– Filmas tapšanu iedvesmoja kāds literārs darbs vai bija citi iedvesmas avoti?
– Pirmā lieta bija Nameja gredzens, ko mamma man 1983. gadā uzdāvināja astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Gredzens bija izgatavots no pirmās Latvijas valsts sudraba pieclatnieka. Toreiz jau gluži tā nevarēja aiziet uz veikalu un teikt: pārdodiet man sudrabu vai Nameja gredzenu! Otrs iedvesmas avots bija fragments no Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokoperas "Indriķa hronika": "Namej, Namej, drīz nāve / Mani kā līgava skaus, / Namej, šis bija mans gredzens, / Namej, tas tagad ir tavs."

Tieši šīs divas beidzamās rindas deva atskārsmi, ka patiesībā tas nav nekāds Nameja gredzens, jo pirms tam to valkāja valdnieks Viesturs un pirms viņa, iespējams, vēl kāds. Tātad tas kļūst par tā cilvēka gredzenu, kura rokās nonāk. Trešā lieta bija zemgaļi – cilts, kas nekad nepadevās un kuru tā arī neizdevās salauzt. Viņi savu brīvību turēja augstāk par visu! Kādā brīdī man šķita, ka visas trīs šīs lietas ir saslēgušās kopā, un es sapratu arī to, ka mamma šo gredzenu man uzdāvināja tāpēc, lai es apjaustu, kas esmu, nevis lai būtu, piemēram, skaists vai stilīgs.

– Ja jautātu, par ko īsti ir šī filma?
– Par to brīvības garu, kas mums katram ir iekšā un ir jānotur. Par to, ka katram ir jāizvēlas savs ceļš dzīvē. Man liekas, ka tas ir svarīgi un ka par to ir vērts taisīt filmas. Tas tik lieliski saskanēja ar mūsu Nacionālo bruņoto spēku komandiera Leonīda Kalniņa teikto intervijā žurnālistam Jānim Domburam – ka 1940. gada okupācija ir atstājusi smagas pēdas mūsu ģenētikā, un es to esmu izjutis. Arī padomju gados, kad bija kauns par to, ka mēs savu brīvību tik vienkārši atdevām, nemēģinot par to cīnīties, un ka Ulmaņa gājiens ar "palikšanu savā vietā" un pierunājot to darīt arī citus, savā ziņā ir laupījis mums pašcieņu.

Es ar to "pinos" savos kino stāstos, jo man tas ir svarīgi. Tāpat kā tas, ka tagad mums būs likums, ka nav jāgaida pavēle no augšas, bet ir pienākums pretoties agresoram un aizsargāt savu valsti visos iespējamos veidos, negaidot, kad kāds no malas pateiks, kurā pusē nostāties. Man tas liekas pareizi.

– Jūs cerat, ka "Nameja gredzens" liks cilvēkiem aizdomāties par savu pašapziņu un varbūt arī par patriotismu?
– Jā, es tā ceru, jo pats tā lūkojos uz dzīvi un cenšos izstāstīt tādu stāstu, kas arī mani pašu interesē un uzrunā. Katram radošam darbam (varu izteikties tikai par sevi) ir uzdevums izsaukt līdzpārdzīvojumu, iedarboties uz cilvēku, lai pēc darba izlasīšanas vai – šajā gadījumā – filmas noskatīšanās viņš aizdomātos: jā, bet kā es rīkotos tādā situācijā? Taču es nemoralizēju, netaisu didaktiku un necenšos kādam teikt: tev tagad jādara tā un tā!

Šajā ziņā kino ir brīnišķīga iespēja izspēlēt – kā būtu, ja būtu; kā es rīkotos šajā vai citā situācijā. Ja cilvēkos kaut kas ir "nokustējies", man liekas, ka mērķis ir sasniegts. Tad ir jēga tam veltīt trīs un četrus gadus no savas dzīves, kā tas bija ar "Nameja gredzenu". Katrā filmā ir svarīgi aiziet līdz galam un to trauku izdzert sausu – cik nu tas ir iespējams. (Smaida)

Zemgales svētku spēle. Zemgaļu varenie azartiski jūt līdzi savu komandu panākumiem. Aktieri Raivis Vidzis, Agris Daņiļēvičs, Toms Auniņš un Kaspars Zāle.

– Esat teicis, ka filmas "Nameja gredzens" žanrs ir leģenda, taču – vai tai par pamatu ņemti konkrēti vēsturiski notikumi?
– Nē. Mēs, protams, izpētījām visus pieejamos materiālus, un mums ar tiem studijā ir pilns grāmatplaukts. Taču tajā mirklī, kad visu bijām izlasījuši, nolikām malā, jo mūsu mērķis bija taisīt leģendu – izdomātu stāstu. Leģendas bieži atspoguļo kādu mītisku notikumu vai stāstu par kādu vēsturisku personāžu. Šeit (filmā) mums nav pilnīgi nekādas vēsturiskas piesaistes vai atsauces. Ne velti pilsētu, kurā risinās filmas darbība, sauc par Zemgali, tur ir arī Zemgales osta. Tas ir ar nolūku, lai kāds nesaplēstos par to, vai zemgaļi aizgāja vai neaizgāja līdz jūrai; par to galīgi nav šis stāsts.

– Bet Namejs taču ir bijusi reāla persona?
– Ir gan, bet vienīgais, kas par viņu tajos dokumentos un rakstos ir minēts – ka viņš bija karalis, zemgaļu virsaitis. Visa viņa dzīve arī ir brīnišķīga un noslēpumainības miglā tīta: parādījās, cīnījās, vadīja brīvības cīņu, uzbruka Rīgai, pazuda, cīnījās Prūsijā, tur kritis vai nav kritis, jo pēdas pazūd... Tāds ļoti pateicīgs temats. Un arī nekādas interpretācijas te nevar piesiet.

Man šķiet, ka filmu veidotājiem jāstāsta interesanti, saistoši stāsti, vēsturniekiem jāpēta vēsture, skatītājiem jāskatās, rokmūziķiem jāspēlē uz skatuves. Ja katrs darīsim savu lietu un cits par citu priecāsimies, kas par dzīvi būtu Latvijā!

– Teicāt, ka liela daļa filmas tapusi "Cinevillā", bet, šķiet, epizodes ir filmētas arī Ķemeru tīrelī un Tīreļpurvā. Vai arī tur ir risinājušās kādas minētā laikmeta kaujas?
– Latvija ir brīnišķīgi skaista zeme, un mēs centāmies to parādīt pēc iespējas vairāk, vismaz mums bija tāds plāns. Mums ir jūra, mums ir meži, mums ir skaisti purvi, tāpēc centāmies filmēt arī tur. Protams, lielās dekorācijas un interjeri, osta un laivas tika būvētas "Cinevillā", lai efektivizētu filmēšanu. Bez kinopilsētas šādu filmu mēs nevarētu uzfilmēt, lai gan Latvijā ir brīnišķīgi atsaucīgi cilvēki un mēs noteikti būtu varējuši atrast kādu piemērotu vietu.

Protams, filmēšanu Ķemeru purvā saskaņojām ar nacionālā parka vadību, lai neiznīcinātu kādas retas sugas augus. Par šeit notikušām kaujām gan nezinu, jo to nepētījām. Tīreļpurvā gan ir, bet tas jau ir zināms.

Zemgales osta ar nocietinājumiem. Tā tika izrakta tukšā vietā – pļavā.

– No jūsu teiktā var nojaust, ka filma drīzāk ir gaiša, nevis smaga.
– Priekš manis paša tā ir lieliska un gaiša filma ar daudzām skarbām kauju ainām, ar cilvēku attiecībām, ar ļoti labu un brīnišķīgu galveno pozitīvo varoni, ko atveido zviedru aktieris Edvīns Endre, un tikpat lieliski nospēlētu negatīvo varoni, ko spēlē britu aktieris Džeimss Blūrs...

Režisors Aigars Grauba nopietnā un saspringtā sarunā ar Makša lomas atveidotāju Džeimsu Blūru (Lielbritānija).

– Filma tūdaļ ies tautās. Kāda ir sajūta – ka viss jau aiz muguras?
– Nē, tā drīzāk varētu būt 18. janvārī no rīta vai 17. janvārī, kad beigsies pirmizrāde, – tad tas mirklis būs klāt. Pašlaik vēl ir sajūta, ka skrien aiz bērna, kurš mācās braukt ar velosipēdu – zvārodamies un līkumu līkumiem –, jo liekas, ka vēl kaut ko var izdarīt. Tajā mirklī, kad pirmizrāde būs garām, filma sāks dzīvot savu dzīvi, kas, protams, ir brīnišķīgi. Tu esi klāt filmas dzimšanas brīdī, bet, kad tā sāk ceļot pa pilsētām un mājām, tev vairs ar to nav nekāda sakara.

Jaunā karaļa pasludināšana. Cilšu virsaiši un Namejs dodas pie ļaudīm. Aktieri Kaspars Kārkliņš, Andris Keišs, Edvīns Endre, Toms Auniņš un Kaspars Zāle.