Par nopietnākajiem pretendentiem uz prezidenta amatu no 11 kandidātiem līdz svētdienai tika uzskatīta labējās "Nacionālās frontes" līdere Eiroparlamenta deputāte Marina Lepēna, jaunpienācējs Francijas politikā bijušais ekonomikas ministrs Emanuels Makrons un tradicionālās politikas pārstāvji – Konservatīvās Republikāņu partijas izraudzītais Fransuā Fijons un neapmierinātas jaunatnes un novecojošu revolucionāru runasvīrs, komunistu atbalstītais kreisais radikālis Žans Liks Melanšons. Uz valsts galvas amatu vairs nepretendēja pašreizējais prezidents Fransuā Olands, kurš pēc septiņu gadu pilnvaru laika godīgi atzina savu nepopularitāti.

Līdz šim visvairāk uzmanības politikas vērtētāji pievērsa M. Lepēnai, kura solīja izbeigt imigrāciju, iznīcināt islāmismu, pavērst izglītības un nodarbinātības politiku par labu Francijas iedzīvotājiem un visbeidzot deva vārdu, ka Francija izstāsies no Eiropas Savienības un NATO. Pārskatīt Francijas attiecības ar Eiropas Savienību, nodibināt siltākas attiecības ar Krieviju, kā arī izstāties no NATO solīja arī Ž. L. Melanšons. Abi pārējie kandidāti E. Makrons un F. Fijons apliecināja, ka ir gatavi risināt savas valsts iekšpolitiskās problēmas, negraujot Eiropas Savienību.

Šoreiz uz vēlēšanu iecirkņiem Francijā un aiz tās robežām bija devušies apmēram 70 procenti no 47 miljoniem balsstiesīgo valsts iedzīvotāju. Patiesības mirklis nāca svētdien pēc astoņiem vakarā, kad kļuva skaidrs, ka par valsts galvas posteni vēlēšanu otrajā kārtā 7. maijā cīnīsies E. Makrons (23,9 %) un M. Lepēna (21,4 %).

Finansistam E. Makronam pašlaik ir 39 gadi. Pērn aprīlī, domājot par prezidenta vēlēšanām, viņš pameta ministra amatu un nodibināja savu partiju "En Marche!", norobežodamies gan no kreisā, gan labējā spārna politiķiem. Tagad ļaudis Makronu salīdzina ar jauno Napoleonu Bonapartu, kurš vispirms iesaistījās politiskajos ķīviņos un tikai tad, balstoties uz veselo saprātu, izvēlējās labāko taktiku.

Lai arī pēc divām nedēļām tiek paredzēta E. Makrona pārliecinoša uzvara, pagaidām neviens par to nevar būt īsti drošs, jo pagājušais gads apliecināja, ka vēlēšanu un referendumu rezultāts Rietumos vairs nav simtprocentīgi drošs.