– Kā radās doma sarīkot Saulkrastos džeza festivālu?

– Esmu beidzis Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, un mana specialitāte bija sitaminstrumenti, tātad bundzinieks, un tam šajā stāstā ir sava nozīme.

1996. gada vasarā pie manis ciemos uz Saulkrastiem atbrauca kolēģis Tālis Gžibovskis – vecās paaudzes bundzinieks, kurš spēlējis tādās grupās kā "Sīpoli", "Eolika", "Modo" un "Marana" un strādā par pasniedzēju Rīgas Doma kora skolā. Runājām arī par darbu, proti, studentiem pavasarī sākas brīvlaiks, un tikai septembrī viņi atgriežas skolā. Bungu vālītes pa vasaru reizēm tā tiek noglabātas, ka rudenī vairs atrast nevar. Tāpēc izdomājām, ka vasarā jaunajiem mūziķiem varētu noorganizēt mācību nometni.

Jau nākamā gada vasarā Saulkrastos sapulcējās 25 bundzinieki. Vēl pēc gada mums piepulcējās basģitāristi, un 1999. gadā jau bija gan visi instrumenti, kas nepieciešami džeza orķestrī, – bungas, basģitāras, ģitāras, pūšamie instrumenti, klavieres, gan vokālisti – tātad pilns orķestra sastāvs.
Festivāla dalībnieku skaits ir svārstījies no 25 mūziķiem pirmajā gadā līdz pat 170 divus gadus no vietas. Tas gan bija pārāk daudz, jo vajadzēja divas pedagogu komandas un divus autobusus dalībnieku vadāšanai. Tagad esam nostabilizējušies robežās no 70 līdz 100 dalībniekiem vecumā no 10 līdz 30 gadiem, kuri dalās meistarklašu grupās atkarībā no prasmes.

Pasniedzēju komanda vienmēr ir no ārzemēm. Ne tāpēc, ka mums nebūtu augsta līmeņa pasniedzēju, bet tāpēc, ka gribam piedāvāt atšķirīgu pieredzi, lai jaunie mūziķi redz, ka ir dažādas skolas un pieejas mūzikas apguvei, kā spēlē Amerikā, Spānijā, Japānā, Āfrikā, tepat Igaunijā, Lietuvā, Polijā vai Krievijā.

Arī šogad no 17. līdz 22. jūlijam "Minhauzena Undā" pulcēsies mūziķi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Krievijas, Zviedrijas, Vācijas, Austrijas, Kotdivuāras, Mozambikas un džeza mūzikas dzimtenes ASV. Veselu nedēļu skatītājiem būs iespēja dzirdēt džeza mūziku izcilā instrumentālā un vokālā izpildījumā. Turklāt šogad festivāla laikā norisināsies arī bundzinieku konkurss "Baltijas Bundzinieku līga", kurā tiks noskaidrots labākais un prasmīgākais jaunais bundzinieks Baltijā.

– Kā jūs veidojat festivāla koncertu programmu?

– Džeza mūzika pamatā balstās improvizācijā, bet, sastādot festivāla koncertprogrammu, ņemam vērā, ka jebkurš klausītājs, pat sagatavots, trīs stundas klausoties, piemēram, skaņdarbus bībopa vai hard bop stilā, kas dragā pa ausīm ar sarežģītām harmonijām, zaudēs uzmanību. Taču šajā žanrā ir arī vieglāk uztverama mūzika.

Tāpat mēs negribam, lai cilvēki domātu: nu, ja tas ir džezs, tad es tur tāpat neko nesaprotu un nav man tur ko dzirdēt. Tieši otrādi, mēs visus aicinām nākt un klausīties, jo biļešu cenas ir ļoti demokrātiskas. Esam padomājuši pat par skatītājiem ar bērniem, ierīkojot bērnu laukumu. Teritorija "Minhauzena Undā" ir vienkārši brīnišķīga.

Un tad vēl ir noslēguma koncerts ar galveno viesi – parasti kādu pasaules A klases mūziķi. Šogad tas būs ģitārists Džimijs Dludlu no Mozambikas. Viņš spēlē regeju, blūzu un svingu. Tāda veida priekšnesums ar saknēm afrikāņu mūzikā mūsu festivāla programmā vēl nav bijis.

– Kā jūs pierunājat tik izcilus mūziķus braukt uz Saulkrastiem, lai piedalītos vietējā džeza pasākumā?

– Jāsaka – ļoti vienkārši. Pateicoties mūsu nu jau divas desmitgades nodzīvojušajam festivālam, visā pasaulē džeza mūziķu aprindās ir zināms vārds "Saulkrasti". Piemēram, Ņujorkā ne katrs džeza izpildītājs zinās, kas ir Latvija, bet viņam noteikti ir skaidrs, kur atrodas Saulkrasti.

Viens no mūsu trumpjiem ir tas, ka festivāla norises vietā ir dabiskā akustika, ko dod priedes ap teritoriju un skatītāju vietām. Tam uzmanību pievērsa arī japāņu firma "Sony", kuras speciālisti reiz atbrauca pārbaudīt, kā dzīvē darbojas Latvijā izveidotās apskaņošanas iekārtas elementi. Šo priekšrocību atzinuši vairāki ārzemju skaņu operatori, kuri ir strādājuši "Saulkrasti Jazz"; tātad ideāla vieta koncertiem.

Otrs nozīmīgs "Saulkrasti Jazz" kompozīcijas elements ir laba festivāla norises organizācija. Te jāsaka paldies visai manai komandai. Sagatavošanās posmā esam divi trīs cilvēki, bet festivāla laikā jau desmit, dažkārt 15, jo ir jāatbild par dažādām dzīves pozīcijām – transportu, ēdināšanu, naktsmītnēm, skatuvi un to, kas notiek uz un aiz skatuves.

Un vēl ir svarīgi, ka bērni, kuri mācās vietējā mūzikas skolā, kopā ar ciemiņiem piedalās festivāla meistardarbnīcās. Viegli tas nav, jo visu nedēļu jādarbojas garas stundas, jāspēlē ansambļos un jāgatavojas noslēguma koncertam uz lielās skatuves. Ļoti bieži šī nedēļa parāda, vai tas, ar ko jaunie mūziķi nodarbojas, ir viņu dzīves aicinājums vai arī liek secināt, ka labāk darīt kaut ko citu. Daļa paliek līmenī, ka saprot un mīl džeza mūziku, bet daļa izvēlas ar to nodarboties profesionāli un sasniedz augstu līmeni, piemēram, komponists un sitaminstrumentu virtuozs Rihards Zaļupe, Haralds Bondars, kurš tagad ir bundzinieks Amerikā, Mareks Logins, kurš 2015. gadā tika atzīts par labāko "Baltijas Bundzinieku līgā". Pašlaik viņš mācās mūziku Briselē. Jāpiemin arī saksofonists Deniss Paškevičs.

Saulkrastu pilsētas svētkos kopā ar kolēģi no mūzikas skolas.

– Vai džezs tomēr nav mūzika, ko par savu lauciņu uzskata snobi?

– Reizēm pieredzējušie mūziķi par jaunajiem teic: viņam nav svinga izjūtas. Taču jaunajam mūziķim reizēm nav vairāk par 20 gadiem, un, kā teicis slavenais amerikāņu bundzinieks Badijs Ričs, svingu var sākt izjust ap 40, kad atnāk īstā izpratne par džeza mūziku. Tehniski jau dažādus spēlēšanas paņēmienus var iemācīties agrā jaunībā, bet tos patiešām meistarīgi izmantot var tikai tad, kad ir uzkrāta pieredze, kad ir spēlēts klubos, džema vakaros, visādos sastāvos. Ar skolā apgūto vien te ir krietni par maz, jāpamācās arī dzīves skolā.

– Izvēlētais dzīves ceļš jūs aizvedis līdz festivāla "Saulkrasti Jazz" 20. gadadienai. Kas bija pirmais mūzikas instruments, ko apguvāt?

– Mans ceļš uz mūziku sākās bērnībā, jo krustmāte spēlēja akordeonu. Tas bija arī pirmais instruments, kuru mācījos spēlēt veselu pusgadu. Bet tad vasaras brīvlaikā, kāpjot pāri kaimiņu ābeļdārza žogam, salauzu roku, tāpēc nekas no akordeona spēlēšanas vairs nesanāca. Taču tas drīzāk bija atvieglojums.

Pēc vidusskolas nokļuvu armijā, kur savas karaspēka daļas orķestrī Dobelē spēlēju bungas un sadraudzējos ar mūziķiem. Tiesa, pirms tam bungu spēli biju apguvis ballītēs Kuldīgā. Kad atgriezos no armijas, bija skaidrs – jāiet mācīties mūziku. Iestājos Ventspils mūzikas vidusskolā, pēc tam konservatorijā, un tā līdz pat šai dienai.