Kā uzsver izglītības speciālisti, šādā vecumā daudziem jau mācīties ir apnicis. Jaunieši jau skolas laikā sāk meklēt darbu, bet tas traucē mācībām. Savukārt sākot skolas gaitas mazliet agrāk nekā pašlaik, bērni agrāk arī saprastu, kas viņiem labāk padodas un interesē, un jau laikus varētu izvēlēties, kādu profesionālo karjeru veidot.

Protams, tūdaļ arī pacēlušās balsis, kas ir pret šādiem nodomiem, sakot, ka vispirms jānoskaidro, vai sešus gadus veciem bērniem 1. klasē var mācīt to pašu, ko gadu vecākiem, vai viņu dienas režīms var būt tāds pats kā 1. klases skolēniem līdz šim, vai bērnus šādā vecumā drīkst "ieslodzīt" 40 minūšu garas akadēmiskās stundas rāmjos un, ja drīkst, kā aizpildīt šo laiku.

Visticamāk, velosipēds šajā ziņā nav jāizgudro no jauna. Reti kurā attīstītajā pasaules valstī bērni skolā sāk iet no septiņu gadu vecuma. Piemēram, Zviedrijā, ASV un daudz kur citur agrīnās skolas gaitas sākas jau piecu gadu vecumā, bet, sasniedzot 14 gadu vecumu, samērojot ar Latvijas standartiem, skolēns jau iet vidusskolā.

Turklāt nav jau jābrauc nekur tālu, lai redzētu, kas notiek citviet pasaulē, jo pasaule pati ir atnākusi pie mums. Piemēram, šoruden "Apriņķis.lv" vēstīja par mācību gada sākumu tepat Pierīgā, Starptautiskajā skolā Piņķos, un vēl vienas privātskolas atvēršanu turpat. Līdztekus skolai šajās mācību iestādēs ir grupas arī piecus un sešus gadus veciem un pat jaunākiem bērniem.

Pat pavirši vērojot, ir skaidrs, ka viņiem pāreja no pirmsskolas vecuma apmācības uz mācībām 1. klasē nekādas grūtības nesagādās, ja nu vienīgi ar to, ka pēc pusdienām nevajadzēs doties pagulēt. Un, ja jau vecāki ir gatavi par savu bērnu izglītošanu skolās, kas patiesībā sākas ar bērnudārzu, maksāt no 14 līdz pat 17 tūkstošiem eiro gadā, tad skaidrs, ka nekas aplams tas nav.

Tā kā par izglītību izsakās daudzi, arī tiesībsargs Juris Jansons ir atgādinājis, ka izglītības politikai un kvalitātei jāķeras klāt nopietni. Viņš uzsvēris, ka jau pieņemtajos likumos ir noteikts – valstij jānodrošina izglītība atbilstoši bērnu interesēm un spējām, un nepieciešams stiprināt arī profesionālās izglītības lomu. Ikdienā gan redzams, ka, vismaz politikas līmenī, vairāk laika atliek runām par naudas trūkumu un tikumību.

Starp citu, mēdz sacīt arī, ka trūkums nav netikums, bet var būt netikumības iemesls.