Drukāt šo lapu
31.03.2016 19:04

Pierīgā – bērzu sulu laiks

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Elmārs Vidersons: Kokā urbjam apmēram piecu centimetrus dziļu urbumu, jo sulas jau koka dziļumā netek. Tad caurumā ielieku nerūsējošā tērauda caurulīti, kurai gals ir izveidots kā konuss tā, lai sulas nesūcas gar malām. Tad virsū uzlieku plastmasas trubiņu. Kad sulu laiks galā, caurumu taisām ciet. Labākais materiāls tapai parasti ir no egles. Elmārs Vidersons: Kokā urbjam apmēram piecu centimetrus dziļu urbumu, jo sulas jau koka dziļumā netek. Tad caurumā ielieku nerūsējošā tērauda caurulīti, kurai gals ir izveidots kā konuss tā, lai sulas nesūcas gar malām. Tad virsū uzlieku plastmasas trubiņu. Kad sulu laiks galā, caurumu taisām ciet. Labākais materiāls tapai parasti ir no egles. Einārs Binders

Ar Baldones puses zemnieku saimniecības "Jaunvecvagari" īpašnieku Elmāru Vidersonu iepazināmies pirms dažiem gadiem, kad ielūkojāmies viņa bišu dravā. Taču Vidersonu ģimenes saimniecībai pieder arī mežs, kurā viņi ik gadu iegūst bērzu sulas gan pašu vajadzībām, gan pārdošanai.

Sulu laiks jau sācies


"Šogad "Jaunvecvagaros" sulu laiks sākās 21. februārī, kad ieurbām kļavas. Bet bērzos pirmos urbumus izdarījām 11. martā," saka E. Vidersons, skatoties pierakstu burtnīcā, kurā fiksēti visi saimniecībā darāmie darbi. Uz jautājumu, vai šogad sezona nav sākusies agrāk nekā citus gadus, viņš atteic, ka tā gluži nav.

"Piemēram, pērn Kurzemē kļavu sulas esot tecējušas jau janvārī. Kļavām vispār aukstums nav tik svarīgs, jo sulas ir saldākas un pat vēl pie mīnus pieciem grādiem, kā tas bija šogad martā, tās nesasalst un tek kā iepriekš. Ar bērziem gan ir citādāk. Kad uznāca aukstums, aizsala ne tikai pīpīte, bet sasala arī bērzs pats."

Tecinām, kamēr tek

Kā stāsta "Jaunvecvagaru" saimnieks, viņš esot dzirdējis dažādus viedokļus par to, cik daudz sulas drīkst iztecināt no viena bērza, bet tādas noteiktas normas jau šajā ziņā neesot. Ar gadiem uzkrātā pieredze liecina, ka nedrīkst notecināt koku līdz beidzamajai pilei.

"Parasti urbšanai izvēlamies bērzu, kas sasniedzis vismaz 40 gadu vecumu. Protams, esmu redzējis, ka cilvēki izmanto arī jaunākus kokus, bet mēs tā nedarām.

Tā kā mūsu mežā bērzu pietiek apmēram 30 urbumiem, vienā kokā divus gadus pēc kārtas neurbjam. Tāpat pietiek, ja pa visu laiku bērzā ir divi urbumi, ko parasti izdarām koka stumbra dienvidu pusē. Tas tāpēc, ka to vairāk apspīd saule, tādēļ aukstā laikā sulas mazāk sasalst un arī tek mazliet vairāk. Savukārt to garša ir atkarīga gan no zemes, kādā koks augs, gan no tā, cik vesela ir koksne. Ja bērzam ir piemetusies trupe, kas no ārpuses nav redzama, tā dzira, visticamāk, garšos pēc pelējuma.

Labai sulai jābūt dzidrai, bet, kad laiks kļūst siltāks, tā sāk tecēt aizvien mazāk, turklāt sāk duļķoties un kļūst dzeltenīga. Tie tad arī ir divi noteikumi, kad tecināšana jābeidz un caurums jātaisa ciet.

Kad šis brīdis pienāk, nav precīzi nosakāms, jo ir bijuši gadi, kad bērzi tecējuši vēl 9. maijā, bet parasti sulu tecināšanas sezona ir galā, kad ievām un bērziem parādās mazas lapu austiņas," skaidro E. Vidersons.

Pietiek pārdošanai un pat vīnam

"Sezonas laikā iztecinām apmēram pusotras tonnas bērzu sulas," teic E. Vidersons, skaidrojot, ka tas ir tik daudz, cik zemnieku saimniecības var pārdot un cik nepieciešams pašiem.

"Pārdodam galvenokārt rīdziniekiem, jo Baldones iedzīvotājiem jau tās ir pašiem. Ar ļoti svaigām sulām gan ir jāuzmanās, jo tās atrodas aukstumā, pat ledus kārtiņa var būt virsū, un tad var apsaldēt kaklu. Labāk pagaidīt, kamēr sasilst līdz istabas temperatūrai.

Daļu bērzu sulu uzglabājam vasarai. Pieliekam klāt upeņu zariņu, citronu, pērn pielikām arī medu. Var likt arī rozīnes, jo tajās ir nedaudz dabīgā rauga, kas veicina rūgšanu. Mazliet piestrādājām, un mums iznāca arī bērzu sulu vīns."