Ieturot tik apjomīgu pauzi, ka šķita – vai kāds nav vienkārši nomiris, arī Latvijas ārlietu kuratori nāca ar tikpat piepildītu vērtējumu – runāt vajag, bet nekas nesanāks... Riebjas, bet var arī saprast. Iepriekš saskatīt kādu loģiku un līdz ar to paust pamatotas prognozes Trampa rīcībās ir slidena lieta – tad jau labāk kaut kā remdeni starp jā un nē.

No vienas puses, virkne pasaules konfliktu – Sīrijā, Ukrainā, Irānā – vēl arvien nerod risinājumu. No otras – Krievijā bez īpašām problēmām un demaršiem notiek Pasaules kausa futbolā izcīņas fināls, bet Eiropas Savienība savu "vienoto" politiku pret Krieviju demonstrē jezgā ap gāzes vadu "Nordstream 2". No vienas puses, ASV sankcijas pret Krieviju ir vēl stingrākas nekā eiropiešu tirdzniecības ierobežojumi. No otras – var just, ka Krievijas ekonomika darbojas, nekādi nāvējoši triecieni nav saņemti, kaut gan, protams, sankciju ietekmi nevarētu nejust. Tas gan, kā parasti, vairāk attiecas uz "vienkāršo tautu". Starp citu, līdzīgi arī mūsu pusē.

Kopumā sankciju politika vajadzīgo efektu nav atnesusi. Taču ir cits process, kurš, iespējams, ir ietekmējis Krievijas "viss lieliskā kārtībā" pozīciju. Runa ir par amerikāņu iniciētu stingrāku dolāru plūsmas kontroli pasaules bankās. Šo tieši un nepārprotami izjutusi arī Latvija bankas "AB LV" gadījumā un stingrā – iespējams, pārāk stingrā – nostājā pret tā saukto čaulas kompāniju rosīšanos mūsu banku sektorā. Neviens cits kā ASV šeit ir nākušas kā iniciators, un neviens cits kā Krievija šajā gadījumā identificējama kā zaudētājs. Ziloņa trauku veikalā sabiedrības "krējuma" tradīcijām uzspļaujošā Trampa politika ir panākusi vairāk nekā apnicīgā Vakareiropas ērmu mīņāšanās un stostīšanās uz pasaules diplomātijas skatuves.

Otra lieta. Lai kā tur būtu ar "šprotu" sankcijām un banku revīzijām, tomēr pēdējos mēnešos nevarēja nesajust starptautiskā saspīlējuma pastiprināšanos starptautiskajā politikā kopumā. No šāda skatupunkta Helsinku samits ir gana nozīmīgs. Protams, ASV līderis, prioritāri domājot par savas valsts interesēm, var izteikt vai pieņemt kompromisa priekšlikumus, kas varētu pat šokēt Baltijas valstis. Tai skaitā politikā un militārā aspektā.

Savienoto Valstu prezidents, lai cik ietekmīgs būtu, nav Dieva sūtnis Levijs Matejs. Taču arī Putinam, lai kā varbūt gribētos, ļoti tālu līdz universālā ļaunuma pavēlnieka Volanda iespējām. Līdzība ir tajā, ka starptautiskā politika paģēr gan dialoga nepieciešamību, lai cik stipri sarunu vedēji viens otram riebtos, gan arī saprašanu par citādu, diametrāli pretēju starptautiskās politikas interešu pastāvēšanu, kurai uzspļaut nevar tādēļ, ka aptrūktos spļaujammateriāla...

Katrā ziņā – nevaru piekrist tiem, kuri gaidāmo Helsinku tikšanos aprāda par formālas zīmēšanās un mērīšanās krāniņiem skatuvi, no kuras neko būtisku nevar sagaidīt. Būs noteikti. Taču, kas tieši, – tas pagaidām ir jautājums bez atbildes.