"Rīgas Melnā balzama" sastāvdaļa
Kamēr dodamies robežas virzienā, grupas vadītāja un gide Aiga mūs izklaidē ar dažādiem interesantiem faktiem par Igauniju. Tiesa, pēc agrās celšanās vēl miegojos, tādēļ daudzas lietas vienkārši paslīd gar ausīm, taču vienu gan atceros – igauņi var lepoties ar 2222 salām! Protams, daudzas neder dzīvošanai, un Skandināvijas valstīm ir daudz vairāk salu, taču šajā ziņā kaimiņi mūs apsteidz, jo diemžēl Latvijai nepieder neviena sala (bet būtu varējusi piederēt Roņu sala...).

Un otra lieta, ko noteikti gribu uzsvērt: ja igauņu uzņēmēji mūsu robežas pusē Ainažos ir uzcēluši divus dzērienu lielveikalus, tad savā pusē igauņi bijušajā robežpunktā iekārtojuši ļoti omulīgu bistro, kur pirms garās dienas var panašķoties ar teicamu kafiju un tikko ceptām maizītēm.

Pēc nelielajām brokastīm atkal laižamies ceļā, un jau ap desmitiem no rīta esam sasnieguši pirmo galamērķi – Tuhu purvu. Tā ievērības cienīgākais objekts ir nesen celtā skatu platforma, kas vēl smaržo pēc svaiga koka un no tālienes atgādina viļņotu spoguli.

Pa šaurajām laipām, kas tā vien prasās pēc labošanas, kādu stundu klīstam pa samērā sauso purvu un priecājamies par augu daudzveidību: te ir gan lielākas un mazākas rasenes, gan nelieli smaržīgi krūmiņi – neciliem dzelteniem ziediņiem rotāti balzama kārkli, kas, pēc mūsu gides teiktā, esot viena no "Rīgas Melnā balzama" sastāvdaļām (šā auga izvilkumu spirtā var izmantot arī medicīniskos nolūkos pret kaulu sāpēm, reimatismu un kā aspirīna aizstājēju), uz cinīšiem pamazām gatavojas dzērvenes, smaržo vaivariņi...

Taču vislielāko interesi izpelnās lācenes – laikam šīs vasaras populārākās ogas, jo tik daudz bilžu ar lācenēm dažādās gatavības stadijās sociālajos tīklos neatceros redzējusi. Tās tiek bildētas uz nebēdu, un daži mani ceļabiedri pa kādai ogai arī paņem par piemiņu. Kad apmēram kilometru garā taka izstaigāta, pa lielo ceļu dodamies uz autobusu, vēl pajūsmojot par ceļmalas biotopu – te aug milzu dzegužpuķes, īsts nārbuļu paklājs un vēl kāda balta puķe, kurai nezinu nosaukumu, bet kas izskatās pēc savvaļas orhidejas.

Nezinātājs šim necilajam krūmam – balzama kārklam, kas atrodams Igaunijas un droši vien arī Latvijas purvos, paietu garām, taču izrādās, ka tā ir viena no “Rīgas Melnā balzama” sastāvdaļām.

Muižas nezināmā nākotne
Igaunijā tiešām netrūkst skaistu muižu, taču 19. gadsimtā celtā Vatlas muiža nav starp populārākajiem tūristu galamērķiem. Un patiesi žēl – lai gan mazliet noplukusi, tā joprojām ir skaists klasicisma stila arhitektūras piemineklis ar brīnišķīgu parku, kurā vēl joprojām zied simtgadīgās liepas.

19. gadsimtā celtās Vatlas muižas tālākais liktenis pēc pamatskolas likvidēšanas nav zināms. To būtu vērts atjaunot, taču tas prasītu milzu līdzekļus.

Kā stāsta laipnā igauņu dāma, atvainojoties par sliktajām krievu valodas zināšanām, muižā vēl līdz pagājušajam gadam darbojusies pamatskola, bet nu tā slēgta (acīmredzot arī Igaunijā tiek īstenota skolu reforma, kā arī kļūst mazāk iedzīvotāju; daži fakti vēsta, ka pašreiz kaimiņos dzīvo aptuveni 1,3 miljoni cilvēku; citi avoti vēstī, ka nu jau mazāk par miljonu).

Apstaigājam muižas telpas, pajūsmojam par atjaunotajām podiņu krāsnīm, kas ziemā izmantotas ēkas apsildīšanai, un bijušo pilskunga kambari, kas tiešām atgādina grotu. Muižas saimniece teic, ka ēkas tālākais liktenis nav skaidrs, jo, lai gan te darbojas gan bibliotēka, gan keramikas pulciņš, jaunā vietvara neesot izlēmusi, ko ar ēku darīt. Tās atjaunošanai noteikti būtu nepieciešami vairāki miljoni eiro. Vai tādi līdzekļi būs pieejami, neviens nezinot. Turklāt Igaunijā nesen esot īstenota teritoriālā reforma – daudzo mazo novadu vietā šeit ir vien pieci apriņķi, taču Vatla palikusi nostūrī, un arī tas šīs vietas nākotni padara neskaidru...

Bīskapa Alberta pēdas Igaunijā
Arī Igaunija, gluži tāpat kā Latvija, ir visnotaļ bagāta ar Livonijas ordeņa piļu lielākām un mazākām pilsdrupām un pilīm, kas saglabājušās itin labi – piemēram, Kuresārē. Taču nelielajā Lihulas pilsētiņā, kur esam iegriezušies papusdienot, atrodas ordeņa pilsdrupas, kuru vēsture saistīta ar Latvijā labi zināmo bīskapu Albertu.

Kā izrādās, 1211. gadā ar Rīgas virsbīskapa Alberta lēmumu Lihula tika noteikta par Igaunijas bīskapijas centru, tādēļ pilskalnā bijušās seno igauņu pils vietā 1238. gadā tika uzbūvēta mūra pils. Pils īpašnieki bijuši dāņi, zviedri, vācieši un krievi. Patlaban ir saglabājušies tikai sabrukuši pils mūri, jo pati pils diemžēl tika sagrauta Zviedru kara laikā. Taču aizvien ir iespēja izstaigāt pilskalnu, kur smaržo pēc vasaras, un mēģināt iztēloties pili tās ziedu laikos, turklāt var izlodāt arī velvētos pils pagrabus, kas tiešām esot iespaidīgi.

Starp citu, līdzšinējie arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Lihulas bīskapa pils ir bijusi viena no unikālākajām 13. gadsimta aizsardzības būvēm Baltijā. Kā var izlasīt netālu izvietotajā informatīvajā stendā, pils centrā ir bijusi augstu izvietota galvenā pils, bet ziemeļu un rietumu virzienā līdztekus mūrim to aizsargājušas dolomīta kraujas stāvās malas un ar ūdeni pildīts aizsarggrāvis. Lihula var lepoties arī ar muižas ēku, kas atrodas turpat blakus pilsdrupām un kurā pašlaik atrodas novada muzejs un folkloras skola.

Pusdienojot kafejnīcā, kas atrodas skaistas pareizticīgo baznīcas (pareizāk sakot, baznīcas drupu) pakājē, gide min vēl vienu interesantu faktu – izrādās, par ticīgiem sevi atzīstot vien 16 procenti igauņu. Acīmredzot tieši šā iemesla dēļ fantastiskā un skaistā no laukakmeņiem mūrētā ēka atstāta laika zobam...

Igaunijā ticīgajiem sevi pieskaitot vien 16 procenti iedzīvotāju. Iespējams, tāpēc skaisto pareizticīgo baznīcu Lihulā neviens pat nedomā atjaunot.

5000 dažādi ziedi un augi vienuviet
Atklāti sakot, kad agrāk braucu pa ceļu, kas no Pērnavas ved Tallinas virzienā, man pat prātā neienāca pievērst uzmanību brūnajai ceļazīmei, uz kuras rakstīts "Lepiku-Mardi". Taču, kad ir redzēts un izstaigāts dārzs, kurā par spīti lielajam sausumam aug, kuplo un zied aptuveni 5000 dažādi augi, atliek izsaukties – ir vērts to redzēt! Dārzu izstaigājam saimnieces vadībā, un atkal jau neliels šķērslis ir valodu barjera, taču tad talkā nāk viņas draudzene – gandrīz pirms 30 gadiem Igaunijā ieprecējusies latviete, kura strādā netālajā ceļmalas kafejnīcā, tādēļ saruna rit raitāk un arī uzzinām vairāk.

Piemēram, ka 3 hektārus plašo dārzu viņa apsaimnieko kopā ar vīru, kura pārziņā ir koki, un dēlu, kam uzticēti pļaušanas darbi. Skaitļu valodā runājot, te aug vairāk nekā 700 veidu sīpolaugi, 100 veidu paparžaugi, dienziedes, rozes, lilijas un kas tik vēl ne! Pamatīgajā akmensdārzā, ko veidojusi saimniece pati, akmeņus savācot no pļavām, ceļu remontdarbu vietām un ne tikai, zied gan milzu lavandu ceri, kuros spieto bišu bari, gan kaķpēdiņa jeb Sibīrijas ēdelveiss un īstais ēdelveiss, gan dažnedažādi sukulenti, silpurenes un pat kaktusi, kas itin labi pārziemojot un mēdzot pat ziedēt...

Teju trīs hektārus plašajā “Lepiku-Mardi” dārzā netālu no Pērnavas aug, kuplo un zied aptuveni 5000 dažādi augi. Oficiāli tas ir atzīts par Igaunijas lielāko dārzu.

Mazliet lauzītā krievu valodā saimniece stāsta, ka dārzs aizsākts pirms 11 gadiem kā hobijs, un tāds tas ir arī tagad – lai gan šeit iespējams iegādāties gandrīz visu dārzā augošo puķu un augu stādus, par biznesu to nevarot nosaukt. "Uz šejieni brauc tik daudz tūristu, ka neatliek laika ravēšanai," viņa smejas un ar nožēlu piebilst, ka ilgstošā sausuma dēļ hostas, kazbārži un citi lielie augi šogad padevušies zemāki nekā parasti – spriežot pēc viņas teiktā, tiem būtu jāsasniedz vismaz pusotra metra augstums. Taču izskatās, ka itin visi augi, tostarp eksotiskie, ko viņa pasūtījusi internetā, te iejutušies itin labi un pat nedomā nīkuļot. Varbūt tas ir varenā dižozola dēļ, ar kuru saimniece pamatoti lepojas un kura zaru vainags tiešām ir iespaidīgs?

Lai nu kā, manu ceļabiedru sajūsmas saucieni un nopūtas, apstaigājot dārzu, nerimstas, un beigās ne viens vien baltā plastmasas maisiņā nes iegādātos augus. Kā tu nepirksi, ja redzi, cik viss te skaisti aug? Un iedvesmu sava dārza iekārtošanai arī esmu sasmēlusies!

Ziemeļnieciski garšīgais sidrs
Beidzamais apskates objekts ir nelielā Tori pilsētiņa, aiz kuras robežām atrodas sidru ražotne. Pa ceļam uz turieni mūs izbrīna saposušos cilvēku bari, kas mielojas zem milzu saulessargiem. Kā izrādās, šī ir mājas kafejnīcu diena, kad viens otru uzcienā ar mājās gatavotiem gardumiem, svin no sirds un vakarā vēl noklausās lielo koncertu (vien nesapratu, vai Igaunijā tā ir oficiāla svētku diena jeb vietējā tradīcija).

Taču sidru ražotnes saimniece Veronika, pie kuras pavadām aizraujošu pusotru stundu, izstāsta, ka šai nodarbei abi ar vīru viņi pievērsušies tādēļ, ka mantojuši vecvecāku īpašumu, kura lepnums ir veca ābele. Tās šķirni neviens nevarot noteikt, taču tieši tās diezgan sīvie āboli esot bijis impulss ķerties pie sidra ražošanas Tagad āboli tiek iegūti, gan pērkot tos apkārtējās saimniecībās, gan pašu ābeļdārzos, kur visi kociņi ir pašu potēti. Savukārt sidra ražošanas nianses viņi apguvuši nevis, piemēram, Francijā, bet someljē kursos tepat Tallinā, kur kāds franču lektors stāstījis par dzērienu šampanizāciju.

Pirms dodamies uz pašu ražotni, kas iekārtota vecā fermā, kura tagad ir izremontēta un atbilstoši aprīkota, Veronika vēl izrāda savus vīnogulāju stādījumus, un tad nu atliek secināt, ka Eiropā vistālāk uz ziemeļiem augošās vīnogas nav vis Sabiles pilskalnā, bet gan Igaunijā, Soomā nacionālā parka pievārtē (pagaidām ir iegūtas divas mucas vīna, bet vīndarīšana nav Veronikas ģimenes bizness).

Starp citu, dārza mēslošanā netiek izmantota itin nekāda ķīmija, un šī ir īsta bioloģiskā saimniecība. Kamēr ārā ducina pērkons un gāž lietus, apskatām ražotni un uzzinām – lai gan Veronika ar ģimeni varētu nodrošināt cilvēkiem darbavietas, apkārtējie iedzīvotāji nemaz neraujoties strādāt. Acīmredzot šeit ir tā pati problēma, kas Latvijā – darbaroku trūkums, bet daudzi izvēlas saņemt pabalstus un nestrādāt. "Tāpēc cenšamies visus procesus maksimāli automatizēt, lai gan ir lietas – piemēram, pudeļu pārcilāšana un grozīšana, ko var izdarīt tikai ar rokām," bilst Veronika un uz atvadām vēl ļauj degustēt savus ražojumus.

Patiesi, par Igaunijas labāko ekoloģisko produktu atzītais sidrs (īpaši apvienojumā ar bērzu sulu) ir ļoti atspirdzinošs un gards. Un ir prieks par uzņēmīgiem cilvēkiem, kuri palīdz savas valsts vārdam izskanēt citur pasaulē. Kaut ar pārsimt pudelēm laba sidra, jo ar kaut ko taču jāsāk.

Nelielajā Tori pilsētiņā, pateicoties uzņēmīgai ģimenei, top ļoti garšīgi un daudzveidīgi sidri. To gatavošanai tiek izmantoti tikai vietējie āboli.