Tāpēc apzīmējums "rabarbers" ir īsti vietā, jo arī šis augs, pozitīvas enerģijas pilns, pavasarī izlien no zemes un drīz vien kļūst ļoti pamanāms.
Janai ir 22 gadi, viņa dzīvo Salaspilī, studē Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, strādā Rīgas Valdorfa skolā, spēlē teātrī, ir pasākumu organizētāja Salaspils kultūras namā "Enerģētiķis", darbojas pašas veidotā jauniešu klubā "Zibsnis". Turpat kaut kur ir arī aizraušanās ar zirgiem, dzejas rakstīšana un vēl daudz kas cits.
Kad 3. maijā Rēzeknē, Latgales vēstniecībā "Gors", viņai tika pasniegts apbalvojums "Laiks Ziedonim", balvas pieteicējs godīgi atzina, ka viņam nav skaidrs, kā viens cilvēks 24 stundās spēj paveikt tik daudz.
Sapnis strādāt Valdorfa skolā
"Rīgas un Apriņķa Avīze" Janu sastapa dažas dienas pirms apbalvošanas Rīgas Valdorfa skolā. Ieraugot jauno skolotāju, uzreiz kļūst skaidrs, ka viņa ļoti labi iederas šajā bērnu balsu piepildītajā vidē. Uz jautājumu, kā nokļuvusi skolā, Jana pastāsta, ka vidusskolā viņu interesējušas ļoti daudzas lietas – gan sports, gan teātris, gan zīmēšana.
"Ko tikai es nedarīju! Līdz 9. klasei biju pārliecināta, ka savu dzīvi gribu saistīt ar medicīnu, jo man šķita ‒ un joprojām tā šķiet –, ka ir svarīgi palīdzēt cilvēkiem. Taču esmu ļoti emocionāla un empātiska, joprojām nespēju domāt racionāli, ja man blakus kāds raud vai kādam tek asinis. Pusaudzes gados man bija tik bail no sarkanās krāsas, ka nopirku sev melnas, spīdīgas sporta kurpes ar asinssarkanām auklām un katru rītu sevi mocīju, tās sienot.
Tad aprunājos ar tēti, un mēs izdomājām, ka es varētu mācīties jurisprudenci, jo juristi arī palīdz gan nabagajiem, gan bagātajiem, gan labiem un ne tik labiem cilvēkiem.
Taču es jau kopš 5. klases darbojos skolas dramatiskajā pulciņā. Vēlāk sākām improvizēt, un, kad sadraudzējos ar skolotāju Andu Vaivadi, vidusskolā man bija sava 50 minūšu gara monoizrāde. Iedegos par teātri un pēc 12. klases devos uz Kultūras akadēmiju, lai stātos aktieros. Rūgtums, ka nekas nesanāca, ir pārgājis, bet mīlestība uz teātri tāpēc nav izgaisusi.
Jau nākamajā dienā, kad uzzināju, ka nebūšu aktrise, iesniedzu dokumentus Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, jo man ļoti patīk bērni. Neviens īsti nesaprata, kāpēc es tā izdarīju, bet es esmu sava ceļa gājēja un, ja reiz kaut ko iedomājos, tad ietiepīgi to daru.
Jau 1. kursa otrajā pusē sāku strādāt skolā Salaspilī, parādījās arī privātstundas. Tā tas viss ritēja, līdz 2017. gada janvārī sāku strādāt Rīgas Valdorfa skolā. Uzskatu, ka mans sapnis ir piepildījies. Es, protams, varētu strādāt vispārizglītojošajā skolā, bet tad man būtu sevi jālauž, lai līdz galam iederētos tajā sistēmā, un ieguvēji nebūtu nedz bērni, ko es mācītu, nedz es pati. Pašlaik esmu otrā skolotāja 2.b klasē. Nedaudz izmēģināju spēkus, arī 5. klases skolēniem mācot latviešu valodu.
Nospēlēt Frīdu Kalo
Jana ar smaidu atzīst, ka spēlējot gan dzīves, gan dramatisko teātri. "Nupat "laidām gaisā" iestudējumu par meksikāņu mākslinieci Frīdu Kalo – "Domājot par Frīdu". Tas bija skaists, emocionāls gabals, kuru izveidojām pēc Haidenas Hereras grāmatas "Frīda. Frīdas Kalo biogrāfija" motīviem. Kopā ar režisori uzbūvējām septiņus stāstus ar ekspresīviem dialogiem, muzikālām pārejām, dejām un, protams, tērpiem, spilgtiem kā pati Frīda.
Pirmizrāde notika Salaspilī, kultūras namā "Rīgava", bet nospēlējām arī izrādi Mazajā ģildē Rīgā. Pie izrādes strādājām patiešām ilgi. Atzīšos, man, Janai Kolbinai, pavisam noteikti ir ļoti maz kopīga ar Frīdu Kalo. Droši vien tieši tāpēc tik ļoti iemīlēju šo meksikāņu mākslinieci, jo tas bija liels izaicinājums. Domāju, ka šo izrādi spēlēsim arī nākamajā sezonā," teic Jana.
Kas ir pats svarīgākais
"Kad jau zināju, ka mana teātra kolēģe Anita Krūmiņa mani ieteikusi "Rabarbera" nominācijai un tiku uzaicināta tikties ar fonda "Viegli" ļaudīm, mana vecmāmiņa nokļuva slimnīcā. It kā jau nekas briesmīgs – vidēji smags bronhīts un kaut kāds vīruss, bet vecmāmiņa man ir VISS. Viņa mani ir veidojusi tādu, kāda es esmu. Un brīdī, kad mans mīļais cilvēks bija slimnīcā, man šķita, ka nekam vairs nav īstas nozīmes – ne mācībām, ne pulciņiem, ne skolai, ne teātrim.
Toreiz, lai tiktu pie vecmāmiņas, nācās gaidīt rindā 40 minūtes, jo slimnīcā bija gripas karantīna. Kad beidzot tiku pie viņas, parunājāmies kādu brītiņu, un vecmāmiņa man tā vienkārši teica: "Skrien nu, skrien tālāk savos darbos," atceras Jana.
Iznākot no slimnīcas, lielas un sāļas asaras ritējušas pār Janas vaigiem. "Pat nesapratu, kāpēc. Un tad vēlāk sarunā ar fonda vizionāriem kāds man prasīja: "Kāda ir dzīves jēga?" Atbildēju: "Kurš to var pateikt? Un vai vajag?"
Man jau šķiet, ka, tāpat kā visās citās lietās, tik svarīgs nav rezultāts, cik ceļš uz to, vienalga, vai tās būtu studijas, darbs vai teātris. Arī saviem skolēniem es saku, ka ne jau tos kontroldarbus mēs vēlāk atcerēsimies, bet mācību stundas, kuras veidojām mēs paši. Tāpēc arī mans iemīļotais žanrs teātrī ir improvizācija."
Kur rodas enerģija
Jautāta, kur tādi nemiera gari kā viņa ņem enerģiju, lai darītu vienu darbu pēc otra, Jana teic: "Viena lieta ir atgriezeniskā saite, ko tu saņem no bērniem, bet ar to ir sarežģīti. Labākajā gadījumā atdotais un saņemtais ir līdzsvarā, bet ne vienmēr. Protams, arī es eju uz teātri, pie jūras un uz mežu, un tas noteikti dod spēku. Ja runājam par Salaspili, tad tas ir ābeļdārzs un Daugava. Lasu dzeju, bet kādreiz man pašai patīk uzrakstīt kādu dzejas rindiņu, un tie ir brīži, kad esmu pati ar sevi. Tas ir tā ļoti privāti.
Šovasar, lai būtu dialogs pašai ar sevi, esmu nolēmusi doties uz Santjago de Kompostelu Spānijā. Ceļš no Francijas dienvidiem līdz Spānijas vidienei ir 800 kilometrus garš un aizņems 35 dienas. Pēc tam gribu pieveikt vēl 80 kilometrus līdz okeānam. Brauksim divatā ar draugu, bet iesim katrs savā nodabā. Nesen, domājot par gaidāmo ceļojumu, pārlasīju Paulu Koelju grāmatu "Alķīmiķis"."