Drukāt šo lapu
27.07.2018 10:35

Mārcis Bendiks. Ar labiem nodomiem ceļš uz bankrotu bruģēts

Autors  Mārcis Bendiks
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Mārcis Bendiks. Ar labiem nodomiem ceļš uz bankrotu bruģēts publicitātes

Konkurences padome (KP) pirms kāda brītiņa iepriecēja mūs ar jaunumu: automašīnu tehniskās apskates jāatver brīvai konkurencei, nevis jāatstāj CSDD monopola žņaugos. Atcerēsimies, ka iepriekšējais KP revolucionārā taisnīguma uzliesmojums bija taksometru brīvas konkurences nodrošināšana Rīgas lidostā.

KP loģika ir vienkārša: monopols palielina cenas, tādēļ tas ir slikts. Ja būs vairāk pakalpojuma sniedzēju, tad cenas ies uz leju, bet pakalpojuma kvalitāte – uz augšu. Prieks un laime.

Tehniskās apskates jomā KP loģikas ziņā iziet jaunā orbītā: tie, kas mašīnas labo, paši arī dos atzinumu, ka tās ir pilnīgā kārtībā un atbilst satiksmes drošības prasībām. Tātad – paši dara, paši pārbauda, paši uzliek štempeli par derīgumu. Te nu jājautā, kādēļ šo metodiku KP pieprasa tikai šajā jomā? To taču var ievērojami paplašināt, nodrošinot brīvu konkurenci visās kontrolēs un atzinumu sniegšanās.

Ņemsim kaut vai šobrīd aktuālo priekšvēlēšanu tēriņu kontroli, kas izsaukusi pa kādam skandāliņam jau pašā kampaņas sākumā. Ja auto remontētājiem jādod tiesības atzīt savu darbu par noteikumiem atbilstošu, tad kāpēc nedod tādas pašas tiesības politisko partiju valdēm un centrālkomitejām? Paši tērē, paši pārbauda, paši dod atzinumu par atbilstību, un nekāda knābistu monopola!

Nāk prātā anekdote no slimnīcu dzīves:
– Sanitārīt, vai nevar tomēr uz palātu?
– Klusu! Ja dakters teica uz morgu, tad uz morgu!

Ja reiz remontveči varēs ielikt zīmogu, kurš auto dodas uz ceļu, bet kurš – uz šrotu, tad to pašu jau varētu darīt arī kantori, kas operē ar lāpstām, svecēm un vainagiem. Paši norok, paši uzliek zīmogu, ka pakalpojums uz goda. Kā kādreiz teica viedi ļaudis: cinka zārks izturīgāks, bet koka zārks – veselīgāks. Gan aizgājēju veselība, gan konkurence zels un plauks!

Pie kāda neiedomājama apkaunojuma Latviju tās jubilejas gadā novedusi KP izrīkotā "cenu pazemināšana un kvalitātes paaugstināšana" Rīgas lidostā, mēs jau zinām. KP slēdzienu pamatojumos redzam teorētiski gludas frāzes kā "...tikai brīvas konkurences apstākļos patērētāji var saņemt cenas, kas ir konkurētspējīgas un atspoguļo patieso tirgus situāciju" un aizbildināšanos ar starptautisku pieredzi.

Atcerēsimies, ka ar argumentiem "neesam nekādi sovjeti, vajag, kā tur" tika strauji mainīta kārtība par promilēm pie stūres. Padomijā bija totāls aizliegums, bet tas taču ierobežo cilvēktiesības, personas godu un cieņu utt. Rezultātā mums bija līķu un dauzītu automašīnu kaudzes vai katros Jāņos, un likumdevējs vairākkārt bija spiests skrūves piegriezt. Tur izrādās nav šeit.

Postpadomju cilvēku domāšanu labi ilustrē kāda mana saruna ar čomu, ar kuru bijām iepazinušies Infekciju slimnīcā. Paziņa paņēma pie kafijas 150 gramu konjaciņa. Tā kā pēc hepatīta bija stingri noteikts vienu gadu alkoholu ni–un–ni, es izbrīnā atplētu muti.
– Vai tad dakteris neaizliedza?
– Es iedevu viņam kvartu (25 rubļu banknoti), un viņš atļāva!

Tas pats musturis mūs droši vien sagaida, ja vācu vai angļu kārtību ar copy–paste ieviesīsim remontēšanas/apstiprināšanas biznesā. Pirms ķeramies pie jauna bardaka radīšanas, derētu vispirms sakopt to ārprātu, kas notiek lidostā. Jo KP teorija par cenu krišanu un kvalitātes celšanos dzīvē izrādījusies aplamāka par aplamu. Vēl joprojām šeit nav tur.