Valsts pārstāvji kā nopietnākos iemeslus par labu centra izveidei minēja Iekšlietu ministrijai piederošu zemi un ēkas Muceniekos, Rīgas lidostas un ārvalstu vēstniecību tiešu tuvumu. Vietējie iedzīvotāji sacīja, ka negrib vēl vienu, turklāt trīs metrus augstu, žogu ciematā ar visai apšaubāmiem ļaudīm aiz tā.

Ne viena, ne otra puse sapulcē savu viedokli mainīt nebija gatava, turklāt Mucenieku iedzīvotāji bija pilnīgi pārliecināti, ka viņu teiktais ir gluži vai saucēja balss tuksnesī. Nesen gan parādījās ziņa, ka Mucenieku iedzīvotāju delegācija otrdien ir laipnu gaidīta Ministru kabinetā. Protams, būs skeptiķi, kas sacīs, ka "tās jau tikai tādas spēles ar demokrātiju" un nekas vairāk, jo nelegālo robežpārkāpēju centrs līdz nākamā gada pavasarim taps tik un tā.

Ja kādam ir patiesi grūti šajā situācijā, tad tā ir pašvaldība. Novada domes priekšsēdētājs gan nav ierindojams vismaz Pierīgas novada izcilāko oratoru plejādē, taču viņa vietnieks Antons Cibuļskis gan nav no tiem, kam vārds jāmeklē kabatā. Taču arī viņam nenācās viegli valsts pārstāvju klātbūtnē iedzīvotājiem pārliecinoši izstāstīt, kāpēc tad tā gadījās, ka novads nedabūja pašvaldības cerēto 1,1 miljonu eiro multifunkcionālā centra būvei.

Bet vai Mucenieku ļaudis saprata, ka valsts nodomi apjozt ar augstu žogu divas no padomju armijas mantotas un līdz šim likteņa varā pamestas būves nav tieši saistāmas, piemēram, ar nelīdzenām ielām un gājēju ietvēm un nesiltinātiem namiem Mucenieku ciemā un iedzīvotāju gatavību kaut nedaudz integrēt Muceniekos nokļuvušos ārzemniekus.

Taču stāsts nav tikai par to. Drīzāk tā ir vesela sāga, kāpēc cilvēki īsti negrib ticēt nedz vietējai, nedz valsts varai. Protams, neuzticības ledus nav izkausējams, dažreiz parādoties Muceniekos un kategoriski paskaidrojot, ar ko vietējiem iedzīvotājiem turpmāk vajadzēs rēķināties.

Latvijas vēsture, it īpaši tajos gadījumos, kad runa ir par mantas dalīšanu jeb privatizāciju, nav vienkārša. Skaidrs, ka gadu desmitiem pamestās kazarmas Mucenieku centrā, kurām garām, kā vietējie iedzīvotāji stāsta, "mēs ejam uz mežu, uz stadionu, uz bunkuru", ne jau atbilstoši tautas gribai stāvēja tukšas un pamestas. Vienkārši tas nebija pārāk iekārojams kumosiņš nedz kādam no uzņēmumiem, kurš tagad rosās Muceniekos, nedz kādam citam.

Kas to lai zina, vai šīs ēkas laika zobs grauza atbilstoši vai neatbilstoši tautas gribai. Tagad, kad ēku saimnieks ir atradis tām pielietojumu, izrādās, tas būs pretēji tautas gribai, iespējams, neatkarīgi no ēku satura.