Viņu nevarēja ne pazīt – tautastērpā, ar brīnišķīgu, smaržīgu vainagu galvā, smaidoša, skaista un satraukta! Visu dziesmu un deju svētku nedēļā nemaz nebija iespēja viņu satikt un, kad dziesmu svētki beigušies, steidzos viņu iztaujāt – kā bija?

– Kādi bija tavi pirmie dziesmu un deju svētki?
– Lieliski! Vienreizēji! Pārsteidzoši!

– Pārsteidzoši? Kādā ziņā?
– Dziesmu un deju svētkos piedalījos pirmo reizi. Patiesībā, kad iestājos savas skolas, Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas, jauniešu jauktajā korī, man bija mērķis – piedalīties dziesmu svētkos! Es zināju, ka skolas koris ir labs, mūsu diriģents Kārlis Hammers un Ieva Mezīte ir ļoti zinoši un atraktīvi.

Viss šis gads pagāja, gatavojoties dziesmu un deju svētkiem. Pats koris maijā pat bija aizceļojis koncertbraucienā uz Vāciju sadarbībā ar Leipcigas "Michael Praetorius" jauniešu orķestri. Šajā laikā mūsu korim bija iespēja uzstāties septiņos koncertos – dziedāt vairākās baznīcās, iepriecināt klausītājus Leipcigas lielākajā slimnīcā, kā arī koncertēt Muzeju naktī J. S. Baha un Mākslas muzejā.

– Es zinu, ka tev bija vēl viens interesants iemesls, lai gribētu dziedāt tieši dziesmu svētkos...
– Tieši tā! Mājās es atradu dziesmu svētku burtnīcu, kas izdota 1924. gadā un tajā bija ierakstīts manas vecvecmāmiņas vārds. Tas nozīmē, ka viņa kā alts piedalījās VI Dziesmu svētkos, kas notika tālajā 1926. gadā, un tas mani patiešām iedvesmoja.

– Vai tajā vecajā dziesmu svētku burtnīcā arī bija divdesmit piecas dziesmas, kas vecvecmāmiņai bija jāiemācās?
– Mazāk, bet mums tiešām bija divdesmit piecas dziesmas, un man liekas, ka es tās varētu nodziedāt kaut nakts laikā!

– Kura no tām tev ir vismīļākā?
– Laikam jau "Gaismeņa ausa".

– Kā tas viss notika? Svētki bija tik plaši, cilvēku tik daudz...
– Patiesībā tas ir pamatīgs darbs visa gada garumā, jo kora mēģinājumi notika arvien biežāk, bet beidzamās trīs dienas – gandrīz bez pārtraukuma. Kā no rīta sešos cēlos, tā līdz divpadsmitiem naktī. Bet man parasti patīk no rīta pagulēt. Šoreiz bija pavisam citādi – zināju, ka nedrīkstu nokavēt ne minūti. Pēc visa piedzīvotā tomēr saprotu, ka tas viss bija tā vērts. Dziesmu svētki tomēr ir latviešu tautas lepnuma svētki, kuros piedalīties ir gods, un tie rada to īpašo saliedētības sajūtu, kuru arī izjutu svētku laikā.

– Kā tu visu izturēji – karstums, lietus, negulēšana, garas mēģinājuma stundas?

– Man bija mērķis, kuru izvirzīju jau sen. Zināju, ka vēlos piedalīties dziesmu svētkos, un tas arī palīdzēja izturēt jebkādas grūtības, kuru patiesībā nebija nemaz tik daudz. Dziesmu svētki nav nekas tāds, ko vajadzētu izturēt, tas ir prieks un lepnums, ko cilvēks izjūt visu šo nedēļu, pārējais nav tik svarīgi.

– Ko jūs darījāt mēģinājumu starplaikos?
– Tas ir atkarīgs, cik liels ir noslogojums mēģinājumos, taču neko dižu jau nevar pagūt izdarīt. Jāpaēd, jāpadzer un atkal pie dziedāšanas. Es gan nesūdzos, jo ne jau uz laiskošanos biju atnākusi, bet gan uz mēģinājumiem.

– Cikos tu biji mājās pēc noslēguma koncerta?
– Sešos no rīta. Pārgurusi, taču laimīga. Tas bija notikums, kuru atcerēšos vēl ļoti ilgi! Tādu lepnumu par sevi, savu tautu vēl nebiju izjutusi, un, manuprāt, ikvienam kaut kas tāds ir jāsajūt vismaz reizi dzīvē!

– Kā tev liekas, vai tu piedalīsies nākamajos dziesmu un deju svētkos pēc pieciem gadiem? Tie sakritīs ar Latvijas simtgades svinībām.
– Līdz tam vēl ilgs laiks. Gatavošanās šiem svētkiem ir nopietna lieta, kuru katru jau neņems uz dziesmu svētkiem, tāpēc neko nevaru solīt. Ja pat nepiedalīšos nākamajos dziesmu svētkos kā dalībniece, noteikti sekošu tiem līdzi un atbalstīšu dziedātājus un dejotājus, kā nu varēšu.

– Tad tev būs jāmeklē koris, jo nākamgad tu beigsi mācīties savā skolā...
– Svētku gājienā es redzēju, cik Rīgā ir daudz koru, gan jau atradīšu! Mana māsa un māsas vīrs arī nolēmuši sākt dziedāt kādā korī, varbūt būsim visi vienā.

– Vai esi jau paguvusi atpūsties un atžirgt no šīs trakās dziesmu svētku nedēļas?
– Kas tur ko atpūsties? Dziedāšana jau ir prieks, nevis smags darbs!

XXV Vispārējie latviešu Dziesmu un XV Deju svētki ir klāt!