It kā ar to vēl nepietiktu, šonedēļ uzzinājām, ka naktī uz otrdienu Rīgā, Iļģuciemā, ugunsgrēkā bojā gāja gadu un astoņus mēnešus veca meitenīte. Traģēdija notikusi daudzstāvu mājas dzīvoklī, kurā bija atslēgta elektrība. Bērna māte ap pulksten četriem naktī devusies laukā no mājas, šķiet, pēc cigaretēm. Lai gadījumā, ja bērniņš pamostos, istabā būtu gaišs, viņa atstājusi degam sveci. Tā bija liktenīga kļūda.

Reiz sarunā ar kādu ārstu (bet šīs profesijas ļaudīm, kā zināms, izteikumos par dzīvi ar laiku iezogas cinisms) pieminējām cilvēkus, kuri cīnās par kādu taisnīgu ideju, bet viņiem ceļā gadās neticami daudz šķēršļu. Sacīju, ka man šo cilvēku ir mazliet žēl. "Pieaugušus cilvēkus spēka gados nevajag žēlot, viņiem var tikai just līdzi," teica dakteris un tūdaļ piebilda, ka žēlot var suņus un bērnus. Tā viņam esot mācījusi vecmāmiņa.

Patiesībā just līdzi var neveiksminiekiem, bet pret cilvēkiem, kuri tā vietā, lai ar skaidru galvu risinātu ikdienas problēmas, izvēlas dzīvot kaislību un atkarību varā, īsta līdzjūtība neraisās. Vēl skumjāk ir tad, ja par šķērsli viņu kalpošanai dvēseles vājumam kļūst bērni.

Valsts prezidenta Valda Zatlera valdīšanas sākumos, šķiet, Daugavpilī, kāda vecmāmiņa, kura kopā ar savu meitu, tautas valodā runājot, krietni plostoja, vienkārši izmeta ārā pa dzīvokļa logu savu mazmeitiņu, lai tā ar savu skaļo raudāšanu netraucētu žūpot.

Kāpēc es pieminu Valsts prezidentu, nevis to, ko darīja policija? Tāpēc, ka policisti uz karstām pēdām vecmāmiņu aizturēja, bet dažas dienas pēc notikušā no Valsts prezidenta – savā ziņā nācijas morālā līdera – puses nāca paziņojums, kas bija veltīts pret dzīvniekiem vērstas ļaunprātīgas rīcības nosodīšanai. Toreiz, ja atmiņa neviļ, uzsvars tika likts uz kaķiem.

Šo uzsaukumu lasot, kļuva mazliet skumji. Vēlāk, protams, šis gadījums atkāpās tālākā plānā, jo tepat Pierīgā, Baložos, kāda māte, gluži kā sengrieķu mītu varone Mēdeja, nosmacēja divus mazus puisīšus, kuri viņai traucēja veidot jaunas attiecības.

Iemeslu, kāpēc pieaugušo muļķības, paviršības un reizēm pat nelietības dēļ cieš vai iet bojā mazi bērni, ir neskaitāmi daudz, sākot ar sociālo noslāņošanos, līdzcilvēku vienaldzību un tamlīdzīgi. Bet varbūt tomēr arī likumdevējiem, dažādu līmeņu politiskajiem līderiem un pašvaldību darbiniekiem derētu padomāt, ka viņu rokās ir iespēja kaut ko darīt, lai pasargātu bērnus no pilnīgi bezjēdzīgām un traģiskām situācijām.

Un varbūt ir vērts atcerēties vēl vienu patiesību, proti, ka sabiedrībai, kurā slikti klājas maziem bērniem un sirmgalvjiem, nav nākotnes.