Tie, kas pieprasa to tūlītēju atvēršanu, pozicionē sevi kā cīnītājus par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, kā cīnītājus pret garo čekas roku mūsu sabiedrībā. Savukārt tie, kas iebilst pret čekas maisu publicēšanu, tiek uztverti kā čekas aģentu aizstāvji, viņu piesedzēji. Bet – vai viss ir tik vienkārši?
Izrādās, padomju laikā bija trīs dažādas iestādes, kas nodarbojās ar informatoru piesaistīšanu: Valsts drošības komiteja (VDK), robežsardze un armijas pretizlūkošana. No abām pēdējām iestādēm Latvijā nav palikusi nekāda informācija par savervētajiem ziņotājiem, kas šodien varētu būt tie bīstamākie. Toties no VDK šobrīd pieejamas aptuveni 4000 kartiņas, kas attiecas uz stāvokli 1980-to gadu beigās un aptuveni 350 pēckara aģentu kartiņas.
Kā izriet no VDK zinātniskās izpētes komisijas ziņojuma, kartotēkā esot daudzi sabiedrībā pazīstami ļaudis – mācītāji, zinātnieki, mākslinieki, rakstnieki, tomēr šo informāciju saņemot, mums būtu labi apzināties, ka maisi ir čekas atstāts mantojums. Tāpēc aizvien vajadzētu paturēt prātā vismaz divus jautājumus: 1) kāpēc šis mantojums mums atstāts? 2) cik daudz uzticības mēs varam tam veltīt?
No vienas puses šķiet, ka būtu labi, ja sabiedrība varētu iepazīties ar čekas maisu saturu, kas vairāk nekā 20 gadus nodarbinājis un satraucis daudzu prātus. No otras puses, pastāv šaubas, vai visu čekas kartotēkā atrasto cilvēku vārdu publicēšana nestu gaidītos pozitīvos rezultātus. Tur atrodami gan tādi, kas patiesi bijuši savas tautas nodevēji, nodarījuši lielu postu un ciešanas daudziem cilvēkiem; tur ir arī tādi, kuri čekas sarakstos nonākuši savas profesionālās darbības dēļ – augsta līmeņa zinātnieku, sportistu, mākslinieku, arī garīdznieku izbraukšana uz ārzemēm bieži vien bija saistīta ar dažādu solījumu parakstīšanu.
Tur var atrast arī tādus, kas ar čeku spēlējuši dubultu spēli. Man personīgi tādi pazīstami vismaz divi.
Kad 1974. gada septembrī mani atbrīvoja no čekas izolatora, pie manis ieradās kāds labs draugs un pavēstīja, ka viņam uzdots par mani pienest ziņas. Viņam tika piedāvāti 30 rubļi par katru ziņojumu un atļauja atgriezties augstskolā. Čekas dotos 30 rubļus mēs notērējām kopā, sacerot ziņojumus par mani. Tie saturēja visādas blēņas un maldinošu informāciju.
Vai tā būtu vēsturiskā taisnīguma atgriešana, ja šī mana drauga vārds bez komentāriem tiktu publicēts vienā sarakstā ar, piemēram, Jāni Klimkānu, kas nodeva un arī personīgi šāva mežabrāļus? Vārda publicēšana čekas ziņotāju sarakstā pēc būtības ir apsūdzība – tu esi viens no viņiem.
Nepiekrītu, ka čekas maisi būtu jāiznīcina, kā viens otrs aicina. Tā tomēr ir daļa no mūsu vēstures, tos nevar atstāt bez ievērības. 4000 kartiņu nemaz nav tik daudz, lai ļaudis, kas šajos jautājumos orientējas, izskatītu katru gadījumu atsevišķi; un, ja tiktu atklāts kāds noziedzīgs nodarījums, tad būtu atklājami gan vainīgo, gan cietušo vārdi. Domāju, ka tā tiktu veicināta gan vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, gan daudzu brūču, kas joprojām pūžņo mūsu sabiedrībā, sadziedēšana.
Lai Dievs dod, ka tas izdotos!