Saeimas deputātiem un arī visiem Latvijas iedzīvotājiem jāsaprot, ka treneri negāja pie Saeimas prasīt LIELĀKU algu, nekā saņem pašlaik. Viņi prasa samaksu par padarīto darbu, jo pašlaik tas lielākoties tiek apmaksāts tikai 80 % apmērā. Piemēram, ja sākumsagatavošanas grupai treniņiem jābūt septiņas stundas nedēļā, tad trenerim tiek tarificētas tikai 80 % no tām, jo pilna stundu skaita tarificēšanai vienkārši nepietiek sporta skolai novirzītās naudas. Šī situācija radusies tāpēc, ka valsts kopš 2009. gada nosedz tikai 57 % no treneru algām nepieciešamā finansējuma. Atlikušos 43 % jāfinansē pašvaldībām un bērnu vecākiem. Tā kā vairums Latvijas pašvaldību pašlaik nav bagātas, treneru algām 100 % apmērā naudas nepietiek. Tā arī bija galvenā piketa prasība – lai valsts palielinātu savu finansējuma daļu un nosegtu vismaz 80 % no treneru algām (tie ir papildus 1,2 miljoni pie jau esošajiem 3,5 miljoniem). Tas atvieglinātu uz pašvaldību pleciem uzlikto slogu, ļautu kaut nedaudz attīstīties, vērt vaļā jaunas treniņgrupas, jo sportot gribošu bērnu skaits par laimi pieaug.

Treneri labprāt būtu uzdevuši deputātiem jautājumus – vai tiešām Latvijas valsts likteņa lēmēji nesaprot, ka bērnu un jauniešu sportam jābūt jomai, kurai nauda jāpiešķir pietiekamā apmērā, lai tajā iesaistītu pēc iespējas lielāku bērnu skaitu, jo regulāras fiziskās nodarbības profesionālu treneru vadībā izaudzinās ne tikai nākamos olimpiskos medaļniekus, bet arī veselu un stipru jauno paaudzi?

Ka iesaistīšanās veselīgā kolektīvā novērsīs jauniešu domas no smēķēšanas, alkohola, zālītes u. c. negācijām, par ko kādā pētījumā secināts, ka Latvijas jaunatnei ir visneveselīgākais dzīvesveids Eiropā?

Treneri cerēja, ka viņus uzklausīs visi Saeimas deputāti, kuriem piketa stundā bija jādodas uz Saeimas namu. Īstenība bija tāda, ka uzmanību viņiem pievērsa tikai divi "Saskaņas centra" pārstāvji. Citu frakciju deputātus pat neredzējām, laikam jau Saeimas ārkārtas sēde nesākās plkst. 9, kā bija paredzēts, vai arī Saeimā var iekļūt pa citām durvīm, kas deputātiem mīļākas. Kā sprieda sapulcējušies treneri, "Saskaņas centrs" izrādīja interesi tāpēc, ka viņiem jākrāj popularitātes pluspunkti, bet koalīcijai tas nav vajadzīgs.

No Izglītības ministrijas ēkas pie piketētājiem iznāca pats ministrs, ko, zinot viņa darbības īpatnības, droši arī varēja sagaidīt. Viņš nerunāja ar visiem, bet paaicināja iekšā piecus piketētāju pārstāvjus. Gan runājot ar viņiem, gan nākamajā rītā televīzijas raidījumā, klausoties ministra izteikumu, šķita, ka nupat jau viss būs kārtībā, jaunatnes treneru algām nauda no valsts nāks 100 % apmērā. Tomēr īsti ticēt ministra uzburtajai saulainajai nākotnes vīzijai nevar, jo tieši tāpat viņš runāja jau aprīlī, solot tālāk virzīt sporta skolu pieprasījumu papildu finansējumam, bet pēc tam izrādījās, ka ministrija to nav darījusi. Bieži vien sporta skolu sakarā ir sajūta, ka ministra vārdi nesaskan ar darbiem. Iespējams, pie vainas ir nevis pats ministrs, kuram varbūt grūti aptvert visu darbības lauku, bet par nozari atbildīgie ierēdņi. Sporta skolām vēl grūta cīņa priekšā. Uzmanība problēmai ir pievērsta, tagad tikai būtu jāatrod kāds spēcīgs lobijs valdībā un Saeimā, jo tad, kā zināms, daudz ko var panākt.