– Kur slēpjas blūza kā mūzikas žanra burvība?
– Par to varu runāt ļoti daudz, bet būtība ir tajā, ka blūzs ir modernās mūzikas pamatu pamats. Gan visi zināmie klasiskā roka pārstāvji, sākot ar "Deep Purple" un "Led Zeppelin", gan tādas grupas kā, piemēram, "Black Eyed Peas" un hiphops – visa šī mūzika sakņojas blūzā.

Mūziķi ir sākuši ar blūzu tādā izpratnē, ka varbūt viņi nav bijuši blūzmeņi, bet blūzs ir ietekmējis viņus un ievirzījis konkrētajā jaunradē. Ļoti, ļoti daudzi pazīstami mūzikas mākslinieki, ieskaitot džez­meņus, atzīst, ka ir ietekmējušies no blūza. Tādēļ arī blūza vecmeistara Villija Diksona viedie vārdi, ka blūzs ir sakne, pārējais ir augļi, izrādījušies ļoti pravietiski.

Kāds cits viņa vienaudzis, taujāts par džeza un blūza saknēm, intervijā skaidri deklarēja: "Blues is music, jazz is style!" (Blūzs ir mūzika, džezs ir stils). Tas, protams, ir bezkompromisa viedoklis, tomēr daudzi džezmeņi tam piekrīt.

– Vārds "blues" tulkojumā no angļu valodas nozīmē "melanholija, skumjas"? Vai tā var raksturot arī šo mūzikas žanru?
– Domāju, ka latviešu valodā nav īsta tulkojuma vārdam "blūzs", ar ko apzīmē šo mūzikas stilu. Tas drīzāk varētu būt noskaņojums, dvēseles stāvoklis. Kaut kāds iemesls jau bija, ka šo muzicēšanu nosauca par blūzu. Varbūt, ka tas meklējams seno melnādaino cilvēku dzīvē, kuriem plantācijās neklājās viegli, tāpēc viņi uzdziedāja. Tas varētu būt viens skaidrojums, kādēļ šo mūziku asociē ar skumjām.

Taču neviens blūzmenis šim skaidrojumam nepiekritīs. Viņš drīzāk teiks, ka tas ir noskaņojums, dvēseles stāvoklis. Vārds "blūzs" kā mūzikas stils nav precīzi un burtiski tulkojams, tas vairāk ir traktējams, jo melanholiskas dziesmas ir jebkurā mūzikas žanrā, krievu romances, piemēram.

– Blūza izpildītāji ir tik dažādi, bet, viņu mūziku klausoties, tā uzrunā ļoti dziļi.
– Tas ir tas blūza fenomens. Ar blūzu ir viegli sadzīvot, ja pats esi patiess. Tā nav sarežģīta mūzika. Blūzs ir vienkāršs veids, kā cilvēkiem pateikt to, ko gribas teikt. Var sacīt, ka šobrīd blūzs ir viens no mūzikas dialektiem. Šajā gadījumā – modernās mūzikas pirmā valoda.

Protams, blūzu var padarīt sarežģītu un unikālu izcils instrumentālists, bet izcils instrumentālists var būt arī simfoniskajā orķestrī vai vienkāršs ielu muzikants.

Blūza izpildītājs nāk ar atklātu sirdi pie savējiem. Ir redzēti blūzmeņi gan uzvalkos, gan džinsu jakās un pat kovboju zābakos, bet viņi ir savējie, vienalga, kas viņiem mugurā. Blūzs ir patiess ar to, ka tajā ir maz tā aromāta vai komponentes, ko sauc par šovbiznesu. Un pat šajā sfērā, piemēram, "Rolling Stones" dara ko grib un principā ir visīstākie blūzmeņi.

– Pastāstiet, lūdzu, par mūziķiem, ko dzirdēsim Blūza svētkos Siguldā.
– Blūza mūzika ir tik plaša savā daudzveidībā, un to arī gribam akcentēt. Blūzs ir daudzveidīgs ar savu teritoriālo pārklājumu, un mums būs iespēja dzirdēt blūzroka ģitāras virtuozu Robu Tognoni (Rob Tognoni) ar grupu no tālās Tasmānijas. Viņš pa pusei ir eiropietis, bet kā blūzmenis Tognoni audzis Tasmānijā, un viņā ir kaut kas tāds, ko viņam devusi šī tālā pasaules mala. Viņš ir agresīvāks un, varētu teikt, pārstāv to, ko sauc par blūzroku.

Savukārt "Red Mount Quartet" mūziķi ir no Itālijas. Grupas līderis Mario Monteroso (Mario Monterosso) dzimis un audzis Sicīlijā. Arī bez mafijas lietu pieminēšanas, Sicīlija ir īpaša ar savām specifiskajām tradīcijām un kultūru, un to sajūtam caur Monteroso izpildīto blūzu. Viņš izdevis albumu "Septiņi gadi blūzā", kas ir bāzēts uz viņa dzīves pieredzi. Arī koncertā Siguldā skanēs dziesmas no šā albuma, kas vairāk vai mazāk ir viņa septiņu pēdējo gadu piedzīvojumi un biogrāfija.

No Lielbritānijas uz Blūza svētkiem ieradīsies britu blūza jaunā cerība – 22 gadus vecais Krisijs Metjūzs (Krissy Matthews). Viņš uzstāsies kopā ar Latvijas jaunās blūza paaudzes pārstāvjiem – grupu "Coolmans Report". Šie puiši ir apjautuši, ka ar blūzu var sadzīvot arī gados ļoti jauni cilvēki, un svētkos atklās publikai savus piedzīvojumus blūzā.

Jau vairākus gadus Lielbritānijā dzīvo Mirta un Jevgēņijs Krupeņini. Viņu grupa "Mirta & Hot Acoustics" šajos Blūza svētkos svinēs 20 gadu jubileju, un viņi uz skatuves atkal kāps kopā ar saviem ilggadējiem domubiedriem Gintu Žilinski, Indri Orubu, Bruno Priekuli un citiem īpašajiem viesiem, lai priecātos par atkalredzēšanos un darītu to, ko viņi prot vislabāk – spēlētu savu blūzu. Mirta ļoti labi interpretē blūza hrestomātijas gabalus. Blūza saknes ir Mirtas īpašais dotums.

Multinacionāla ir grupa "Blues­hound" no Igaunijas pilsētas Tartu. Tajā muzicē divi igauņi, grupas līderis ir brits, kurš dzied un spēlē klavieres, bet basu un kontrabasu spēlē mūsu Eduards Glotovs, kuru pazīstam kaut vai no grupas "Remix". Šis nav vienreizējs projekts, jo "Blueshound" muzicē pa Igauniju un Somiju. Viņi festivālā pārstāvēs to žanru, ko sauc par bugi-vugi (boogie-woogie).

Grupa "Lavrix Band" no Tukuma spēlē tradicionālu blūzu. Viņi ir pērnā gada Latvijas blūza konkursa uzvarētāji, kuri šogad piedalījās 4. Eiropas Blūza konkursā Rīgā un 18 Eiropas grupu konkurencē izskatījās ļoti labi.

Dzirdēsim arī šā gada Latvijas blūza konkursa finālistus – gados jaunus mūziķus no grupām "Elastic" un "Blind Fox". Labākā nākamgad dosies uz kārtējo Eiropas Blūza raundu, kas notiks Briselē.

Piektajos Blūza svētkos Siguldā uzstāsies "Mirta & Hot Acoustics", kas aktīvi muzicē jau kopš 1994. gada. Grupas repertuārā pārsvarā ir 20. gadsimta sākuma blūza interpretācijas. Solistes Mirtas fascinējošā balss un enerģija jau sen ir iekarojusi Latvijas blūza cienītāju sirdis un ļauj uzskatīt viņu par Latvijas blūza prīmu.