– Jaunais kompaktdisks nav jūsu pirmā tikšanās ar Raimonda Paula mūziku. Kad tā sākās?

– Mana sadarbība ar Raimondu Paulu ilgst no 1984. gada. Paulam Dievs devis talantu radīt melodijas. Kas tās aranžē un izpilda, būtiskas nozīmes nav. Jo mūzikā pamatu pamats ir melodija.

Pēc konservatorijas strādāju vīru korī "Absolventi", ļoti nopietni spēlēju akordeonu, veidoju koncertprogrammas kopā ar Ķekavas lauku kapelu Jāņa Grigaļa vadībā, tāpēc nācās saskarties arī ar Paula dziesmām. 1986. gadā kopā ar "Absolventiem" izveidojām divdaļīgu Paula dziesmu koncertu. Pirmajā daļā skanēja klasiskās melodijas no teātra izrādēm, a cappella – "Māte saule", "Vairs nesēro" un "Cīrulīši", latviešu tautas melodiju apdares, arī "Latvju strēlniekam" un "Dzīvības mūžīgais vārds", kas padomju laikā skaitījās diezgan nacionālas dziesmas, otrajā – populārākās ziņģes, piemēram, "Vēju stundā", "Zilā", "Manai dzimtenei", "Atziedi dvēsele".

Kopš tā laika reizi desmit gados rīkojam Raimonda Paula jubilejas dziesmu koncertus. Drīz svinēsim šīs sadarbības trīsdesmitgadi. Skolēnu dziesmu svētkos, piemēram, esam dziedājuši "Tālavas taurētāju". Pateicoties šim skaņdarbam, 12 tūkstoši jauno dziedātāju iepazina Rūdolfu Blaumani.

– Kāpēc tapa "A cappella"?

– "A cappella" programma ir mans mēģinājums parādīt Latvijas mūzikas mīļotājiem, ka Pauls nav tikai ziņģu autors un labs instrumentālās mūzikas izpildītājs, bet arī pietiekami spēcīgs komponists, kas var radīt arī nopietnu koru mūziku. Manuprāt, šis albums ir nozīmīgs arī pašam maestro.

Pašlaik latviešu vīru koru kustība iet zudumā, palikuši tikai viens vai divi skaitliski lieli kori, tāpēc radās doma izveidot programmu Raimonda Paula 75. jubilejai, kurai gatavojāmies divus gadus. Manās rokās nonāca skaistas partitūras, kas bija rakstītas 70. un 80. gados. Pirmajā daļā iekļāvām klasiku – 13 a cappella dziesmas. Maestro bija pārsteigts par dažām, apgalvojot, ka tās viņš nav rakstījis. Nācās pierādīt, ka autors tomēr ir viņš. Divas dziesmas – "Mana dzidrā, sērā dzimtene" un "Mans miers" – rakstītas kinofilmai "Mans draugs – nenopietns cilvēks", taču filmā skan tikai motīvs.

Uz manu 60 gadu jubileju viņš uzdāvināja astoņas brīnišķīgas dziesmas jauktajam korim par Latvijas upēm, publiskā koncertā tās atskaņoja manis izveidotais draugu koris. Cikla trīs dziesmas ierakstītas diskā ar Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas pedagoģijas nodaļas sieviešu kori.

Albuma dziesmas var klausīties arī vienkārši klausītāji, jo katrai dziesmai ir melodija. Protams, šīs partitūras nevar salīdzināt ar Jāzepa Vītola smagajām, harmoniskām un strukturāli sarežģīti veidotajām dziesmām, ar Alfrēda Kalniņa dziesmām, bet Raimondam Paulam ir savs rokraksts un stils, pēc kā uzreiz var pateikt – jā, tas ir Pauls!

– Kas jūs pamudināja kļūt par mūzikas skolotāju un kordiriģentu?

– Jaunības dienās, kad Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā mācījos akordeona spēli, man domas par pedagoģiju, skolotāja misiju un diriģenta darbu prātā nebija.

1971. gadā neveiksmīgi mēģināju iestāties Gņesinu institūtā Maskavā, jo nācās konkurēt ar bajānistiem. Es tik tehniski nespēlēju, lai varētu viņus pārspēt. Man, starp citu, nebija slikta programma – spēlēju uvertīru D. Rosīni operai "Vilhelms Tells", A. Hačaturnaja "Zobendeju", P. Čaikovska "Skerco" u. c.

Pēc tam mēģināju iestāties neklātienē Viļņā, taču lietuvieši vairāk skatījās uz savējiem.

Varu apliecināt, ka bieži vien kāda nejaušība var kardināli mainīt dzīvi. Diriģents Pauls Kvelde toreiz vadīja Mūzikas pedagoģijas nodaļu, nāca uz Rīgas Pedagoģisko skolu, kurā es strādāju, kā valsts eksāmenu komisijas priekšsēdētājs. Uzzinājis, ka Viļņā neesmu nolicis eksāmenus, ieteica stāties konservatorijā, jo bija izsludināta papilduzņemšana.

Pirmo gadu mācījos neklātienē, taču pēc gada pārgāju uz klātieni, jo beidzās atbrīvojuma laiks no padomju armijas.

1973. gadā "Absolventu" rindās es dziedāju Dziesmu svētku simtgadē. Nodomāju – kāpēc gan arī es nevarētu kļūt par virsdiriģentu? 1989. gadā to arī sasniedzu – pirmoreiz biju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu svētku virsdiriģents.

– Kā jūs nokļuvāt Ķekavā?

– 1975. gadā Imants Kokars, toreizējais konservatorijas rektors, mani pierunāja iet uz Ķekavu. Viņa vadītā kora "Dziedonis" dalībnieks Ilmārs Bricis, Ķekavas pamatskolas direktors, meklēja labu un radošu dziedāšanas skolotāju, jo Ķekavā bija uzcelta jauna vidusskola.

Kāpēc es aizgāju? Ne jau tāpēc, ka gribēju kļūt par skolotāju. Teikšu atklāti, es savu dzīvi negribēju saistīt ar skolu, bet man nebija, kur dzīvot. Trīs ģimenes dzīvojām caurstaigājamā divistabu dzīvoklī. Ķekavā man ar sievu un vecāko meitu iedeva 18 m2 istabu kopmītnē, bijām priecīgi. Toreiz tikt pie dzīvokļa citādā ceļā bija neiespējami.

Turklāt Ķekava mani otrreiz paglāba no armijas. Beidzu augstskolu, bet lauku skolotājus armijā neņēma.

– Kā iedzīvojāties jaunajā vietā?

– Pirmais laiks Ķekavā bija grūts – līdz kādam 1982. gadam. Nebija prakses. Bet pamazām ielauzos, veidojās labi kori, 1984. gadā veiksmīgi nostartēju Dziesmu svētkos, nākamajos mani jau aicināja par virsdiriģentu.

Ja man nebūtu vajadzējis dzīvokļa... 1976. gadā Imants Cepītis piedāvāja strādāt Valsts akadēmiskajā korī "Latvija", teica, ka varbūt varēšu dabūt kopmītni Vāgnera ielā. Man bija jāizšķiras.

– Redz, kā jūsu dzīve atkal sagriezās!

– Jā, 1971. gada eksāmeni izšķīra manu turpmāko likteni. Tajā laikā es vēl nodarbojos ar daiļslidošanu, startēju dejās uz ledus. Rīgas Sporta pilī notika Vissavienības biedrības "Dinamo" vasaras treniņu nometne. Tajā piedalījās arī slavenā trenere Jeļena Čaikovska, kas aicināja trenēties savā grupā, manas partneres izvēli atstājot sev.

Starp citu, viņa trenēja arī pasaules čempionus Ludmilu Pahomovu un Aleksandru Gorškovu. Man bija jāizšķiras, vai nu doties uz Maskavu un turpmāko dzīvi saistīt ar sportu, vai nodarboties ar mūziku. Jūlijā trenējos uz ledus, augustā liku eksāmenus, iestājos konservatorijā un paliku Latvijā. Bet arī pretējais pagrieziens bija iespējams, grūti gan teikt, kā tas būtu izvērsies.

– Jā, varbūt tagad mūzikas vietā mēs runātu par sportu.

– Sportam esmu veltījis daudz laika. Spēlēju basketbolu, nodarbojos ar vieglatlētiku, patika skriešana. Šmerlī pa pauguriem skrēju stundu no vietas – augšā un lejā, bet treneris tikmēr lasa grāmatu un aizrāda, līdzko palieku lēnāks, teikdams: "Jūs arī laikam taisāties lasīt grāmatu?".

– Vai arī līdz politikai nonācāt nejauši?

– Manam tēvam pieder spārnots teiciens, ko bieži vien atceros: "No Dieva puses, dēls, nelien politikā, jo tev katru dienu būs jāsastopas ar cilvēkiem un jākaro ar tiem, kuriem galvenās ir merkantilās intereses.". Tēvs zināja, ko saka, jo pēc kara bija Siguldas apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētājs, viņu 1959. gadā nacionālkomunistu tīrīšanas laikā nometa no visiem amatiem. Es viņu nepaklausīju...

UZZIŅAI

Arvīds Platpers

Beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas pedagoģijas nodaļu (1976) un Kordiriģēšanas nodaļas asistentūru (1988). Kopš 1994. gada studē Latvijas Universitātes doktorantūrā.

15 gadus bija Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas skolotāju katedras vadītājs, asoc. profesors.

Vīru koru "Absolventi" un "Ķekava" mākslinieciskais vadītājs un diriģents.

Ķekavas novada domes neatkarīgais deputāts.