Lai atceramies, piemēram, mūsu kareivīgo apņemšanos boikotēt lielveikalus "Maxima" pēc 2013. gada 21. novembra traģēdijas un veikalu ķēdes priekšstāvju augstprātīgās izrunāšanās dažas dienas pēc tam. Toreiz daudzi lepni atteicās arī no šīs lielveikalu ķēdes privilēģiju kartes... Tagad gan "Maxima" veikali ir pircēju tikpat pilni cik pirms traģēdijas.

Taču pagājušajā nedēļā pārsteidza brāļi lietuvieši. Viss sākās ar kādu pavisam nevainīgu ziņu, pareizāk sakot, čeka attēlu sociālajos tīklos. Čeks tika publicēts ar mērķi parādīt, cik jāmaksā par puķkāpostiem Lietuvas lielveikalos un cik tie maksā citās valstīs. Atšķirība, cik var noprast, bija ļoti liela un ne par labu Lietuvas tirgotājiem.

Skaidrs, ka puķkāposti nav pirmās nepieciešamības pārtikas prece, bet tas bija iemesls, lai cilvēki sociālajos tīklos vienotos akcijai "Neiesim lielveikalos trīs dienas!", un šur tur, protestējot pret lielveikalu cenu politiku, Lietuvas lielākajās pilsētās notikušas pat pircēju demonstrācijas.

Kā vēlāk atzina tirgotāji, divas dienas tā sauktās "kāpostgeitas" laikā pircēju bijis apmēram tikpat cik iepriekš, bet trešajā dienā, neraugoties uz zemo cenu akcijām un iepirkšanās maratoniem, apgrozījums veikalos krities.

Kā dzird runājam, lielveikalu – tās pašas jau pieminētās "Maximas" pārstāvji – "puķkāpostu revolūcijas" izcelšanos lūkojuši skaidrot pat ar "Maskavas roku", Eirovīzijas dziesmu konkursu un ekonomiskajām grūtībām kaimiņvalstī Baltkrievijā. Taču pavisam oficiāli zināms, ka arī Lietuvas premjerministrs Aļģirds Butkevičs, lai gan bijis pret boikotu, tomēr norādījis uz lielveikalu pārmērīgo vēlmi nopelnīt.

Latvijā mašīnu pie lielveikaliem pagaidām ir diezgan un nekas neliecina, ka atkal gaidāms mazo veikaliņu uzplaukums. Skaļa kurnēšana par preču cenām lielveikalos nav dzirdama. Arī aizdomas, ka cenas pārtikai būtu augušas eiro ieviešanas laikā, ir izklīdušas, jo pats eiro jau kļuvis par ikdienu un ne katrs vairs atcerēsies tā ieviešanas datumu. Skaidrs arī tas, ka pašmāju tomāti vai gurķi ir dārgāki par Holandē vai Polijā audzētajiem. Tāpēc labāk nemaz nerunāsim par lielveikalos jau agrā pavasarī nopērkamajām zemenēm.

Savukārt pie mums ir bijuši mēģinājumi sākt diskusijas, vai ir labi, ka pie mums lielveikali strādā arī svētdienās. Zināms taču, ka tā sauktajā vecajā Eiropā tos slēdz sestdien pēc pusdienas un atver tikai pirmdien. Pagaidām gan šādas diskusijas ne pie kā nav novedušas, jo tirgotāju finanšu analīzē balstītie argumenti ir stiprāki nekā pļāpāšana par ģimenes vērtībām vai vēlējumu svētdien aiziet uz baznīcu vai muzeju, nevis lielveikalu. Tāpēc droši var sacīt: tiksimies lielveikalā!