Lielākajai daļai mājās uz palodzes jau dīgst tomātu, kabaču un citu dārzeņu sēklas. Kāds sacīja, ka rosoties jau pa siltumnīcu un brīnoties par tiem, kuri vēl guļ saldā ziemas miegā.

Bet tad garām gāja kāds vīrs cienījamos gados un, tikko labdienu atņēmis, sāka kā no maisa bērt apmēram šādu stāstu: pie mums valstī jau nekā nav, un arī te novadā nekā nav. Neviens par mums nerūpējas, tāpēc es nemaz netaisos te kaut ko sēt vai stādīt. Nav jēgas kaut ko darīt, jo viss tāpat ir slikti.

Ko gan šādā reizē runātājam iebildīsi. Skaidrs, ka brīvā valstī katrs pats sev ir kungs un, ja grib, tad sēj, ja negrib, nedara neko, jo ir slikti tāpat.

Atgriezies mājās, ielūkojos datorā. Lai arī laika līdz vēlēšanu sarakstu iesniegšanai vēl gana, ir novadi, kuros cīņa par vietējo varu jau iet pilnā sparā, pat negaidot partiju sarakstu publiskošanu. Patiesībā tas, kuru sarakstu runātāji pārstāvēs, arī netiek slēpts, lai gan zināms, ka novados svarīgāka par sarakstu ir personība.

Interesanti, ka savu uzrunu sākumā nākamie novadu politiķi saviem iespējamajiem atbalstītājiem saka gandrīz to pašu, ko vīrs pie veikala Raganā: vietējai varai būtu jārūpējas par saviem cilvēkiem, bet tā to līdz šim nav darījusi, tāpēc mums apkārt nekā laba nav. Tālāk teiktajā gan sākas atšķirības, jo nākamie deputātu kandidāti sola sēt un diedzēt – proti, nepaguruši strādāt sava novada cilvēku labā, lai samazinātos nekustamā īpašuma nodoklis, bet, vēl labāk, ja tas nebūtu jāmaksā pavisam, lai nebūtu rindu bērnudārzā, lai būtu līdzenas ielas un tādā garā.

Visu to vērot ir interesanti, un, ja nebūtu šādu runu un solījumu, tad jau tā nemaz nebūtu priekšvēlēšanu aģitācija. Taču kopā ar apliecinājumu, ka ir vēlme kaut ko darīt, vēl neapstiprināto kandidātu runās dzirdami Saeimas vēlēšanu cienīgi solījumi, kuru īstenošanai novada mērogi vienkārši ir par sīkiem. Cita starpā, iepriekšējo pašvaldību vēlēšanu uzvarētāji allaž ir uzsvēruši, ka viņu solījumi balstījušies tikai uz pašu neatliekamāko vajadzību risināšanu ierobežota budžeta ietvaros.

Esmu pārliecināts, ka daudziem no tiem, kuri jau ir sākuši vēlētājiem solīt labāku dzīvi un vēl turpinās to darīt visu līdz vēlēšanām atlikušo laiku, ir vislabākie nodomi un pēc četriem gadiem pie Raganas veikala sastaptais vīrs runās pavisam citādi.