Drukāt šo lapu
03.06.2018 08:43

Komentārs. Kas redzēja pārnākam karā dotu bāleliņu...

Autors  Mārcis Bendiks, publicists
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Komentārs. Kas redzēja pārnākam karā dotu bāleliņu... arhīvs

Likumu un noteikumu radīšana ir veids, kā politika no lozungiem un idejām kļūst par valsts pārvaldes rīcību. No ilgstošas pieredzes mēs labi zinām, ka tieši rīcība ir tas, kas mēdz iekavēties vai nenotikt nekad. Ir idejas, ir prasības, ir solījumi, bet...

Kā tas tā var gadīties? Ļoti vienkārši. Ir jautājumi, kurus itin nemaz negribas risināt. Un ir vesels arsenāls metožu, kā kaut ko nedarīt. Vienkāršāko no tām, piemēram, es apguvu savā kancelejas darbinieka karjeras pašā sākumā, proti, uz dokumenta, kurš tev ielikts kastītē, jāuzliek rezolūcija "Padomniekam X kungam, lūdzu lemt par dokumenta turpmāko virzību", paraksts, datums – un prom! Nekad šo papīru vairs netiku redzējis.

Sarežģītākās situācijās, kad šādas lapas griezdamās nāk virsū un traucē strādāt vairākiem departamentiem vai pat ministrijām, jālieto cita metode – jādibina darba grupa. Darba grupa tulkojumā no valsts pārvaldes valodas nozīmē atvaru, kurā sapludināt vienas tēmas dokumentus un tur tos muļļāt. Līdzīgi kā tautasdziesmās skumji apdziedātos karā dotos bāleliņus, vairākumā gadījumu, ja no turienes arī kas atgriežas, pazīt to nevar pat miesīgā māte.

Ja dzirdam, ka tāda un tāda jautājuma risināšanai dibinās ministrijas darba grupu, varam būt droši, ka tēma ir sazemēta uz gadiem. Tieši pie šī drošā paņēmiena varonīgi ķēries ekonomikas ministrs Ašeradena kungs, lai novilktu OIK problēmas risināšanu vismaz līdz nākamajam gadam, ja ne mūžīgi.

Kā tad rodas normatīvo dokumentu tūkstoši? Pašvaldību savienības priekšsēdis Kaminska kungs nesen pauda, ka vietvarām jārēķinās ar 636 daudzpusējiem starptautiskiem līgumiem, 1579 Saeimas pieņemtiem likumiem, 4008 Ministru kabineta noteikumiem (skaitļi viņa, ne manis gādāti), un kur tad vēl džiljons dienesta instrukciju un prasību.

Lieta tāda, ka ne katru jautājumu izdodas piebeigt ar iepriekš aprakstītajām metodēm. Manos studenta gados eksāmenu kārtošanai bija izplatīta metodika – vispirms ņemt uz izbrīnu, tad izturību. Neizdodas pirmais, jāķeras pie otrā. Ja reiz jautājums tomēr kaut kā jārisina – Eiropas regulas paģēr vai notikusi cita pārdabisku spēku iejaukšanās –, jebkuru politisku lēmumu var ņemt uz izturību, proti, noslīcināt normatīvu dokumentu gūzmā, kurus lasīt un iztulkot prasti ļauži nemaz nevar.

Itin svaigs piemērs ir nu jau mitoloģizētā datu aizsardzības lieta. Atbildīgās personas laipni skaidro, ka saprast formulējumus vajagot profesionāli, bet nolaisties līdz "reņģēdājiem" nav bijis vaļas. Līdz ar to gan biznesā, gan iestādēs un pašvaldībās jāgādā par zīmju gudriem tulkiem, kuri māk izlasīt rūnu rakstus un skaidrot tos pārējiem. Nekādas sazvērestības te nav, ir dokumentu aprites un normatīvu radīšanas mūžīgs riņķojums, kurā valda sava loģika un izveidojusies sava valoda.

Pasaulē gan šobrīd notiek dažādi krasi pavērsieni. Tā, kāds administrācijas vadītājs paziņoja, ka jauna regulējuma pieņemšanai obligāti jāatceļ vismaz divi spēkā esoši. Izklausās labi un pat loģiski, bet ir viena ķeza – prasības autors ir ASV prezidents Donalds Tramps. Tie, kuri skatās LTV, jau zina, ka viņš esot populists, tātad sliktais.

Te nu rodas jautājums labajiem nepopulistiem: vai tomēr jūsu gadu desmitiem izkoptā normatīvu radīšanas māksla un dokumentu specvalodas ieviešana nav par iemeslu, ka ļaunie populisti jūs izmet no valstu parlamentiem nu jau katrās vēlēšanās?