Drukāt šo lapu
23.02.2013 09:00

Bagātais latvietis, nabagais latvietis

Autors  Otto Ozols, www.tvnet.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Nesen autostāvvietā pie kāda no Rīgas kinoteātriem nejauši sastapās divi skolas biedri. Par draugiem viņus gluži nevarētu dēvēt, jo mācījās dažādās klasēs, bet par labiem paziņām gan.

Viens izkāpa no samērā jauna vidējās klases auto no vācu ražotāju "smalkā" gala. Otrs pēc skata no tikai nedaudz vecāka busiņa no "tautas" auto klases.

Pirmais iebāza kabatā aktuālu viedtālruni ar skārienjutīgo ekrānu, otrs - mazliet vecāku telefonu, vēl no podziņspaidāmo paaudzes. Skolu abi bija pabeiguši pirms kādiem divdesmit gadiem, proti, sen sasnieguši to vecumu, kad šādām maznozīmīgām, it kā "statusu" apliecinošām pazīmēm vairs nepiešķir nekādu nozīmi. No kopējiem paziņām abi viens par otru zināja, ka abi pieder pie nosacītās Latvijas vidusšķiras, nekādas naudas čupas abi nebija sagrābušies ne trakajos 90. gados, ne "trekno gadu" burbuļa laikā. Ar mainīgām, bet kopumā stabilām sekmēm bija mierīgi strādājuši savus darbus. Abiem nebija jāpārvar arī pēkšņi uzradušās lielas naudas kārdinājumi. Dažam kopīgam paziņam tas beidzās ar mantotu īpašumu pārdošanu par milzu naudu, ātru tās konvertēšanu grādīgos dzērienos ar sekojošu senču sarūpētā kapitāla izčurāšanu kopā ar pēdējām saprāta paliekām. Tie gan bija tikai daži, bet skumji izņēmumi. Pārsvarā tomēr arī tie, kuri bija pamanījušies tikt pie lielākas naudas čupas, to bija spējuši likt lietā un neieslīdēt pārmērību akačos.

Pēc kāda brīža viņi sastapās jau kinoteātrī, stāvot vienā rindā pēc saldajiem našķiem ar bezkaunīgi astronomisko uzcenojumu. Abi bija atveduši uz kino bērnus. Kā jau pieklājīgiem cilvēkiem pieņemts, skolas biedri īsi apjautājās: kā iet pa dzīvi, kas jauns? Aktuālā viedtelefona īpašnieks pajautāja otram, cik viņam bērnu. Izrādījās - četri. Un pašam cik - loģisks pretjautājums. Viens. Šajā brīdī pirmais jautātājs, tas, kuram mazliet smalkāks telefons un autiņš, smaidot noteica - nu, tad tu esi precīzi četras reizes bagātāks par mani. Skolasbiedrs burtiski uz acumirkli samulsa, bet tad ne gluži bez lepnuma plati uzsmaidīja. Pēc brīža abi bija aizņemti ar maksāšanu par karstumā uzpūstās kukurūzas turzām un drīz vien katrs devās uz savu kino zāli. Varbūt pēc gada, varbūt pēc desmit abi atkal kaut kur nejauši satiksies.

Viņi pārmaksā četrkārtīgi, lai valsts nenomirtu

 

Šis nav stāsts par to, cik bērniem ir jābūt katrā ģimenē. Tā ir katra personīgā darīšana, katrs gadījums ir ļoti individuāls, kā nu katram dzīve ir iegrozījusies. Tas ir stāsts par atšķirīgo ieguldījumu tautas un valsts nākotnē. Igauņi ir mēģinājuši izrēķināt, cik daudz tiek ieguldīts vienā bērnā, sākot ar piedzimšanu, līdz divdesmit gadu vecumam. Viņi ir aprēķinājuši, ka par vienu bērnu šajā laikā posmā tiek iztērēts aptuveni 40 000 latu. Protams, tās ir visai aptuvenas aplēses. Speciālisti arī norādīs, ka ar katru nākošo bērnu šīs izmaksas nedaudz, bet samazinās. Tomēr tas arī norāda uz vecāku dažādo ieguldījumu. Viena bērna vecākam šīs, ja tā var teikt, investīcijas ir minētie 40 tūkstoši latu, bet četru bērnu vecākiem jāiztērē apmēram 150 tūkstoši latu. Ikdienā tas nozīmē, ka četru bērnu vecāki maksā par ēdienu četras reizes vairāk, izdevumi izglītībai, veselības aprūpei, apģērbam un citām bērnu vajadzībām arī ir četras reizes lielāki. Protams, mēģinot nodrošināt pietiekami plašu mājokli, četru bērnu ģimenei būs jāgādā lielāks dzīvoklis, tā, uzturēšana, protams, maksās krietni vairāk. It sevišķi apkures sezonas laikā. Tāpat jāatceras, ka ne ar kādu naudu nevar aprēķināt laiku, enerģiju, uzmanību, ko vecāki velta četriem, nevis vienam bērnam. Protams, ģimenēs, kur ir vairāki bērni, vecāki daudz uzmanīgāk plāno ģimenes budžetu. Līdzekļi vispirms tiek ieguldīti bērnos, nevis pērkot smalkākus viedtelefonus vai spožākas automašīnas. Nepārspīlējot, viņi daudz vairāk investē savas valsts nākotnē, nevis kādas smalkas Kalifornijas āboļfirmas vai vācu autobūvētāju miljardu kapitālu vairošanā.

Grieķija bija, ir un būs. Latvija?

Tieši daudzbērnu ģimenes ir tās, kuras attālina to skumjo dienu, kad Latviju varēs saukt par pamatiedzīvotāju izmirušu teritoriju. Viņu uzņēmība, drosme, klusā spītība, nereti cīnoties vai pat nonākot uz nabadzības robežas, vēl dod kaut kādas nākotnes cerības Latvijai kā valstij. Būtu pārāk paštaisni pārmest, ka valdība neko nav darījusi, lai atbalstītu šīs ģimenes. Tomēr, atbildot uz jautājumu, vai pietiekoši daudz, atbilde ir skaidra - nē. Latvija joprojām ir valsts, kas atvēl vismazākos līdzekļus demogrāfijai starp Eiropas Savienības valstīm. Tas nozīmē, ka, piemēram, Grieķija ar savu vājprātīgo valsts parādu vēl ilgi būs nopietna valsts ar nākotni. Savukārt Latvija var izrādīties tukša čaula, iepakota priekšzīmīgā budžeta rāmītī ar smalku euro pārlējumu. Ko un kā darīt - tas jāizlemj tagad un tūlīt. Jārīkojas šodien, jo rīt būs par vēlu.